Liels paldies, un neaizmirstiet piereģistrēties jaunajā Tobijas forumā, kur varat ievietot savus komentārus par tādiem vai citādiem Tobijas dzīves aspektiem.
Ar sirsnīgiem sveicieniem
Demija Millere,
mārketinga vadītāja
Demija atlaidās krēslā un izstiepa rokas, itin kā gatavotos ienirt no sēdus stāvokļa. Viņa nopētīja savas rokas. Tās notrīcēja: grūti izskaidrojamās dusmas, ko viņa bija jutusi pret Nīlu par aprēķināto atkalparādīšanos viņas dzīvē, tādējādi ņirgājoties par visām tām reizēm, kad viņa Kacas priekšā bija aizstāvējusi viņa nodomus, bija norimušas. "Bēdz vai cīnies" adrenalīns — kas tik ļoti nosvērās par labu cīņai, ka viņa bija šokēta, — bija atplūdis. Viņu bija nomierinājuši pūliņi ap jaunu ideju, ar tās lielumu un apveidu, ar iedvesmas pierādīšanu, sitot pa tastatūras taustiņiem.
Skrējiens, lai izkliedētu sasprindzinājumu muskuļos, pulksten pusastoņos ļaus viņai nosvērtā garastāvoklī tikties ar Nīlu.
Demija, kopš bija ieradusies Solsterā ar tīru organismu un spožiem plāniem, nodarbojās ar skriešanu prieka, veselības un sporta sanāksmju jautrības pēc. Būdama Angļu krosa kluba dalībniece, viņa bija skrējusi vieglatlētikas stadionos, pa ceļiem, laukiem un šad tad pa velokrosa trasēm. Tagad, kad viņa dzīvoja pilsētas mūros, bija vairāki jauni maršruti, kurp viņa varēja skriet, izejot pa ārdurvīm, un kuros nebija galveno ielu indigo dūmu un mieru graujošo motoru trokšņu. Todien tumstošā atvasaras krēsla vilināja viņu virzienā, ko viņa prātā nošķīra kā "skrējienu pa parku". Saprātīgi izmantojot savienojošās sānu ielas un gājēju ieliņas, pa pilsētas parkiem varēja apmest loku Solsterai, skrienot nepilnīgā apli pa zaļajiem un saskanīgi izkārtotajiem laukumiem.
Rikšojot pa grants celiņu Svētceļnieku vārtu parkā, viņa beidzot atļāvās koncentrēties uz randiņu ar Nīlu.
"Mia, noņem acu aizsegus un pasmaržo bekonu," Kaca bija teikusi, izmantojot tādu metaforu sajaukumu, kādas itin bieži bija redzamas viņas gleznās. "Nīls nav parasts sens draugs — viņš ir tavs bijušais puisis…"
"Tasbijušais puisis. Vienīgais. Kad viņai bija piecpadsmit un viņa neko nezināja."
"Labi, vienalga! Viņam tas neko nemaina, viņš bija kopā ar tevi. Viņš bija tavs puisis. Viņš ir aizrāvies ar tevi, Mia, — kādā savas samaitātās dvēselītes stūri viņš vēlas, lai jums būtu kopīga nākotne, tāpat kā jums bija kopīga pagātne."
Demija, krosenēm šķiežot granti, nodrebinājās, iedomādamās nākotni, kas kaut nedaudz līdzinātos viņas un Nila kopīgajai pagātnei. Tomēr, lai cik slikta tā bija, negrozāms palika tas, ka Nils bija līdzās viņai. Kad viņas māte ar komūnas folksvāgena busiņu ietriecās kravas automašīnā un nogalināja sevi un divpadsmitgadīgās Demijas brāli, Nīls bija līdzās. Pēc diviem gadiem, kad viņas tēvs nomira no salauztas sirds (lai gan krimi- nālizmeklētājs, kuram bija tehniskāks viedoklis, pasludināja, ka nāve iestājusies no heroīna pārdozēšanas), Nīls bija līdzās. Viņa ģimene deva viņai pajumti, kad komūnas pārējie pieaugušie tikai neskaidri trokšņoja par "parūpēšanos, lai viņai viss būtu labi" un "viņas audzināšanu, kā būtu gribējuši Maca un Tonijs".
Nīls bija viņas aizstāvis skolā, kurai viņas brāļa nāve atņēma otru vienīgo melnādaino skolnieku; viņas aizstāvis, kad viņa kavēja stundas citu pēc citas vienkārši tāpēc, ka viņai bija vienalga — dzīvot vai mirt, un kad algebras stundas viņa gandrīz vispār neapmeklēja; viņas kaislīgais draugs, kurš spēlēja viņai ģitāru, rakstīja dzejoļus, turēja viņas roku, maigi skūpstīja viņu, beigās pārliecināja par dziļu un nezūdošu mīlu starp viņiem, un aizveda viņu uz gultu savā guļammaisu un segu midzenī.
Komūna neizrādīja ne mazāko nodomu apturēt jauniešus vai likt viņiem šķēršļus. Viņu attiecībām tika sagatavota fiziskā telpa, un viņiem kā pārim komūnas lēmumu pieņemšanas mehānismā tika sagatavota veicinoša vide. No viņas puses tas notika bez apzinātas domāšanas un bez sapratnes par nozīmīga lēmuma pieņemšanu. Joprojām apstulbusi un apjukusi pēc atkal jaunas tuvinieku nāves, Demija, kurai mātes un brāļa nāves brūces uzplēsa skats uz tēva sastingušo, pelēko ķermeni, norobežojās no dzīves ar marihuānu, klusēšanu un atteikšanos atkal domāt un just. Viņa pavadīja dienas kā mēnessērdzīgā, sešpadsmitajā dzimšanas dienā aizgāja no skolas un vairs neatgriezās, lai pamēģinātu saņemt vidusskolas beigšanas atestātu.
Kad Nīls aizbrauca uz Londonu, lai mācītos universitātē, viņu vairs nekas nesaistīja pie komūnas. Nedēļu pēc Nīla aizbraukšanas viņa sapakoja mātes veco, novazāto hipija mugursomu, paņemdama līdzi Nīla vēstuli, kurā viņš sacīja, ka pēc tam, kad būs izturēts pirmais studiju gads, viņš aizies no kopmītnēm, viņi varēs atrast kādu vietu, kur dzīvot kopā, — un ar autostopiem devās uz Miklvelu, nelielu ciematu aptuveni desmit jūdžu attālumā no Solsteras, kur kāds sens tēva draugs nodarbojās ar lauksaimniecību, izmantojot dabiskās izejvielas. Tur viņa iemācījās ienīst ledainu zemi, ravēšanu un puravu griešanu ar tik nosalušiem pirkstiem, ka tik tikko varēja noturēt nazi. Viņa arī atmeta zālītes pīpēšanu un pārstāja novēloti skumt un neieredzēt sevi par to, ka atļāvās pamest skolu. Pirms vecāku nāves viņai bija pilnīgi skaidrs, ka viņa nedzīvos tā, kā dzīvoja viņi, ka viņa smagi strādās, iegūs labu izglītību un dabūs darbu, kas ļaus viņai dzīvot mājā, kurā ir karstais ūdens, centrālapkure un paklāji visās istabās. Līdz potītēm biezi paklāji.
Smieklīgi, viņa nodomāja, kad platiem, vienmērīgiem soļiem gāja pa Solsteru, bet tagad viņas mazajā mājiņā nav paklāju. Taču ar novēlošanos viņa ieguva izglītību: vidusskolas atestātu un vidējo speciālo izglītību, nokārtojot eksāmenus mārketingā. To visu viņa paveica, kamēr kopā ar citiem brīvprātīgajiem strādāja fermā, tad par labdarības organizācijas Big Issue koordinatori Solsterā un pēc tam par Gārdnera bezpajumtnieku fonda projekta darbinieci un beigās mārketinga vadītāju un līdzekļu piesaistītāju.
Viņa nepateica Nilam, kurp dodas, tikai aizsūtīja vēstuli, kurā uzrakstīja, ka Londona — pat kopā ar viņu — viņai nešķiet piemērota un ka viņa dodas atrast vietu, kas tāda šķitis. Viņa teica, ka ari turpmāk sazināsies ar viņu, tāpēc lai viņš neuztraucas. Viņa deva mājienu, ka grasās ceļot, taču noklusēja to, ka ceļojums aprobežosies ar nonākšanu Daunsfermā, Miklvelā.
Un viņa pārtrauca sazināties ar viņu. Pēc pāris mēnešiem Demija uzrakstīja Nilam, pavēstot, ka, lai gan nevēlas viņu sāpināt, ir sapratusi, ka ir lesbiete. Ka ir iemīlējusies meitenē, vārdā Anna. Ka viņa cer, viņš atradīšot kādu, ar kuru kopā būs laimīgs universitātē; kādu, ar kuru viņš varēs pārcelties no kopmītnes.
Demija atcerējās savu pirmo mīlestību; sajūtas — sākumā apjukumu, apspiestu kaislību, galīgu, vārdos neizteiktu apliecinājumu, kad rokas pieskāriens kailam apakšdelmam izraisīja elpas vilcienu, kam nebija nekā kopiga ar sasalušās zemes aukstumu.
Viņas attiecības ar Nīlu bija nomierinošas un pierastas kā daudz mazgāta pidžama, bet kaislība, kurā viņa īsu brīdi dalījās ar Annu, līdzinājās karstam, uzbudinātam ķermenim, kas tiek noguldīts dziļā vēsu, smaržīgu rožu ziedlapiņu klājienā.
Lai gan bija tikai trešdiena, restorāns bija ļaužu pilns. Demija bija sarunājusi tikties ar Nīlu tur: viņa nebija gatava atklāt savu adresi. Pirmoreiz mūžā viņa baudīja greznību dzīvot vienatnē un katru vakaru iedomājās, ka paceļ tiltu, kas ved uz viņas māju. Pat Kaca nezināja adresi mazajam namiņam, kura dēļu grīdas visās istabās tika berztas katru nedēļas nogali.