Lai gan diena bija sākusies ar jauku un skaidru laiku, laikā, kad sportisti bija ceļā uz tiltu, vējš bija sācis pluinīt viņu sporta tērpus, un apvārsnī pār pilsētu milža tumši mākoņi. Demija pasniedza treniņtērpa jakas saviem nosalušajiem skrējējiem un kvēli cerēja, ka nesāks līt. Lai gan lietus nesagrautu viņu plānus, slapji pagalmi un nemitīga lietusgāze varētu nozīmīgi ietekmēt to izpildi.
Šur tur parādījās piesardzīgi sagatavotie "No, Par un Ar" lietussargi, tāpat arī džemperi ar kapuci, uz kuriem bija logotips. Izrādījās, ka tad, ja nekas cits, vismaz Lielbritānijas vasara palīdzēja tirdzniecībai. Demija vēroja, kā caur pūli spraucas žurnālisti, un prātoja, vai tobieši Gadskārtas skrējiena translācijā parādīsies televīzijas ekrānos. Bezmaksas reklāma noderētu.
Kad viņi sasniedza tiltu, kur tiesneši pārbaudīja skrējējus, Demija jau divdesmito reizi kopš iziešanas no Tobijas ieskatījās pulkstenī. Līdz pirmo skrējēju startam vēl atlika vairāk nekā desmit minūtes. Viņa pievērsās savējiem: "Labi, jaunieši, es dodos uz savu posteni. Lai jums veicas!" Viņa cieši apskāva viņus visus pēc kārtas. "Jūs visi esat izcili — jūs taču to zināt, vai ne?" Un, pamājusi ar galvu par viņu apjukumu, viņa ātrā gaitā devās atpakaļ pa Koblesu.
Pēc pēdējā, izšķirošā signāla, kad iestājās pēcpusdiena pēc Griničas laika, pulksteņa tornis Karaļa koledžā skanīgi nozvanīja, un Solsteras ļaužu pilnajās ietvēs, beidzot kopīgo pēdējo sekunžu skaitīšanu, atskanēja gaviles, svilpieni, taurēšana un kliedzieni par Solsteras aizraujošāko gada notikumu. Demija smaidīja par spīti satraukumam. Elena un Sems startēs, viņu ašajam sprintam papildu ātrumu piešķirs pūļa radītais troksnis un adrenalīna pieplūdums.
Tobijas komandas pārgalvīgi ātrā starta mērķis bija radīt nepareizu iespaidu, ka viņi veiks klasisko pirmo soli — komandas ātrākie skrējēji dodas uz tuvākajām, proti Treierna un Svētā Danstena, koledžām, lai viegli noplūktu pirmās rozes. Tradicionāli komanda, kuras pirmie divi skrējēji spēja tās nodrošināt, mēdza uzvarēt sacensības, jo pēc tam viņi varēja brīvi skriet uz divām atlikušajām koledžām pa pāriem, pirms apvienoties piektajai koledžai un tad kopā skriet atpakaļ uz Svētā Toma koledžu. Nortgeitas rozes pievienošana skrējiena kārtībai sarežģīja šo aprēķinu, taču visi speciālisti bija tādās domās, ka, pirmajiem iegūstot Svētā Danstena un Treierna koledžas rozes, būs sperts plats solis pretī uzvarai.
Taču brīdī, kad vienam no viņiem vajadzēja izšauties caur Treierna koledžas vārtiem un uzsākt spurtu pāri pagalmam skrējēju pulka priekšgalā, gan Sems, gan Elena traucās tālāk, mazliet piebremzējot, kad izšķīrās, lai, līdz galam turpinot savu blefu, Elena skrietu gar Danstena koledžu, bet Sems pa šķērsieliņām aiz Koblesas virzītos uz Karaļa koledžu. Elena
Mammerskrosā nogriezās pa kreisi, pamājusi Demijai blīvajā un kliedzošajā pūlī. Neviens nesekoja. Visi pārējie skrējēji bija nodomājuši skriet uz tuvākajām koledžām vai nu pa vienam, vai — ja neizdotos noplūkt zemākās rozes — pa pāriem.
Tieši simt sekunžu pēc Elenas un Sema starta no tilta atlikušā skrējēju bariņa aizmugurē skrējienu uzsāka Dankans un Sēlija — viņa skrēja uz Treierna, viņš uz Svētā Danstena koledžu, abi ignorēja izmisīgos pūļa kliedzienus: "Zemākās ir noplūktas, skrieniet pārī!"
Televīzijas kameras Treierna un Svētā Danstena koledžā pārraidīja, kā abos pagalmos ieskrien pa vienam skrējējam ilgi pēc tam, kad rozes, kuras varēja noplūkt, iztiepjot roku, bija jau norautas. Pāri bija noplūkuši nākamos zemākos ziedos, atstājot rozes tikai pašā augšā. Neizpratnē par to, ka pagalmā ieskrējuši vientuļi skrējēji, kuriem būtu krietni jāpapūlas kā pārim, lai noplūktu augstākās rozes, producenti lika operatoriem filmēt šos divus pagalmus un komentētājiem stāstīt par notiekošo.
"Kaintona un Deikra koledžas komanda ir izvēlējusies neizskaidrojamu taktiku — es nespēju izdomāt, ko viņi dara. Mēs varējām gaidīt; ka Dankans Maktīrs un Sēlija Makla darbosies pārī, ja viņa prot nostāties uz pleciem apakšā stāvošajam, bet viņi ir pašķīrušies. Un te nu Sēlija Makla pilnā ātrumā ieskrien Treierna koledžas pagalmā… ko viņa… ak, svētā debess… viņa skrien augšup pa sienu… paskatīsimies atkārtojumu… jā, viņa traucas augšup pa sienu, itin kā pārvarot gravitāciju, tad seko kūlenis gaisā, lidojumā veikli noplūcot rozi, un nu jau viņa ir izskrējusi no pagalma… Es varu godīgi sacīt, ka visos gados, kad esmu skatījies Gadskārtas skrējienu, nekad neesmu redzējis ko tamlīdzīgu… viņi droši vien ir trenējušies neskaitāmas stundas…"
Dankans Maktīrs mazāk nekā pēc pusminūtes veica gandrīz identisku triku Svētā Danstena koledžas pagalmā un tad piebiedrojās Sēlijai, lai pa Romangeitu skrietu Tobijas virzienā.
Tostarp telesabiedrības piepeši ļoti ieinteresējās par to, ko dara Sems un Elena. Producenti filmēšanas furgonos lūkojās krāšņo Karaļa koledžas pagalmu attēlos, pievelkot tuvplānā augsto, šauro stendu, kurš bija piestiprināts pie slavenā saules pulksteņa, kas pacēlās no nevainojamā mauriņa pagalma klajajā vidū. Sems skrēja pa vienu no akmens plākšņu takām, kas sadalīja mauriņu trijos vienādsānu trijstūros, mazliet piebremzēja, lai noplūktu zemāko rozi stendā, un tad atkal uzņēma ātrumu, lai izskrietu caur Karaļa koledžas krustejām dārzā.
"Šeit, Karaļa koledžā, nevar veikt tamlīdzīgus trikus — tā kā skrējēji nedrīkst pieskarties stendam un blakus tam nav nevienas sienas, pa kuru uzskriet augšā, vienīgais, kā skrējējs vienatnē var noplūkt šo rozi, ir nonākt šeit pirmajam. Kaintona un Deikra koledžas plāns piepeši kļūst daudz skaidrāks. Es prātoju, vai Elena Balantaina tāda paša iemesla dēļ skrien uz Prinča Ed- varda koledžu?"
Elena pārskrēja pār slimnīcas tiltu un tad pa Prinča Edvarda ielu, smagi, bet vienmērīgi elpodama. Uzlēkšojusi pa zemajiem pakāpieniem, kas veda uz koledžas priekšpuses pagalmu ar iegrimušo mauriņu, viņa rikšoja pa akmens plākšņu terasi gar mauriņu, tad apskrēja ap stūri un piejoņoja pie pagalma tālākās sienas, aiz kuras atradās koledžas bibliotēka ar slaveno pulksteņa torni. Lielie logi ielaida tik daudz gaismas, cik iespējams, un rožu stends bija uzsliets starp diviem logiem, stenda rāmja malām teju vai atduroties pret stiklu. Pagājušā gada fotogrāfijas parādīja, ka šeit, tāpat kā Karaļa koledžā, nebūs iespējas veikt skrējienu pa sienu. Elena noplūca zemāko rozi, noraujot to no naglas bez galviņas, ar kuru tās kāts bija piestiprināts pie stenda, un apgriezās, lai dotos atpakaļ pa savām pēdām.
Pietuvojusies vārtiem, viņa dzirdēja dobjus soļus un aptvēra, ka tik tikko ir paguvusi nodrošināt solo skrējēja rozi. Kas tik ātri bija atskrējis?
Atbilde, ģērbusies zilas un baltas krāsas sporta tērpā, pajoņoja viņai garām, kad viņa noskrēja lejā pa pakāpieniem. Nortgeita traucās tā, itin kā no skrējiena būtu atkarīga viņu dzīvība. Agrākais komandas biedrs, aiz- lēkšojis viņai garām, uzzibsnīja platu smaidu; Elena atsmaidīja un tad mierīgā tempā skrēja pa Prinča Edvarda ielu uz Feirveju un satikšanos ar pārējo komandu pie Svētā Toma koledžas.
Nortgeita bija "tumšais zirdziņš". Demija, stāvot ar Tobijas izlūkmeiteni Sofiju klaigājošajā pūli ap Mammerskrosu, atklāja, ka ir aizturējusi elpu, gaidīdama, kad uz Popersleinas, uz vienas 110 ielām, kas izgāja uz Feirveju, piecdesmit metru attālumā parādīsies Dankans un Sēlija.
Pēc pusminūtes viņi joprojām nebija redzami, kad Fredijs, vēl viens izlūks, apstājās pie viņas pēc strauja skrējiena. "Nortgeitā ir pārrāvums. Sems nevar dabūt savu rozi. Mums tur vajadzīgs Dankans un Sēlija." Viņš uzlika rokas uz gurniem un smagi elsoja.