Septiņdesmit divi Kaintona un Deikra koledžas absolventi ir apgājuši koledžu pa tās ārējo perimetru un tagad ieņem vietas iekšup pagalma sienām, vārajām sveču liesmām apgaismojot svinīgās jauniešu sejas.
Ceremonijas centrā stāv koledžas kopienas pārstāvji, kas pirms septiņiem gadiem tik apņēmīgi apvienojās un pretojās sera Iana Bērda plēsonīgajām iecerēm. Viņi stāv kopā: koledžas direktors, nomnieku pārstāvis, kurš stājies agresīvā Hedstova vietā, lai cieši sadarbotos ar Norisu, ievēlētais koledžas personāla loceklis, stipendiāts, kuru popularitātes dēļ izraudzījušies studenti, un agrākais biedrs, izvēlēts uz labu laimi no arvien lielāka skaita cilvēku, kas reģistrējušies no visām pasaules malām. Ikviens ir nosvērts, ar čeku rokā, ielāgojis scenāriju.
Krēslot sākušajā pievakarē sanākušo kopienas biedru, vērotāju un tūristu vidū stāv mazs cilvēku pulciņš.
Divas sievietes, viena tumša, ar pīnēs savītiem matiem, otra gaišu ādu, tumšiem matiem un dejotājas ķermeni, draudzīgi stāv līdzās. Ik pa laikam viena no viņām pieliecas un kaut ko pasaka otrai pie auss. Vienai no sievietēm uz muguras ir soma zīdaiņa pārnēsāšanai; zīdainis ar sārtiem vaidziņiem un zilu, pūkainu cepuri guļ, nevērīgs pret apkārtējo svinīgumu. Vīrietis, kas stāv blakus sievietei, tur pie rokas meitenīti. Viņai ir kādi četri gadi un nevaldāmi sprogaini mati, velti, bet burvīgi sasprausti ar matu sprādzēm. Viņa ir ģērbusies purpursarkanos gumijas zābakos ar daudzkrāsu zvaigznītēm, spilgti sārtā kombinezonā un purpursarkanā džemperī. Pēc tā, kā viņa nemitīgi ar brīvo roku noglāsta mēteļa piedurkni, ir viegli pateikt, ka šis apģērba gabals, spoži balts un uzkrītoši pūkains, ir viņas lepnums un prieks. Kad koledžas direktors iznāk teikt runu, viņa parausta vīrieša roku un pieprasa, lai viņš uzceļ to uz saviem pleciem. Sieviete paskatās un slepeni pasmaida. Viņu mazajai meitiņai jau ir tēvs, kad viņa to grib.
"Šī koledža," direktora balss plūst no mikrofona, "nodēvēta par Kaintona un Deikra koledžu — kuru dibinājis Londonas pilsētas ģildes vīndaris un tirgotājs Ričards Deikrs un kuru cēlis mūrniekmeistars Saimons no Kaintonas un namdarmeistare Gvineta no Kaintonas —, būs, kamēr vien tā stāvēs un cilvēki uz to raudzīsies, piemineklis Tobiasam Kaintonam, cēlēju dēlam."
"Māmiņ!"
Demija palūkojas uz savu meitu, kas no prieka lēkā uz tēva pleciem.
"Jā, īvij?"
"Vai mēs varam doties uz tēta mājām? Es gribu redzēt jūrascūciņas bērniņus!"
Demija paceļ uzaci un palūkojas uz bērna tēvu. "Jūrascūciņas bērniņi?"
"Klau, es zinu, ka šodien nav mana diena būt kopā ar bērniem, taču īvijas jūrascūciņa — kuru mēs visi uzskatījām par Henriju — izrādījās Henrieta. Kopš vakardienas vienas jūrascūciņas vietā ir sešas."
"Vai varam, mamma?"
Demija pagriežas pret savu partneri, kura atvieglo plecus no guļošā dēla svara. "Kā tu domā, mīļā?"
Smaidīgā Demijas mūža mīlestība, atdota viņai ar internetā brīnuma un tā sabiedrisko tīklu starpniecību, paskatās lejup uz Iviju un piemiedz aci. "Kas var pretoties jūras cūciņas bērniņiem, ko, īvij?"
"Urā!" Ivija no prieka dauza ar papēžiem pa tēva krūtīm.
"Vai mēs varam iedzert tēju pie jums, Gordona kungs?" Demija rotaļīgi jautā.
Nīls, kurš cītīgi pūlējās pierunāt neparasto ģimeni dzīvot lielā, pārdalītā mājā, iekams piekrita, ka pietiek ar dzīvošanu vienā ielā, jautri atbild: "Jā, domāju, ka tēju mēs varam sarunāt."
"Labi," Demija saka, nomierinādama nepacietīgo Iviju, "tikai sagaidīsim, kad visi nopūtis sveces, un tad dosimies."
Rituālā sveču nopūšana pēc koledžas direktora signāla divdesmit pirmajā gadsimtā iezīmē ceremonijas beigas, un Demijai piepeši ienāk prātā, kā piecpadsmitajā gadsimta beidza izdalīt dāvanas un izklīdināja cilvēkus.
Viņa juta, ka pievērš acis rietumu sienas augšdaļai, kur stāv Tobijs Kaintons, piestiprināts pie statņa un ieslodzīts savā brīvību sniedzošajā krātiņā. Un, kad Tobija dzimšanas dienā izgaist gaisma — un tiek noteikts jauns datums viņa obitam, viņa nāves diena neērti iekrīt vasaras brīvlaikā — un joprojām nenopūstās sveces spoži spīd krēslā, Demijas skatiens pievēršas otrā stāva zālei virs viņiem.
Centrālās ēkas lielās zāles klusumā stāv kāds cilvēks. Viņš neievēro ārpusē notiekošo. Šajā brīdī viņam neviens neeksistē, ir tikai viņa uzdevums. Novērsies no nesen apmestās kalta akmens sienas, viņš paraugās apkārt. Viņu ieskauj astoņas sienas, četras gandrīz pilnībā aizņem logi. Visas sienas ir tikko celtas, neskartas: uz visām neskaidras līnijas, kas novilktas ar cilvēka roku. Mūrniekmeistars, viņš ir pieradis pie akmens — uz mata zina, kā jākaļ vai jānoslīpē ģipša, marmora, smilšakmens vai Pērbekas kaļķakmens virsma. Bet šīs līnijas ir citādas. Taču tās nav kaluma līnijas, izcirstas pēc veidnēm; tās ir vadlīnijas stāstam, kuru viņš nolēmis izstāstīt. Tās ievilkusi viņa paša roka — gluda līnija vīteņu rakstam, divi augsti ovāli pie katras sienas kontūrām, kas ierāmēs viņa stāstu. Bet viņš, kurš četrdesmit gadu ir apstrādājis akmeni ar āmuru un kaltu, nekad neaizturot elpu, baidās sākt šo riskanto darbu. Viņš nevarēs pārtraukt neizdevušos centienus un aizmest tos kā slikti apkaltu akmeni. Viņš nevarēs norāt un sodīt kādu citu, ja šis darbs netiks paveikts tik nevainojami, kā viņš vēlas. Šis ir viņa uzdevums, un to nevar paveikt neviens cits. Viņš, kurš ir slavināts par noapaļotajām akmens skulptūrām, ir smagās pūlēs apguvis šo nepastāvīgo, smago amatprasmi. Viņš zina —ja kļūdīsies, velkot līnijas, ja viņu pievils zīmēšanas prasme, viņam nāksies no jauna apmest sienu.
Nesākt ir labāk nekā sabojāt darbu, kas viņam jāveic nevainojami, ja viņš vēlas būt apmierināts ar sevi.
Krāsas, kuras viņš izmantos, atrodas podos pie kājām — brūnā, zaļā, sarkanā, dzeltenā, mazliet melnā, mazāks apjoms joprojām dārgās zilās krāsas.
Darbs ritēs gludi, kad viņš būs sācis, tik daudz viņš zina, tomēr viņš joprojām negrib sākt. Viņš apgriežas un vērtējoši nopēta līnijas, kuras uzvilcis pirmajā ovālā. Vai viņš izvēlējies pietiekami daudz vietas? Vai viss šķitīs ierobežots vai tikai ierāmēts, kā viņš iecerējis, notverts attēls? Visskaidrāk savu nodomu viņš redz prātā, bet radīšanas pieredze mūža garumā saka viņam, ka radītais reti kad saskan ar iecerēto.
Piepeši viņš pagriežas, šķērso zāli un, apstājies pie loga, cieši raugās ārā.
Tur, pagalma otrajā pusē, stāv viņa dēls, kas lūkojas augšup, iespējams, lai uzmestu skatienu zēnam, kas stāv uz pirkstgaliem lielā Astoņstūra otrajā pusē. Piepeši spēcīgu ilgu un vēl spēcīgāku bēdu sagrābts, Saimons no Kaintonas aizsoļo atpakaļ uz agrāko vietu, viņa pirksti jau darbojas gar sāniem, ķeroties pie darbības, kas, iespējams, izraus šo sāpju naglu no viņa dvēseles.
Pietupies viņš paņem podu ar zaļo krāsu, samaisa to ar olu, vēlreiz noliecas, lai iezīmētu saburzīto, daudzreiz nokasīto pergamenta sloksni pie kājām, un, vairs nevilcinoties, sāk ar otu vilkt pirmo vadlīniju.
Saturs
Pateicības 7
Ievads 9
Viens — Sešdesmit seši 11—471
Nobeigums — pēc septiņiem gadiem 472
[1] nosaukums tiek attiecināts uz mēra epidemiju, kas 14. gadsimtā plosījās Eiropā un Tuvajos Austrumos. (Šeit un turpmāk — tulkotāja piezīmes.)
[2] atdzejojusi dace sparane.