Ļaudis jau bija sākuši pulcēties, viņus piesaistīja valodas, ka peniji tiks izdalīti bez darba palikušajiem amatniekiem, kā arī klibajiem un kroplajiem.
Gvineta palūkojās astoņstūru ēkas pagalma vidū. Lai gan savulaik viņa bija ienīduši koledžu, jo domāja, ka Saimons to mīl vairāk nekā sievu vai viņu bērnu, viņa bija sākusi to mīlēt kā Tobija pieminekli. Gadu gaitā viņa bija samierinājusies, ka Tobijs uzdāvināja tēvam savu dzīvību, un sākusi saprast, kā tolaik viņa nespēja, ka viņa dzīve ar šo rīcību ieguvusi nozīmību, kādu tā nekad nespētu iegūt, ja viņš būtu aizvadījis savu mūžu klusi un pasīvi.
Par spīti Koplija opozīcijai un Ralfa nemitīgajiem mēģinājumiem izjaukt un kavēt celtniecību, koledža tika uzbūvēta. Vai viņa — vai pat Saimons — būtu izturējuši visus draudus un kavējumus, ja tas netiktu darīts Tobija un viņa pašuzupurēšanās dēļ?
Viņa zināja, ka nebūtu izturējusi, ka būtu pārlieku baidījusies no sekām, no Koplija. Neviena cilvēka vīzija nebūtu tā vērta, lai nostātos pret iesvaidītu bīskapu, taču viņas dēla vēlme, lai viņa tēvs uzceļ savu koledžu, bija guvusi virsroku, un viņa bija uzcēlusi koledžu, kad Saimons to nespēja.
Un pilsētas klibiķi un kropļi svētīja Tobija vārdu — un ik pēc trim gadiem darīs to mūžīgi — par to, ka tas deva tiem iztikas līdzekļus un iespēju kļūt par neparastu materiālu svētību savām ģimenēm. Šīs naudas un drēbju dāvanas, Gvineta bieži mierināja sevi, aptur roku, kas citādi nožņaugtu kādu sakumpušu un nepareizi veidotu bērnu. Vēl vienu Tobiju.
"Kur ir tavi vecāki?" viņa vaicāja Simam, palūkojusies apkārt.
"Viņi satiekas ar koledžas priekšnieku," viņš atbildēja. "Viņš aicina tevi ieiet un atspirdzināties pirms ceremonijas, ja tu vēlies."
Gvineta saklausīja viņa neitrālo toni un vaicāja: "Kāpēc tev nepatīk mūsu koledžas direktors, Sim?"
"Viņš ir advokāts un mācīts vīrs. Viņš apietas ar vārdiem un uzskatiem. Es apejos ar akmeņiem, koku un ēkām. Mēs-neesam radniecīgas dvēseles."
"Divdomīgi vārdi, manu zēn. Saki man — kāpēc viņš tev nepatīk?"
Viņas mazdēls pasmaidīja. Viņa zobi bija balti uz brūnās ādas fona. "Labi, vecmāmiņ, ja jau tu to vēlies. Man nepatīk tas, ka viņš ir Nikolasa Briges dēls. Vai viņš būtu iecelts amatā, ja būtu cita cilvēka dēls?"
Gvineta domīgi kodīja sakniebtās lūpas. "Tiesa, mēs izmantojām iespēju izpatikt Nikolasam," viņa atzina, itin kā visu apsvērusi un nospriedusi, ka viņam var teikt taisnību, "taču bez viņa kā pilsētas mēra šīs koledžas nebūtu, Sim. Un iespēja izrādījās mums labvēlīga. Manuprāt, Ričards ir labs koledžas priekšnieks."
Viņa vērīgi palūkojās uz mazdēlu, kad devās izliekto kāpņu virzienā. "Ja manu Saimonu kādu dienu nebūtu vērojis ubagzēns ar asu redzi, tu nebūtu mūrniekmeistars, kas dzīvo labā mājā ar sievu un bērniem. Tu, visticamāk, būtu ubags vai strādnieks, kas dzīvo būdā ārpus pilsētas mūra, un šodien gaidītu šeit peniju kā tās nabaga dvēseles."
Viņš greizi pasmaidīja. "Bet manam tēvam bija ko parādīt Saimonam — precīza Saimona darinātas statujas kopija."
"Un Ričardam Brigem ari ir ko parādīt — viņam, tāpat kā viņa tēvam, ir asa izpratne par veikala lietām un apņēmība neļaut nevienam cilvēkam viņu iebaidīt." Viņas tonis kļuva asāks: "Mēs neiecēlām viņu amatā tikai tādēļ, lai darītu Nikolasu laimīgu, mums bija pierādījums, ka šo jauno cilvēku ir vērts pārbaudīt."
Sims pamāja. "Jā, jā, es zinu."
Kad viņi sasniedza akmens kāpņu apakšu, jauna sieviete, kurai pie rokas turējās mazs bērns, šķērsoja viņu ceļu. Saimons izstiepa roku un apskāva savas sievas plecus un vienlaikus sabužināja piecgadīgā dēla matus. "Nu, mans razbainiek Hal, vai pieskatīji māti un savu mazo brālīti, kā liku?"
"Jā, tēvs." Kalsnais, gaišmatainais zēns nopietni palūkojās augšup uz tēva raženo augumu, izskatīdamies — pēc Gvinetas domām — uz mata līdzīgs jaunajam klaidonim, kāds savulaik bija Henrijs Eklends. Harijs pasmaidīja sava vectēva zilacaino smaidu, un Gvinetas sirdi pārņēma siltums. "Tagad es protu peldēt, vecmāmiņ Gvinet!"
"Tiešām, bērniņ?" Gvineta pārvaicāja, aizlūstot balsij, kad viņa atcerējās mazu zēnu pirms daudziem gadiem, kurš zināja, ka viņš neprot.
Henrijam Eklendam, tagad krietni pāri piecdesmit gadu vecam, bija tikpat daudz sirmu, cik zeltainu matu, kurus viņš par spīti modei nesāja garus un krītošus, kā mēdza darīt mūrniekmeistari viņa jaunībā. Uzsmaidījis Gvinetai, kad viņi vēroja, kā skolnieki, kas nesa sveces, trīs reizes apiet apkārt koledžai, pēc kā sastājās ap pagalma iekšpuses perimetru nelielā atstatumā cits no cita, viņš izgāja priekšā, lai izrunātu vārdus, kurus Saimons no Kaintonas bija uzrakstījis sava dēla piemiņai.
"Šī koledža, nodēvēta par Kaintona un Deikra koledžu — kuru dibinājis Londonas pilsētas ģildes vīndaris un tirgotājs Ričards Deikrs un kuru cēlis mūrniekmeistars Saimons no Kaintonas un namdarmeistare Gvineta no Kaintonas —, būs, kamēr vien tā stāvēs un cilvēki uz to raudzīsies, piemineklis Tobiasam Kaintonam, cēlēju dēlam."
Henrijs, tāpat kā Gvineta, pārlaida skatienu pagalmam. Viņa nebija gaidījusi tik lielu pūli šoreiz; pirms desmit gadiem, kad notika pirmais Tobija obits, šķita, ka atnākusi visa pilsēta aiz tīras ziņkāres redzēt, ko Kaintonu ģimene darīs, lai saglabātu piemiņu par savu kroplo zēnu. Pēc trijiem gadiem ieradās ne mazāk cilvēku.
Varbūt Saimonam bija taisnība. "Manuprāt, mēs to neatzīmēsim katru gadu," viņš bija teicis, kamēr vēl nodarbojās ar ceremonijas izstrādāšanu, "jo, ja kaut kas ir jāatzīmē uz mūžīgiem laikiem, tas kļūst pārlieku pierasts, ja notiek katru gadu."
"Mēs varam atzīmēt nāves gadadienu reizi astoņos gados," Gvineta bija klusi ieteikusi, atcerējusies, ka tieši tik ilgs bija viņa mūžs.
Viņš bija maigi ieskatījies viņai acīs un pastiepis roku viņas virzienā. "Es domāju, ka astoņi gadi ir pārāk ilgs laiks," viņš teica savā glāsmainajā tonī. "Ļaudis to aizmirsīs un negaidīs, viņi atradīs no tā."
"Tad ik pēc diviem gadiem?" Gvineta ieminējās. "Lai ceremonija nekļūtu pārāk parasta."
Viņa atcerējās, ka Saimons lūkojās tukšumā, itin kā pārdomātu kaut ko dižu vai apspriestos ar kādu, kura tur nebija, iekams atbildēja: "Es domāju, ka piemēroti būt rīkot ceremoniju ik pēc trim gadiem. Tad visi, kas mācīsies koledžā, redzēs to vienreiz un tikai vienreiz savas studēšanas laikā koledžā."
Un tā arī tika nolemts. Ik pēc trim gadiem pilsētas iedzīvotāji tiks aicināti sapulcēties Tobija nāves gadadienā, lai ar dāvanu izdalīšanu un saņemšanu pieminētu viņa upuri.
"Tobiasam Kaintonam, kuru uzlūkoja ar nicinājumu un sauca par nolādētu un pretīgu, bija cildena sirds. Viņa dzīve, kurā viņš izpelnījās naidu un nievas, bija paraugs mīlestībai un spējai piedot. Viņš daudz mīlēja un daudz deva, cik vien cilvēki ir spējīgi dot, pat savu dzīvību."
Gvineta nopētīja skatītāju sejas. Viņa un Saimons bija pārrunājuši bez gala, vai viņam jāpasaka skaidri un gaiši, ka lobijs apzināti upurēja sevi koledžas labā, lai atlīdzinātu parādu par Džona nāvi.
"Ļaudis neticēs!" viņa bija iebildusi. "Viņi teiks, ka viņš nebija uz. to spējīgs — viņi smiesies! Es to nespēšu paciest!"
"Tas vien, ka viņi tam neticēs, nepadara to par mazāk patiesu," Saimons bija mierīgi norādījis. "Un teikt ko citu nozīmētu necienīt Tobija piemiņu un viņa upuri."