Pateikusi beidzamos vārdus, viņa izstiepa roku, norādot uz statuju katafalkā. Viņa pagaidīja, līdz redzēja, ka kamera pagriežas uz salīkušā, nomocītā zēna statujas pusi, zēna, kuru stāvus turēja krātiņš, kas bija gan viņa ieslodzījums, gan brīvestība.
"Tobiasam Kaintonam," kamera atkal tika pievērsta Demijai, "kuru uzlūkoja ar nicinājumu un sauca par nolādētu un pretīgu, bija cildena sirds. Viņa dzīve, kurā viņš izpelnījās naidu un nievas, bija paraugs mīlestībai un spējai piedot. Viņš daudz mīlēja un daudz deva, cik vien cilvēki ir spējīgi dot, pat savu dzīvību."
Demija pārlaida skatienu pūlim. Ļaudis bija apjukuši, taču viņus bija aizgrābis šo vārdu spēks, apjausma, ka tiek īstenots rituāls. Vai viņi sapratīs, ka šis zēns, šis kroplais, nebrīvais zēns atdeva savu dzīvību, lai varētu pastāvēt koledža, kuras pagalmā viņi stāv?
Viņu piepeši pārņēma apjauta, ka, lai gan Tobijs ir miris, viņš bija ari dzīvojis. Viņš bija dzīvojis un ne tikai cīnījies pret savu nepilnību, bet kļuvis dižens, sasniedzis briedumu, lai piedotu tā, kā daudzi piecreiz vecāki par viņu nespēj, sasniedzis izpratni par savu vietu pasaulē, kas ļāva viņam atdot vienīgo, kas viņam bija, — savu dzīvību, lai varētu īstenoties viņa tēvi godkārīgie mērķi. Viņš nevarēja kļūt par mācekli, nevarēja kalt, veidot vai radīt idejas. Taču viņš varēja sniegt savu dzīvību. Un viņš to izdarīja. Demijai aizlūza balss, tad, ievelkot elpu, tā atkal kļuva nosvērta, kad viņa turpināja.
"Jo, kad Ričarda Deikra dēls Džons Deikrs neilgi pirms pilngadības sasniegšanas mira šai vietā, Tobiass Kaintons izvēlējās atņemt sev dzīvību, lai atlīdzinātu Deikra nāvi. Dzīvība par dzīvību, viena atņemta ar nesaprātīgu rīcību, otra atdota ar nesavtīgu mīlestību.
Un viņam par piemiņu un viņu abu vārdā šī koledža tika pabeigta.
Jo katram cilvēkam ir sava vērtība.
Katrs cilvēks, lai viņš būtu necils vai kropls, ir vienlīdzīgs Dieva priekšā.
Katram cilvēkam, kaut arī viņš neseko tēva pēdās, ir sava vieta pasaulē."
Demija juta, ka acīs sariešas asaras un aizžņaudzas kakls. Viņa norija siekalas un turpināja.
"Un šī koledža stāv, lai ļautu cilvēkiem, vienalga, kas viņi arī būtu, ieņemt šo vietu, rūpēties par nabadzīgajiem un vienkāršajiem un līdz pat nāvei atcerēties mīlestību, ticību un piedošanu.
Tie, kuru vārdi tagad tiks nosaukti, panāciet uz priekšu un saņemiet dāvanas, pasniegtas par piemiņu Tobiasam Kaintonam, kroplam miesā, bet cildenam sirdī."
Slimos bērnus ar izkāmējušiem locekļiem un pūkainām galvām, par kuriem Gvineta no Kaintonas, tāpat kā ikviena māte, būtu raudājusi, pārstāvēja slimnīcas pārstāvis, kam Elena Balantaina pasniedza žēlastības dāvanas. Uz vārdiem "Vai jās, kam tiek pasniegtas šīs dāvanas Tobiasa Kaintona atcerei, vai jūs katru sava mūža dienu lūgsieties, lai šī koledža turpinātu pastāvēt un būtu labi pārvaldīta?" slimnīcas oficiālais ziedojuma saņēmējs atbildēja nevilcinoties: "Es lūgšos."
Pilsētas vecos ļaudis, daudzi no kuriem bija pamesti tā, ka tiem, kas cēla koledžu, tas būtu neiedomājami, pārstāvēja organizācija "Palīdzība veciem cilvēkiem", kuras pārstāve, kam Sēlija Makla pajautāja, vai viņa lūgsies par koledžas turpmāku pastāvēšanu un labu pārvaldīšanu, no sirds atbildēja: "Es lūgšos par to!"
Dankana Maktīra aploksne nonāca pie divdesmit pirmā gadsimta izstumtajiem, pie tiem cilvēkiem bez pajumtes, kuri izmantoja Gārdnera centra telpas. Demijas agrākā kolēģe apsolīja, apmulsumā pamājusi un nobubinājusi, ka prasītās lūgšanas tiks skaitītas.
Vērojot pašas izraisītā neparastā notikuma gaitu, Demija prātoja, kā piecpadsmitā gadsimta pūlis bija uztvēris pirmo Tobiasa Kaintona nāves gadadienas pieminēšanu? Tobija obitu. Vai tas mainīja ļaužu domas par kroplo zēnu? Vai viņi ticēja, ka viņš bija spējīgs atdot savu dzīvību? Vai viņi cieši turējās pie dekāna un bīskapa uzskata, ka Tobijs bija nolādēts, zēns ar ļaunu zīmi, dvēsele, ko apsēduši ļaunie gari? Vai varbūt viņi saskatīja to, ko skaidri redzēja Saimons, — cilvēku, kas "cildens sirdī"?
Sems Kīrnss, kad pienāca viņa kārta, pasniedza dāvanas Lielbritānijas Paraolimpiskās komitejas pārstāvim. Sportists nolieca galvu, atbildot uz lūgumu skaitīt lūgšanas, un vienkārši pateica: "Jā."
Sems bija pēdējais, kas pasniedza dāvanas, un, vērodama puisi, Demija prātoja, ko šis jauneklis dzīvē iesāks. Kādā sarunā pēc treniņa viņš bija atzinis, ka izvēlējies studēt psiholoģiju, jo gribējis darboties reklāmas jomā "un nopelnīt daudz naudas", bet kopš ierašanās Tobijā ir pārdomājis.
"Varbūt mārketings man vairāk derētu," viņš bija teicis, provokatīvi uzsmaidīdams Demijai. "Kā tev šķiet?"
Kad skrējēji un izlūki izjauca ierindu un sāka atsveicināties no cilvēkiem pagalmā, dodot mājienu pūlim izklīst, operators un viņa divi pavadoņi piesteidzās pie Demijas.
"Mēs vēlētos jūs intervēt…"
"Labi. Man patiesi šis tas ir sakāms."
Sešdesmit seši
Solsterā, 1416. gada augusts
"Sim, ļauj man paturēt tavu roku, labi?"
Saimons Eklends, mūrniekmeistars, izstiepa savu muskuļaino roku uz vienīgās vecmāmiņas, kuru viņš jelkad pazinis, pusi un lepni uzsmaidīja viņai. "Tev nevajag manu roku, vecmāmiņ, tu esi stipra kā vienmēr."
"Ne gluži, Sim, lai gan man būtu grēks žēloties," Gvineta atvilka elpu un tad teica: "Biju domājusi, ka zāģēšana un ēvelēšana tik daudzus gadus varētu sabojāt manas locītavas, taču man ir paveicies šajā ziņā tāpat kā daudzās citās." Viņa uzmeta mazdēlam mīļu'skatienu, pieskaitot arī viņu pie savām veiksmēm.
"Jā, vectēvs nebija tik veiksmīgs."
Viņa vecāsmātes seja nepauda neko citu kā tikai mieru, samierināšanos ar bēdām šo daudzo gadu laikā. "Tavs vectētiņš pieredzēja, ka koledžas celtniecība tiek pabeigta. Viņš pieredzēja, ka tajā ieiet skolotāji un audzēkņi un ka koledža tiek atzīta pilsētā. Vairāk neko viņam nevajadzēja."
"Taču viņš nepieredzēja Tobija obitu."
Gvineta nopūtās, atminoties, cik asi pirms desmit gadiem izjuta to, ka Saimons nav viņai līdzās pirmajā atceres pasākumā. "Nē. Nepieredzēja gan. Bet mēs teicām viņa vārdus, un .šodien un ikreiz, kad notiks Tobija obits un tiks dalītas dāvanas viņa piemiņai, mēs teiksim tos pašus vārdus."
Viņi plecu pie pleca nokāpa pa trepēm un iegāja vestibilā. Kad Saimons uzlika plaukstu uz durvju roktura, lai dotos ārā, viņš pagriezās pret vecomāti.
"Vecmāmiņ?"
"Jā?"
"Henrijs man reiz stāstīja, ka vectēvs ir ielicis Tobija obita vārdus un pienākumus vienā no viņa skulptūrām, kas stāv koledžā. Vai tā patiesi ir taisnība, vai arī mans mazais brālis ķircinājās, kā jau viņš mēdz?"
"Nē, neķircinātās. Saimons to izdarīja."
"Kāpēc?" viņš vaicāja, stingrāk uzlikdams viņas roku uz savējās, kad viņa pārkāpa pāri peļķei.
"Tāpēc, ka viņš sacīja, var pienākt laiks, kad patiesība izzudīs un neviens vairs nezinās, kas bija Tobiass Kaintons. Viņš nespēja izturēt šādu domu."
"Bet ja tas papīrs ir paslēpts statujā…"
Gvineta pārtrauca viņu, pirms viņa apguva pabeigt. "Paslēpts tikai tik ilgi, līdz ieradīsies tie, kas meklēs," viņa sacīja. "Pat ne gluži paslēpts. Nolikts drošībā."
Pēc gadalaikam neierastas lietusgāzes, kas ilga vairākas dienas, koledža laistījās saules gaismā, kad viņi iegāja tajā pa ziemeļaustrumu arku. Atšķirībā no pirmā Džona obita, kas notika ārpus vēl nepabeigtās koledžas, visi turpmākie viņa un vēlāk Tobija obiti notika centrālajā pagalmā, ļaudis stāvēja ap iekšējo perimetru un dāvanas izdalīja, tāpat kā pirmajā ceremonijā, pie katras ieejas arkas.