Demija jau bija aplēsusi iespējas, to, cik skrējēju paskrējuši garām un kādas taktikas izmantotas. Viņai nevajadzēja domāt. Ja Sems nevarēja noplūkt Nortgeitas rozi, viņu riskantais plāns ir izgāzies un lēmums jau bija pieņemts.
"Nē," viņa sacīja. "Ķersimies pie plāna B."
Izlūki, instruēti un gatavi, skrēja pakaļ saviem skrējējiem.
Šajā sacensību posmā televīzijas kameras Mammerskrosā aprobežojās ar pūļa filmēšanu un gatavojās to pārtraukt, paredzot, ka visi nākamie notikumi risināsies Svētā Toma koledžā. Tikai augstu gaisā esošās filmēšanas grupas modrība nodrošināja, ka tika nofilmēti visneparastākie notikumi, kādi jelkad risinājušies Gadskārtas skrējiena laikā.
Zem propellera pie statīva piestiprinātā kamera tika grozīta no vieniem sāniem uz otriem, uzņemot tuvplānā skatus, kurus varēja paredzēt tikai Demija un viņas skrējēji.
Sazinoties ar producentu filmēšanas furgonā uz zemes, komentētājs helikopterā darīja viņam zināmu, ka, tiklīdz uzvarējusī komanda būs no- plūkusi rozi Svētā Toma koledžas pagalmā, viņam jāpieslēdzas no gaisa filmētajam materiālam. "Tas ir zelts, Nik," viņš kladzināja producentam, "sasodīts, vistīrākais zelts, draugs."
Četrpadsmit minūtes pāri divpadsmitiem pēc Griničas laika miljoniem teleskatītāju visā pasaulē piepeši tika atrauti no skata, kurā četri jaunieši, ģērbušies debeszilas un baltas krāsa sporta tērpos, ekstāzē gavilē Svētā Toma koledžas bibliotēkas pagalmā, un pievērsti dīvainam gājienam pa Solsteras Romangeitu. Helikoptera filmēšanas komanda bija uzņēmusi ainu, kurā astoņi izlūki Tobijas treniņtērpos iegāja kādā ēkā Nortleinā un pēc pāris mirkļiem ar pūlēm atkal iznāca uz ielas, stiepdami ko līdzīgu nestuvēm. Tikuši līdz ietvei, viņa izkārtojās tā, lai katrā nestuvju stūrī atrastos pa diviem, turot uz āru izvirzītos mietus. Četri Tobijas skrējēji, kas, atsaucoties uz izlūku atnestajām vēstīm, bija sapulcējušies pie Demijas, gaidīja, līdz nestuves tiks nogādātas krustojumā. Tad treneres vadībā viņi ieņēma savas vietas: Sems priekšā, Elena aizmugurē, Sēlija un Dankans abpus nestuvēm. Demija izgāja uz tukšo Romangeitas brauktuvi un lēnā, cienīgā gaitā veda dīvaino procesiju uz dienvidiem Tobijas virzienā.
Kamera pievilka tuvplānu, un komentētāja balss skanēja pār helikoptera dūkoņu.
"Izskatās, ka viņi nes kādu katafalku vai platformu. Mēs nevaram saskatīt, kas uz tās atrodas, jo nestais priekšmets ir apsegts ar audumu vai pārklāju, taču tas acīmredzot ir smags, jo to nes astoņi cilvēki."
Sākumā pūlis bija apjucis un vēlējās zināt, kas notiek. Vai tā ir daļa no Gadskārtas skrējiena vai kas cits? Tika izkliegti jautājumi, pūlis grūstījās un stumdījās vairāk vai mazāk labdabīgi, ļaudis bikstījās ar elkoņiem, smējās un mēģināja pārkāpt pār barjerām, lai pievienotos. Demijai par atvieglojumu, rīkotāji un policisti stāvēja nekustīgi, acis pievērsuši pūlim.
Tad piepeši, kad procesija soļoja pa Romangeitu, divi policisti formastērpos, bruņoti un uzvilkuši bruņu vestes, ielenca nesējus no abām pusēm. Viņiem sekoja trešais, kam pavadā bija suns.
"Man nāksies jums lūgt nolikt nestuves zemē un atsegt tās," viens no policistiem teica, kamēr otrs nedzirdami runāja pa rāciju.
Demija nevilcinājās. Pamājusi nesējiem, lai tie noliek katafalku zemē, viņa aizveda policistu sāņus un ar saspringtu sejas izteiksmi ātri aprunājās. Tad viņa apgriezās un atsedza pārklāja stūri, lai viņš varētu redzēt, kas zem tā atrodas. Tika pievests suns, kas apostīja katafalku, tad vēl sekoja pārrunas. Beidzot visi trīs policisti nostājās aiz Elenas, un gājiens turpinājās.
Kad viņi lēnām soļoja pa Romangeitu, viņiem sekoja klusums. Pūlis, kuru bija ietekmējušas nesēju un skrējēju nopietnās, nekustīgas sejas, pakāpeniski apklusa. Viņi vēroja, gaidot, kad kaut kas notiks un radīsies skaidrība.
Kad gājiens pietuvojās Romangeitas galam un Tobijai, klusumu pārtrauca motora troksnis, un cilvēki pagrieza galvu un ieraudzīja, ka pa ceļu tuvojas televīzijas busiņš divu policijas motociklistu pavadībā. Atvērās pasažieru puses durvis, un no mašīnas izkāpa drukns vīrietis, kurš uz. pleca turēja kameru, un viņam sekoja vēl divi cilvēki. Viņi steidzās pakaļ procesijai. Neviens no nesējiem nepagriezās, lai paskatītos uz viņu pusi.
Demija saprata, ka policisti, kas bija piebiedrojušies gājienam, tagad ļauj cilvēkiem pamest ietves un sekot viņiem pa tukšo ceļu. Viņa varēja dzirdēt daudzu soļu troksni, taču tikpat kā nedzirdēja sarunas. Klusums bija nogaidošs, pūlis sekoja klusējošā korteža paraugam.
Kad viņi sasniedza Kaintona un Deikra koledžas ziemeļaustrumu arku, gājiens apstājās. Demija noņēma no pleciem mugursomu un izvilka četras sveces. Kad tās bija pārbaudījuši policisti un apošņājis suns, sveces tika izdalītas četriem skrējējiem, un viņi tās aizdedzināja. Tad, atkal uzmetusi mugursomu plecos, Demija veda gājienu pa koledžas perimetru.
Pūlis nedroši sekoja, kļūdams mazliet trokšņaināks, jo nojauta, ka tuvojas kulminācija. Demija acumirklī pieņēma lēmumu; viņa nedrīkstēja pieļaut, ka pūlis pilnībā pārtrauc klusumu, viņai bija jārīkojas, iekams cilvēki pārvērtīs notiekošo par karnevālu. Tiklīdz viņi bija vienreiz apgājuši apkārt koledžai un atgriezušies sākumpunktā, viņa pamāja nesējiem un ieveda procesiju Astoņstūra pagalmā.
Mākoņi, kas iepriekš bija gulējuši apvārsnī, tagad izrotāja debesis virs viņu galvām lāsumainā svina krāsā. Vējš brāzmoja un virpuļoja, plivinot ļaužu matus, trīcinot sporta kreklus pret muskuļainajiem vidukļiem, sagriežot daudzkrāsainas plastmasas rotaļu vējdzirnaviņas, ko no ielu pārdevējiem bija nopirkuši nogurušie vecāki.
Demija palūkojās apkārt, sirdij neprātīgi sitoties no tā, cik grūtu uzdevumu viņa grasījās veikt.
Viņa nogaidīja, lai pūlis — iespējami lielākā daļa no tā — izkārtojas pagalmā. Pēc viņas signāla nesēji, kas bija nostājušies zem tukšas statujas nišas, nolika katafalku zemē. Tad ar daudzos mēģinājumos apgūtu godbijību un grāciju viņi pilnībā norāva audumu no apveida un atkāpās 110 katafalka. Kad pūlis, kuru pāršalca murdoņa, saskatījās un pakratīja galvas, audums tika pienācīgi salocīts un nolikts zemē līdzās katafalkam. Atlikušie četri nesēji pielika rokas pie atsegtā apveida un pacēla to stāvus. Kad tas bija izdarīts, visi astoņi nesēji, kārtīgi sastājušies pa pāriem, aizsoļoja līdz lielā Astoņstūra pakāpieniem, kur klusējot nostājās.
Skrējēji pēc Demijas signāla pameta goda sardzes vietas un nostājās viņai priekšā. Vēlreiz noņēmusi no pleciem mugursomu, viņa atdarīja priekšējo nodalījumu un izņēma četras aploksnes. Nolikusi mugursomu zemē sev aiz muguras, viņa iedeva katram skrējējam aploksni. Nopratusi, ka operators īsti nezina, kur lai stāv, jo Sems, Elena, Dankans un Sēlija devās dažādos virzienos, Demija pamāja, lai viņš paliek uz vietas, mazliet sāņus viņai priekšpusē.
Kad skrējēji nostājās lielā Astoņstūra ziemeļu, dienvidu, austrumu un rietumu pusē, centrālās ēkas masīvās durvis atvērās, un pa pakāpieniem nonāca četri cilvēki. Visi četri pagriezās, kad nonāca pagalmā, un sastājās ap to.
Demija, zinādama, ka tas viss norisinās, bet nelūkodamās apkārt, nogaidīja, līdz pamanīja, ka pūļa skatieni atkal pievēršas viņai. Kad viņas virzienā tika izstiepts liels, pūkains kameras mikrofons, viņa dziļi ievilka elpu un sāka runāt vārdus, kurus bija ielāgojusi.
"Šī koledža, nodēvēta par Kaintona un Deikra koledžu — kuru dibinājis Londonas pilsētas ģildes vīndaris un tirgotājs Ričards Deikrs un kuru cēlis mūrniekmeistars Saimons no Kaintonas un namdarmeistare Gvineta no Kaintonas —, būs, kamēr vien tā stāvēs un cilvēki uz to raudzīsies, piemineklis Tobiasam Kaintonam, cēlēju dēlam."