Viņa neatbildēja.
Beidzot viņa ieskatījās Saimonam acīs, taču viņš pasteidzās ierunāties, pirms viņa paguva ko teikt: "Gvinet, amata meistars šādu darbu var gaidīt visu mūžu, darbu, kas padarīs viņa vārdu…"
Saimons apklusa. Viņš zināja, ka no viņa aizrautīgajiem vārdiem sieva beidzot ir sapratusi.
Ļoti iespējams, ka amatnieks gaida šādu uzdevumu, bet kuru gan Saimons no Kaintonas pārliecinās saistīt savu likteni ar viņu, kad viņš projektēja cilvēkam, kurš stāsies pretī Baznīcas varenībai? Bez namdara, kuram ir tikpat dumpīgs prāts, viņa koledža, iespējams, nekad netiks uzcelta.
Saspīlēto klusēšanu pārtrauca vārgas raudas. Atrazdamās Saimona uz- stājības gūstā, Gvineta no šūpuļa pievērsās vīram.
"Es viņam esmu vajadzīga, Saimon."
Saimons ignorēja viņas lūgumu. "Mums nav cerību sākt būvniecību līdz jaunajam gadam — līdz tam laikam man nevajadzēs redzēt tavus rasējumus, un pat tad tiem nevajadzēs būt pilnīgiem, jo aizritēs gadi, iekams ķersimies pie ēkas jumta. Tajā laikā bērnam būs mazāk vajadzību…"
Iestājās klusums, kuru aizpildīja Tobija šņuksti.
"Kas man jādara?" Saimons vaicāja. "Jāraud tāpat kā viņam? Vai tad tava sirds atmaigs pret mani?"
Gvineta pagriezās pret bērnu šūpulī. "Tu nespēj raudāt, Saimon, tāpat kā tu nespēj pazemoties."
Vai sieva izaicināja viņu, jo zināja — ja viņš raudās, viņai būs jāreaģē? Saimons bija vērojis sievu ar viņu dēlu un redzējis sievieti, kuru agrāk nav pazinis, sievieti, kura bija maiga un kurai bija maigas ilgas. Ja viņa to juta pret vienu būtni, vai viņa to var just pret citu?
Taču sieva pazina viņu, un viņai bija taisnība — viņš nespēja raudāt, paužot savu vajadzību pēc viņas.
"Es esmu vīrietis, Gvinet. Man ir vīrieša vajadzības."
Sieva pacēla skatienu 110 dēla. "Un viņš ir bērns, viņam ir savas vajadzības."
"Tātad tu man nebūvēsi jumtu."
Viņa palūkojās uz viņu, tad uz Tobiju pie krūts. "Saimon, tu pats teici, ka jumts nebūs vajadzīgs vēl gadiem ilgi. Uzrasē jumta izbūvi meistaram Deikram, izmantojot savus rasējumus, un lai notiek kas notikdams."
Trīspadsmit
No: Demija.Millere@kdc.sal.ac.uk
Kam: Adresātu saraksts (sienas gleznojuma projekts)
Temats: Atrasts Tobijas arhīvs
Dārgais sienas gleznojuma projekta dalībniek!
Drīz vien būs aizraujošs papildinājums informācijai, ko saņēmāt, pievienojoties projektam. Koledžas arhivs, kas pirms daudziem gadiem tika aizvests no koledžas un tagad ir saņemts atpakaļ, var sniegt atslēgu sienas gleznojuma noslēpuma atrisināšanai. Galvenās cerības tiek liktas uz viduslaiku dokumentiem, kas ir saistīti ar Tobijas pirmsākumiem. Tos pašlaik izskata un tulko katedrāles arhivārs. Tās ir vēstules, kuras Tobijas celtniecības laikā katedrāles priors Viljams no Norvičas rakstījis Solsteras bīskapam Robertam Koplijam. Mēs vel īsti nezinām, kā šīs vēstules nonākušas Tobijas arhīvā. Sekojiet līdzi!
Tostarp mums ir pāris jautājumu, uz kuriem Jūs varētu palīdzēt mums rast atbildes. Pavirši pārskatot karalienes Viktorijas laika arhīva daļu — kas satur detalizētu mutvārdu vēstures izlasi, ko pārstāstījis Tobijas apkalpojošais personāls un vecākie Solsteras iedzīvotāji, — ir atrastas dažas neskaidras norādes.
1. "Tobita žēlastibas dāvanas". Vecākie Solsteras iedzīvotāji, kurus iztaujāja deviņpadsmitā gadsimta piecdesmitajos gados, ir stāstījuši, ka viņu vecvecāki atceras, ka Kaintona un Deikra koledžā notikusi, lai
gan neregulāri, ceremonija ar nosaukumu "Tobita žēlastības dāvanas". Vai kādam ir kādas ziņas par šo ceremoniju?
2. Koledžas nesen atgūtajā Viktorijas laika arhīvā ir dokumentētas tautas atmiņas par kaut kādām rīmēm, kurās norādīts, ka pār koledžu gulsies kāds lāsts, ja no ēkas tiks izņemts "kaut koka gabals vai akmens". Vai kāds zina rīmes, par kurām ir runa, vai to, kāds varētu būt šis lāsts?
]a varat palīdzēt ar atbildēm uz šiem jautājumiem, dariet to zināmu
sienas gleznojuma projekta vadītājiem.
Ar sirsnīgiem sveicieniem Demija Millere,
Sienas gleznojuma projekta direktore
Nekādu aktu. Lādē, kurā kā arheoloģiski noslāņojumi apgrieztā secībā gulēja agrāko paaudžu dokumenti ar Viktorijas laika papīriem apakšā, tā arī neatradās pierādījumi Tobijas īpašumtiesībām uz zemes gabaliem, ko koledžai piešķīra Londonas vīndaris Ričards Deikrs.
Tālab arī turpmāk ik dienu mainījās cilvēki, kas Romangeitā turēja plakātus, un koledža arvien vairāk tuvojās bankrotam vai pazemojošām izredzēm uz to, ka koledžu glābs — vai, pēc to cilvēku domām, kas mazāk sliecās ticēt Bērda propagandai, pārņems — Nortgeita un tās veselīgās investīcijas.
Kad Demija un Noriss tikās ar katedrāles arhivāru Nīlu Gordonu, viņš bija ļoti optimistisks par iespējām atrast vēstulēs kaut ko, kas būs izdevīgs Tobijai. Savukārt Noriss bija neraksturīgi nomākts, jo acīmredzot bija ticējis, ka tikai pazudušajā koledžas arhīvā iespējams atrast dokumentus par zemes piešķiršanu.
Nepieciešamība stiprināt Norisa vājo pārliecību par laimīgu iznākumu spēcināja Demiju šīs tikšanās laikā, kas citādi būtu bijusi nepatīkama. Dienām ilgi viņa bija kā magnēts, kas karājas starp diviem pievilkšanas poliem, pūloties izlemt, vai sazināties ar Nīlu pirms darba sanāksmes vai arī izlikties, ka nav zinājusi par viņa atrašanos Solsterā. Galu galā viņa atteicās no domas doties uz katedrāli un prasīt paskaidrojumu, ko, pie velna, viņš domājas darām Solsterā. Viņa pat klusībā nevēlējās atzīt, ka viņa ierašanās Solsterā tieši tajā laikā, kad Kaca aizbraukusi uz Ņujorku, ir kas vairāk nekā tikai sakritība.
Tomēr tikšanās beigās, kad Demija pie reģistratūras izvadīja viņu no koledžas, Nīls apjautājās, vai viņi var satikties mazāk oficiālā gaisotnē, "lai aprunātos par jaunumiem".
Kad bija izlemts par vietu un laiku, Demija nevērīgi noskūpstīja viņu uz vaiga un devās uz kabinetu, skaidri apzinādamās, ka viņš noraugās viņai pakaļ, līdz viņa bija uz kāpnēm un ārpus redzesloka.
No: Demija.Millere@kdc.sal.ac.uk Kam: Absolventu adresātu saraksts
Temats: Jauns, interesants papildinājums absolventu lappusēs Tobijas mājaslapā
Dārgie tobieši!
Cerams, ka Jums patīk nesen ieviestās mājaslapas jaunais izskats. Esmu parādā milzīgu pateicību Nikam Brūmam, Tobijas studentam, kurš īstenoja to, ko es varēju tikai iztēloties un uzskicēt, gluži kā kādā slavenā gadījumā, uz aploksnes mugurpuses. Viņš ir mājaslapas administrators. Lai viņu apsveiktu, lūdzu, kontaktējieties ar viņu, es ceru, Jūs piekritīsiet, ka viņš ir paveicis lielisku darbu. Un joprojām sagatavo divus rakstus nedēļā…
Pāris nākamo nedēļu laikā absolventu tiešsaistes pieredzei tiks pievienota jauna lapa. Iegrāmata — Tobijas vairāk nekā gadsimtu sena paraža — nonāk mājaslapā. Ik nedēļu no nejauši izvēlēta iegrāmatas gada tiks noskenēta jauna lappuse tādā formātā, kurā varēsiet pievienot savus komentārus, ļa zināt, kas ir attiecīgā ieraksta autors (vai ja to esat izdarījis pats), pielieciet elektronisko zīmīti, lai to pavēstītu pārējiem. ļa varat iepazīstināt ar pieminētajiem cilvēkiem vai darit zināmu situāciju vai notikumu, par kuru ir runa, lūdzu, dariet to! Tas ir alternatīvs Tobijas vēstures veidošanas paņēmiens — tā būs nevis ēku, koledžas direktoru vai valdes locekļu, bet Jūsu, koledžas sirds un dvēseles, vēsture.
Mēs jo īpaši kaislīgi vēlamies, lai mājaslapa būtu pieejama vecākiem tobiešiem — tiem, kas iestājušies koledžā pirms 1950. gada. Ja pazīstat vecākus biedrus, kam nav pieejama mājaslapa vai kas neregulāri apmeklē Tobijas mājaslapu, lūdzu, izstāstiet viņiem par jauno mājaslapu — viņi redzēs, ka viņu jaunības ieraksti ir kļuvuši nemirstīgi!