Mokoties arvien stiprākās sāpēs, Gvineta gandrīz smējās no atvieglojuma. Sāpes drīz pāries, un viņa nemirs. Viņa redzēs savu bērniņu, turēs to rokās, piespiedīs viņa mīksto sejiņu savējai. Drīz, drīz…
Saimonam no Kaintonas, kurš nezināja, ka tikko sākušos dzemdību kliedzienus apklusinās tikai jaundzimušā kliegšana, ja ziņas par dzemdībām ir labas, nebija ne jausmas, cik tuvu nāvei ar nedzimušu bērnu bija nonākusi viņa sieva, kas atradās tikai dažas istabas tālāk. Bērna ieņemšana bija atjaunojusi viņa ticību. Viss būs labi; Saimons bija pārliecināts, ka vēl tajā pašā dienā kristīs dēlu.
Kamēr sieva cīnījās, lai nezaudētu nedz prātu, nedz dzīvību, vīrs rasēja. Līnijas no viņa rokas drošajām kustībām stiepās uz sloksnes viņa priekšā; skaidras līnijas, taču nebūt ne pedantiskas, mērīja plānus, kas viņam bija nepieciešami kā mūrniekmeistaram. Kad rakstāmrīks meta lokus un vilka šķērssvītras, prāts Saimonam no Kaintonas vai plīsa pušu 110 idejām par šo pa pusei uzrasēto māju. Jo viņam bija uzdevums: Ričardam Deikram, vienam no Londonas varenajiem, uzbūvēt koledžu Solsterā.
Tikai vakar — vakar, kad sākās viņa dēla dzemdības, — vēstis beidzot pienāca.
Saimonam rokās vēl bija āmurs un kalts, jo viņš bija pabeidzis kalt krustu un ragu — tas bija Karaļa palātas tiesneša, kuram viņš bija uzbūvējis jaunu, greznu Londonas māju, personīgais ģerbonis — virs sarga namiņa arkas. Kā vienmēr, paturējis savās mūrniekmeistara acīs laika apstākļus un gadalaika beigas, Saimons apzināti bija atlicis visus kalšanas darbus būvniecības sezonas beigām.
"Kaintona kungs."
Uz klūgu sastatnēm pagriezies, Saimons pēc vīrieša toņa saprata, ka ir strādājis, nepamanījis vairākus mēģinājumus atraut viņu no koncentrēšanās.
"Piedod, draugs," viņš sacīja. "Es nedzirdēju." "Nekas, kungs. Man jums ir vēstule no Eklenda kunga." Saimons ievietoja instrumentus jostā un kāpa lejā pa svārstīgo sastatņu stāvajiem pakāpieniem, vienlaikus berzēdams plaukstas, lai notīrītu putekļus.
Paņēmis vēstuli, viņš salauza zīmogu, atvēra to un ieraudzīja Henrija plašo rokrakstu. Puika tā arī nebija atbrīvojies 110 izšķērdīgās attieksmes pret tinti un papīru, neraugoties uz to, ka ne vienreiz vien bija dabūjis pērienu no mūka, kas viņam iemācīja lasīt un rakstīt.
No meistara Henrija Eklenda biedram, meistaram un draugam Saimonam no Kaintonas ar sveicieniem un cieņu.
ser, tagad Deikra kungs, nu jau apskatījis visus viņa koledžai sagatavotos projektus un rasējumus, vēlas satikt Jūs Solsterā, cik vien ātri Jums labpatikas. Viņš man uzticas, un es zinu, ko viņš ir /ori apmierināts ar Jūsu projektiem. Taču viņam jāsatiek Jūs. Atrakstiet, lūdzu, kad brauksiet.
Tom puisim Robiņam Jīvelam ir pavēlēts doties darīšanās uz Londonu manā vārdā, un viņš man atgādās Jūsu atbildi, kādu vien vēlēsieties sniegt.
Es ticu, ko Jums un Jūsu ģimenei klājas lobi, kā patiesi klājas man.
Rakstīts šo otrdienu, divos nedējos pirms Lieldienām.
Henrijs! Tagad šķita, ka ubaga zēns, kuru Saimons bija apmācījis, nolēmis atmaksāt vairāk nekā tikai labvēlību. Savulaik māceklis, tagad karaļa mūrnieks; kad viņi pirmoreiz satikās, Henrijs bija tikai vārgs, diedelējošs knēvelis.
Pirms visiem šiem gadiem — cik daudziem? — vienpadsmit, divpadsmit? — Saimons strādāja jaunas ēdamzāles būvniecībā kādā klosterī aptuveni vienas dienas jājiena attālumā no Vestminsteras. Kancelei kaldams lepnu svētā seju akmenī, viņš piepeši bija apjautis, ka tiek novērots. Pacēlis skatienu, viņš ieraudzīja mazu, netīru seju, kurā šaudīgas lazurīta acis uzmanīgi skatījās uz viņa darbu. Okšķerī viņš pazina vienu no bērneļiem, kas bija apsēduši būvlaukumu, diedelēdami no mūrniekiem un tekalēdami ap mūkiem, lai būtu pirmie rindā, kad tiks dalīta pārpalikusī maize.
"Vai tu gaidi, kad es tev kaut ko iedošu?"
"Nē, kungs. Es tikai vēroju. Vēroju, kā jūs akmenī zīmējat to seju."
Ja viņš būtu teicis "vēroju, kā jūs izkaļat to seju", viss viņa dzīves ritējums būtu citāds. Fakts, ka viņš redzēja to, ko Saimons juta, ka viņš tikai atklāja akmenī kaut ko, kas gaidīja, kad tiks atklāts, lika Saimona sirdij apmest kūleni. Viņš bija strādājis ar daudziem mūrniekiem, taču ne ar vienu, kurš justu to pašu.
"Vai esi mēģinājis apstrādāt akmeni?"
Ja viņš bieži apmeklēja būvlaukumus, varbūt viņš bija ar naglu un oli iemēģinājis roku uz izbrāķēta akmens gabala.
Zēns pakratīja galvu. "Nē. Bet es protu grebt koku." Un ar mulsu lepnumu, kāds piemīt visiem radītājiem, viņš no paslēptuves savās sadriskā- tajās, nepiemērotajās drēbēs izvilka mazu koka gabaliņu, ko pasniedza Saimonam.
Viņš uzmanīgi to apskatīja, un sirds atkal salēcās. Uz koka gabaliņa, kas nebija lielāks par pavārnīcas kausu, miniatūrās, taču precīzās detaļās bija Jaunava Marija, kādu Saimons pats bija grebis klostera baznīcai.
Veidojot Madonnu, viņš bija izgrebis Gvinetu ar zīdaini rokās. Viņš bija pārvērtis bezbērnu sievas skumjas maigumā pret jaundzimušo, viņas amat- nieces roku veiklību drošā un pašapzinīgā tvērienā, kurā viņa turēja bērnu, viņas gludo un maigo ķermeni — viņa prieku un baudu — sirsnīgā, sievišķīgā Dievmātē. Un šis ubaga bērns bija to visu atveidojis.
"Vai tu tiešām to izgrebi?" viņš aizsmakušā balsī jautāja.
"Jā, kungs."
"Vai tu zini, kurš izgreba Madonnu baznīcā?"
"Nē, kungs."
Tā bija taisnība, tagad rasējot viņš domāja. Bērns bija atveidojis šo statuju, nevis lai glaimotu tās radītājam, bet tāpēc, ka bija uzskatījis to par skaistu. Henrijs, viņš kavējās pārdomās, nekad nebija apguvis viltu.
Kopš tās dienas nebija grūti zēnam piemeklēt darbu būvlaukumā. Viņam bija gaišs prāts un veiklas rokas, un drīz vien Saimons lūdza un ieguva atļauju ņemt Henriju par mācekli, atteikdamies no ierastās samaksas.
Astoņus gadus nodzīvojis viņu mājā, Henrijs maz pamazām bija apguvis visu Saimona mīlestību un mūrnieka amata prasmi. Tagad, būdams pilntiesīgs meistars, Henrijs bija pirmais, kurš pirms vairākiem mēnešiem pavēstīja Saimonam par Ričarda Deikra nodomu Solsterā uzbūvēt koledžu. Kamēr Saimons Londonā strādāja pie tiesneša lauku īpašuma, Henrijs Solsterā pildīja karaļa pasūtījumu un nostiprināja pilsētas mūrus un vārtus. Solstera bija tikai pus dienas jājiena attālumā no piekrastes, tāpēc tai vajadzēja izturīgus nocietinājumus, ja franči iebrukumus piekrastē izvērstu dziļāk iekšzemē.
Valodas par Deikra plāniem tika izplatītas divās mūrnieku apmetnēs Solsterā — vienā dzīvoja mūrnieki, kas strādāja klostera katedrāles baznīcā, bet otrā — tie, kas bija nodarbināti uz mūriem un Svētceļnieku vārtu tilta, — un no turienes, kā Deikrs zināja, sasniegs ikvienu strādnieku apmetni un mūrnieku Anglijā.
Uzzinājis par Ričarda Deikra plāniem, Saimons sāka uzskatīt, ka darbu tiesneša rezidencē var atstāt citiem. Itin kā solījuma sajūsmas mudināts, viņš mēdza aizlavīties no saules pielietajām ēkām un doties uz tumšo apmetni. Mācekļi, kas vairāk bija pieraduši pie uzkopšanas darbiem, piepeši aptvēra, ka tīra pergamenta sloksnes. Pat ja viņi prātoja, ko meistars vēlas darīt ar lielām rasēšanas sloksnēm, kad darbs uz sastatnēm būs beidzies un vairs nevajadzēs kalt ciļņu rotājumus, tomēr bija gana gudri, lai to nejautātu.
Uz galda, pie kura Saimons strādāja, sāka parādīties skaidri rasējumi, kuros nepavisam nebija tādas ēkas, kas atbilstu viņa aroda paņēmieniem. Viņš rasēja sienas, kuras izliecās kā labirintā un kurās bija lieli, apaļi logi, kupolveida jumtus, kādus angļu amatnieki neprata sliet, krāsainas mūra sienas, līdzīgas strīpainiem apģērba gabaliem. Saimons nekad nebija strādājis ārpus Anglijas, nekad nebija devies uz svršām zemēm, lai studētu kontinenta mūrnieku idejas; šie projekti tika veidoti pēc to mūrnieku rokasgrāmatām, kas bija redzējuši dienvidu zemes, gan neticīgo, gan krustnešu ēkas.