"Jā, bet…"
"Ja mēs neteiksim, ka viņš uzdāvināja man savu dzīvību, tad mēs tikai pieminēsim nabaga zēnu, kurš bija kroplis un nomira."
"Un ar to nepietiek?"
"Nē! Jo viņš nebija nabaga zēns, kurš nomira. Jo sirdī viņš bija vīrietis, cildens, drosmīgs vīrietis. Un viņš nenomira vienkārši, viņš atdeva savu dzīvību, kā vīri mēdz atdot dzīvību kaujā par ko lielāku nekā paši."
Gvineta zināja, ka Saimonu savā ziņā mierināja doma, ka viņu dēls ir ieguvis vīrišķības īpašības; viņam palīdzēja sajūta, ka Tobijs astoņos gados ir sasniedzis to, kā dažiem cilvēkiem pietrūkst visa mūža garumā.
"Jo, kad Ričarda Deikra dēls Džons Deikrs neilgi pirms pilngadības sasniegšanas mira šai vietā, Tobiass Kaintons izvēlējās atņemt sev dzīvību, lai atlīdzinātu Deikra nāvi. Dzīvība par dzīvību, viena atņemta ar nesaprātīgu rīcību, otra atdota ar nesavtīgu mīlestību.
Un viņam par piemiņu un viņu abu vārdā šī koledža tika pabeigta.
Jo katram cilvēkam ir sava vērtība.
Visi cilvēki, arī necilie vai kroplie, ir vienlīdzīgi Dieva priekšā.
Katram cilvēkam, kaut arī viņš neseko tēva pēdās, ir sava vieta pasaulē.
Un šī koledža stāv, lai ļautu cilvēkiem, vienalga, kas viņi arī būtu, ieņemt šo vietu, rūpēties par nabadzīgajiem un vienkāršajiem un līdz pat nāvei atcerēties mīlestību, ticību un piedošanu.
Tie, kuru vārdi tagad tiks nosaukti, panāciet uz priekšu un saņemiet dāvanas, pasniegtas par piemiņu Tobiasam Kaintonam, kroplam miesā, bet cildenam sirdī."
Gvineta izgāja priekšā un, tāpat kā bija darījusi visos iepriekšējos gadījumos, nolasīja sarakstu ar to cilvēku vārdiem, kuriem pie katras koledžas arkas tiks izdalītas žēlastības dāvanas.
Un kā agrāk katram cilvēkam, kam tika iedots drēbju sainis un maks ar monētām, jautāja:
"Vai jūs, kam tiek pasniegtas šīs dāvanas Tobiasa Kaintona atcerei, vai jūs katru sava mūža dienu lūgsieties, lai šī koledža turpinātu pastāvēt un būtu labi pārvaldīta?"
Un ikviens atbildēja, kā spēja: "Es lūgšos par to."
Iedevusi pirmos saiņus un makus pie ziemeļaustrumu arkas, Gvineta klusi nogaidīja, kad trīs pārējie dāvanu saņēmēju pulciņi saņems savas dāvanas. Un stāvēdama viņa pārdomāja, cik tas viss ir atšķirīgs no tās dienas pirms astoņpadsmit gadiem, kad par spīti Koplija pretestībai ziņkāro pilsētnieku vidū pirmoreiz tika pieminēta Džona Deikra nāves gadadiena.
Tagad vairs nebija nekāda Koplija. Viņš bija aizbēdzis no valsts, kad troni pārņēma Henrijs Bolingbroks un gāza likumīgo karali. Koplijs caurcaurēm bija Ričarda cilvēks, un viņš negaidīja, lai redzētu, ko Bolingbroks, titulējis sevi par Anglijas Henriju Ceturto, izdarīs ar savam sāncensim uzticamajiem cilvēkiem.
Taču Koplija prombūtne vēl nedeva signālu par to, ka Baznīca vairs nav aizdomīga pret koledžu un tās mērķiem. Henrija uzurpācijai sekojošie gadi bija smagi lolardu kustībai Anglijā, un Ričards Brige parādīja, ka ir izcils taktiķis, aizsargājot savu angļu valodā .runājošo koledžu, kas nostādīja sevi ārpus Baznīcas jurisdikcijas. Pirms diviem gadiem, kad tika izsludināts likums, kas paziņoja, ka ķecerība ir pretrunā vispārējām tiesībām un kanoniskajām tiesībām, Gvineta bija baidījusies par viņiem visiem, bet Brige — kā allaž būdams sava tēva dēls — aizstāvējās, sakot, ka mācīšana angļu valodā nav ķecerība, tā vienkārši ir pretrunā ar Baznīcas gribu; ka, tā kā viņam nevajag, lai koledžā ierastos un mācītu cilvēki, par kuru iztiku tiek maksāts no dāvinājumiem, atstājot draudzes tukšas vai radot nepieciešamību aizstāt šos cilvēkus, viņš pateiksies Baznīcai, ja tā ļaus viņam darīt savu darāmo; ka ar koledžu nav saistīta neviena kapela, kurā varētu sludināt un piekopt ķecerību.
Gvineta ļoti labi zināja, ka Baznīcā ir cilvēki, kuri uzskata, ka mācīšana angļu valodā ir ķecerība, ka tikai latīņu valoda, kas cieši saistīta ar Baznīcu, atbilst kristīgajai tradīcijai. Taču viņa ticēja Deikra sapnim, viņa ticēja Motisa izvēlētajiem koledžas priekšniekiem, un viņa ticēja Brigem — kā tēvam, tā dēlam.
Un, viņa kavējās pārdomās, izrādījās, ka viņai bija taisnība ticot. Jo Solsteras cilvēki — vienmēr nepastāvīgi kā jau visi iedzīvotāji — bija no sirds pieķērušies koledžai. Skolotāji, kuri pievienojās viņiem reliģisko ģilžu darbā, kuru sievas baumoja ar viņiem tirgū, kuru bērnus kopā ar pilsētnieku bērniem izglītoja nabadzīgi studenti, kas tik tikko vilka dzīvību, — šie cilvēki panāca, ka koledža tiek atzīta par daļu no pilsētas, kā to nespētu nekas cits.
Tika pat ievērots, ka tagad, ja izcēlās plūkšanās starp Kaintona un Deikra koledžas studentiem un studentiem no kopmītnes, pilsētas jaunieši steidzās iestāties par "saviem" studentiem — šiem jaunajiem cilvēkiem, kurus varēja viegli pazīt pēc tā, ka viņiem trūka garīdznieka mantijas vai pirmās tonzūras.
Gvineta bija pārliecināta, ka koledžas nākotni nodrošina tas, ka tā tiek atzīta pilsētā un ka ar laiku to pat iemīlēs.
Viņa pūlējās iztēloties dāvanu izdalīšanu nākamajās desmitgadēs, kad jau sen būs mirusi. Viņa prātoja, vai tālā nākotnē Baznīca joprojām aizdomīgi raudzīsies uz viņas koledžu, kad Solsteras ļaudis pieminēs viņas Tobiju?
Vai Baznīca kādreiz kļūs pietiekami žēlīga, lai atslābinātu savu kontroli pār varu, pār cilvēku prātiem? Vai arī tā vienmēr uzlūkos tos, ka nav dzimuši kā pārējie, kā nolādētus, ļauno garu apsēstus, kā kaut ko pretīgu?
Gvineta palūkojās uz austrumu sienu pa kreisi no viņas, uz Tobiju rāmī, un piepeši viņa pirmoreiz redzēja viņu tā, kā bija redzējis Saimons, — kā ieslodzīto, piestiprinātu rīkam, ko viņš nebija taisījis. Taču rāmis Tobiju atbrīvoja, nevis padarīja par ieslodzīto! Viņa zināja, ka ar oša ķekšiem un ozolkoka sliecēm bija atbrīvojusi savu zēnu, atbrīvojusi, lai viņš varētu stāvēt taisni un pārvietoties pa zemi kā citi zēni.
Taču viņa brīvība bija nesusi nāvi Džonam Deikram un viņam pašam.
Vai brīvība, viņa prātoja, kad devās atpakaļ uz centrālo ēku un pie savas ģimenes, vienmēr nes sev līdzi nelaimes sēklas?
Nobeigums — pec septiņiem gadiem
Solsterā, nedeļu pirms Lieldienām
Zem izvagota mākoņu vāla līdzenumā, kur satiekas upes, plešas pilsēta kā bērna rotaļu klucīši, kas izbērti no kastes, — blīvāk vidū, vairāk izkaisīti malās.
Mākoņi nemitīgi pārvietojas virs pilsētas, un ēnas slīd pār katedrāli, pili, koledžām, tūristu iemīļotajām vietām. Stikla kupols, ko caurvij svina līstes, krāšņi apgaismots pirmssaulgriežu pēcpusdienas krēslā, silti blāzmo kā aicinājuma signāluguns.
Pagalms, kurā stāv ēka ar stikla kupolu, jr ļaužu pilns, kas sapulcējušies, tāpat kā pirms trijiem gadiem, lai noskatītos, kā tiek veikts citā laikmetā aizsākts rituāls.
Tāpat kā rituāla pirmajā svinēšanas reizē pirms sešsimt gadiem, tur ir sanākuši nabadzīgie. Tie no sabiedrības apakšējiem slāņiem, kuru nabadzība liedz viņiem pat jumtu virs galvas, ja neņem vērā to, ko nodrošina noplukuši Gārdnera centra patversme, bieži ir redzami šajā acīm redzami privileģētajā vietā un ir laipni gaidīti, tāpat kā viņi gaida tos no šīs koledžas, kas apmeklē viņus kā padomdevēji un skolotāji.
Un arī kroplie ir šeit. Mazs cilvēks, kas piesprādzēts pie elektriskā braucamkrēsla, ir ieradies tās organizācijas vārdā, kas ir samaksājusi par šo ierīci, par viņa divdesmit pirmā gadsimta Tobiasa Kaintona rāmja versiju.