"Doktor Noris, kāda ir sajūta, kad atdalās asociētā koledža?"
Dīvainais smaids, kas īsu bridi iegūla Eda Norisa vaibstos, lika saprast, ka jautājums bijis gana paredzams, lai uz to slēgtu derības. "Ziniet," viņš atbildēja, "jebkuras zaudējuma sajūtas, kādas man varētu būt, ir pilnībā aizēnojis lepnums par to, kā mūsu koledžas pasaules kopiena ir atsaukusies aicinājumam atbalstīt mūsu sportistus gan finansiāli, gan morāli." Viņš piesita savas plānās žaketes atlokam, kur bija lepni piesprausta maza emaljēta nozīmīte. "Kampaņa "No, Par un Ar" ir pierādījusi, ka var saglabāt morālu nostāju sponsoru jautājumā un tik un tā sagatavot labi finansētu komandu."
"Jūsu komandas trenere Demija Millere ir arī Kaintona un Deikra koledžas mārketinga vadītāja; es secinu, ka viņa ir bijusi galvenais dzinējspēks procesā, kura laikā koledža atguva tāda iestādījuma identitāti, kas iestājas pret pašreizējām tendencēm."
"Manuprāt, Demija nepagalvotu, ka viņa to paveikusi viena pati, taču viņa ir izdarījusi milzīgu darbu, lai saglabātu un pastiprinātu koledžas ētosu, un, cerams, noteiktu to atbilstoši divdesmit pirmajam gadsimtam un nākamajiem sešsimt mūsu neatkarības gadiem, kalpojot pilsētai un valstij."
"Ser Ian," intervētājs pagriezās par deviņdesmit grādiem, pievēršoties Ianam Bērdam. "Vai jūs mēģināt pārtraukt šo neatkarību?"
"Dievs žēlīgs, Deivid," Bērds iespurdzās, "tu runā tā, it kā es būtu kāds fašistisks diktators! Esi drošs, tas nav tik vienpusēji. Nē, es reaģēju uz pašā Kaintona un Deikra koledžā apjaustu nepieciešamību pēc lielāka, finansiāli spēcīgāka partnera, kas varētu palīdzēt tikt galā ar aizvien grūtākiem uzdevumiem, kurus mums izvirza augstākā izglītība. Ja mēs ari turpmāk vēlamies piedāvāt pasaules līmeņa izglītību šeit, Solsterā, mums ir obligāti nepieciešams attīstīt jaunas, uzlabotas pētījumu un zināšanu ieguves metodes, mēs nevaram atjauties darboties saskaņā ar deviņpadsmitā vai pat divdesmitā gadsimta tradīciju un mantojuma modeli. Mums jābūt reālistiem. Manuprāt, ierosinātā Kaintona un Deikras koledžas apvienošana ar manu Nortgeitas koledžu būs pirmais no vairākiem šādas apvienošanas pasākumiem, lai izveidotu ne tikai lielākas, bet ari kompaktākas un piemērotākas iestādes, kas var konkurēt ar pasaules jēlām un hārvardām."
"Doktor Noris, ko jūs sakāt par divdesmitā gadsimta tradīciju un mantojuma modeli?"
Noriss atkal mīklaini pasmaidīja. "O, nē, mūsu tradīcijas ir daudz vecākas! Mūsu koledža ir dibināta četrpadsmitā gadsimta beigās, lai mācītu jaunos cilvēkus domāt neatkarīgi, nevis ieņemt ērtu vai politiski izdevīgu nostāju. Uzskatu, ka šo mantojumu ir vērts saglabāt. īstenībā es uzskatu, ka mūsdienās šo mantojumu ir ne tikai vērts saglabāt — mūsu brīvībai un demokrātijai ir būtiski, ka daži zinātnieki ir gatavi saglabāt neatkarību no biznesa un komercijas un ir spējīgi nodrošināt godīgu mūsu sabiedrības kritiku."
"Ser Ian, desmit sekundēs — vai jūsu piedāvātā apvienošana apspiedīs neatkarīgu kritiku, kuras nodrošināšana tik ļoti uztrauc doktoru Norisu?"
"Varu tev garantēt vienā sekundē, Deivid. Nē, noteikti ne."
Koblesa, tāpat kā visas pārējās ielas Solsterā, no pulksten vienpadsmitiem līdz vieniem Gadskārtas skrējiena dienā bija slēgta satiksmei. No mašīnām atbrīvotajās brauktuvēs kāju drīkstēja spert tikai skrējēji un komandas biedri, desmitiem tūkstošu skaļu un krāsaini ģērbtu skatītāju bija izvietojušies uz ietvēm, kuras bija nošķirtas no braucamās daļas ar barjerām, rīkotājiem un policistiem.
Demija un viņas skrējēji veidoja sarkanzilu grupiņu zīda sporta tērpos un treniņtērpos ģērbtu jauniešu pulkā, kas pašpārliecināti soļoja pa Kob- lesu uz Svētceļnieku vārtu tilta pusi. Viņi, tāpat kā sportisti Olimpisko spēļu atklāšanas ceremonijā, smaidīja, māja ar rokām un izrādīja savu krāšņos tērpus, lūkodamies uz atbalstītājiem un skatītājiem, kas bija saspiedušies uz ietvēm, un meklēdami draugus un ģimenes locekļus viņu vidū. Uz karogiem koledžu krāsās bija iedvesmojoši uzraksti — "Uz priekšu, karaļi!" un "Mēs mīlam prinča koledžu". No skapjiem bija izvilktas koledžas šalles, visās malās tika reklamētas un pārdotas preces ar koledžu simboliku. Demija ieraudzīja lielu tumšsarkana zīda karogu ar Stīvena Kingslija logotipu tumšzilā krāsā un sparīgi māja studentiem, kas to turēja. Pūlis ap viņiem māja pretī un koledžas skrējējiem par prieku, ko tie izpauda ar platiem smaidiem, skandēja: "Tobija! lobija! Tobija!"
Kameras, kas, novietotas uz operatoru pleciem, lai maksimāli samazinātu attēla drebēšanu, sekoja sacensību dalībniekiem gājienā pa Koblesu, pārraidīja daudzkrāsainu zīda apģērbu upes attēlus; bija redzami apvienotās Karaļa un Everšoltas koledžas komandas sarkanbrūnie un zelta krāsas tērpi, Svētā Toma un tās asociētās Džona Viklifa koledžas komandas sudrabaini zaļie tērpi, Treierna un Doveras koledžas purpura un ķiršsarkanie tērpi, Svēta Danstena un tās divdesmitā gadsimta partnera Feiknhemas koledžas melnsarkanie tērpi. Prinča Edvarda koledžas — agrāk vienīgās dibinātājkoledžas, kurai nebija asociētās koledžas, — sudrabainais ietērps ar melnu apmali izskatījās gandrīz askētisks, kad tam visapkārt bija redzami pārējo koledžu tērpu spilgtās dārgakmeņu krāsas.
Sēlija piepeši sāka lūkoties apkārt. "Kur ir Nortgeita?" viņa iesaucās, pārkliedzot pūļa radīto troksni. Sems satvēra viņu aiz rokas un klusi norādīja uz tiltu priekšā, kur stāvēja pulciņš skrējēju, gaidot daudzkrāsainos soļotājus. Nortgeitas koledža, pirmoreiz tās vēsturē skrienot pati savā vārdā, bija izvēlējusies zilo un balto krāsu.
Tādas krāsas, Demija nodomāja, ir Microsoft un IBM.
"Spēles viltība," Dankans paziņoja. "Ierasties tur pirmajiem, it kā viņi uzņemtu mūs."
"Iā," Demija piekrita, runājot viņam gandrīz ausī, "bet padomā, cik ilgi viņiem tur bija jāstāv un jānervozē, gaidot pārējos."
"Nervozēt ir labi," Dankans pagrieza galvu viņas auss virzienā, nevēlēdamies tiks nomierināts. "Tas liek plūst adrenalīnam."
"Līdz noteiktam brīdim," Demija mierināja, uzlikusi roku viņam uz muguras. "Tikai līdz noteiktam brīdim."
Demija un skrējēji satikās agri tās dienas rītā, lai pabrokastotu un vēlreiz izrunātu skrējiena plānus. Demija lielāko daļu nakts bija nogulējusi nomodā, vēl un vēlreiz prātā izspēlējot iespējamos scenārijus. Labākas iespējas par šo nebūs, lai nosūtītu tobiešiem visā pasaulē vēstījumu, lai aicinātu viņus rīkoties bezprecedenta koledžas kopienas sanāksmē pēc nedēļas. Ja Demija un skrējēji neizpildīs šo uzdevumu, Kaintona un Deikra koledža, tās unikālā vēsture un vieta pasaulē varētu tikt zaudēta.
Kad pulksten astoņos no rīta ieradās Dankans, Sēlija, Sems, Elena un abi rezervisti Džims un Ali, Demija jau stundām ilgi bija nomodā. Uz virtuves gada bija nolikta liela paplāte ar sagrieztiem augļiem, ko ieskāva šķīvji, bļodas un galda piederumi. Uz letes stāvēja tējkanna un kafijas automāts, dažādas brokastu pārslas un tostermaize.
Apvaicājusies Dankanam un Sēlijai, kā rit gatavošanās eksāmeniem, Demija dziļi ievilka elpu, kas apklusināja komandu. "Man jums vēlreiz jāpārjautā," viņa sacīja, "vai esat ar mieru rīkoties pēc plāna? Jo tādējādi mēs iekļūsim ziņās — un, ja neuzvarēsim, ziņas, iespējams, nebūs mums labvēlīgas."
Skrējējus, lai gan viņiem šis jautājums bija uzdots jau vairākas reizes, tomēr atskurbināja viņas tonis un tas, ka tik tuvu bija viņu piecpadsmit minūšu slavas vai neslavas.
"Jā! Pie velna, mēs runājam par Tobijas nākotni," Sems beidzot uzsprāga. "Ja nu mēs nonākam laikrakstos?"