Viņš apgriezās un norāva dēlam segas. "Paskaties uz. viņu, Gvinet, un ieraugi, par ko tu viņu esi pārvērtusi! Tu saki, ka viņa muskuļi ir vārgi un locekļi krīt katrs uz savu pusi. Ja tu būtu tīstījusi viņu autiņos, kā tev ieteica, viņa muskuļi būtu kļuvuši stipri, taču tie ir izstiepusies un novājinājušies, jo tu viņam ļāvi gulēt, kā pašam tīk, vai turēji viņu klēpī. Un, ja tu vienmēr turēsi viņu piespiestu pie sevis," viņš attēloja šo darbību ar saliektu roku, parādīdams, ka ir vērojis Gvinetu krietni vairāk, nekā viņa domājusi, "kā gan viņš iemācīsies pats noturēt savu galvu? Tava pieķeršanās ir novājinājusi viņu, Gvinet, — viņam tevis vajag nevis vairāk, bet mazāk!"
Gvineta stāvēja līdzās šūpulim, 110 šoka un sāpēm nespēdama parunāt vai pat pakustēties, lai paņemtu rokās raudošo bērnu.
Beidzot atguvusi valodu, viņa vēlreiz klusi teica, raudzīdamās uz Tobiju: "Un viņa acis, kā gan esmu padarījusi vājas viņa acis, Saimon?"
"Zīdaiņiem tā bieži gadās, tās kļūs stipras ar laiku."
"Nekad neesmu redzējusi bērnu ar tik nepilnīgām acīm, Saimon. Un es esmu redzējusi daudz bērnu — daudz vairāk nekā tu. Tici man, kad es saku, ka viņa acis pauž patiesību, — viņā kaut kas nav tā, kā jābūt. Varbūt ar laiku viņš izaugs par tādu pašu bērnu kā citi — es nemāku teikt —, taču tāds viņš nav tāpēc, ka viņu mīlu."
"Es jau nesaku, ka tas ir tavas mīlestības dēļ, Gvinet, tas ir tāpēc, ka tava mīlestība nav gudra. Tu neesi uzklausījusi padomus. Tu esi darījusi pēc sava prāta…"
"Un, ja es esmu tāda pati kā tu," viņa noskaitās, "kas var vainot mani? Jo esmu dzīvojusi ar tevi pusi mūža, Saimon no Kaintonas, esmu uzklausījusi tavus padomus un mācījusies no tevis!"
Atkal iestājās strupceļa klusums, ko aizpildīja Tobija raudas. Saimons vēroja, kā Gvineta paņem bērnu rokās un glāsta, tad apcirtās un izgāja no istabas.
Piecpadsmit
Kaintona un Deikra koledža, mūsdienas
Kad pēc pāris dienām Sems Kīrnss, atbildot uz izkliegto aicinājumu ienākt, pabāza galvu Demijas kabineta durvīs, viņš bija pirmais students, kas neaicināts ieradās satikties ar viņu.
"Sveiks, Sem, vai atnāci apskatīties skaistāko kabinetu Tobijā?"
Viņš neveikli pasmaidīja. "Ne gluži." Šķērsojis istabu un neieskatījies Demijai acīs, viņš novietoja savu izstīdzējušo augumu viņas darbagaldam vistuvākajā dīvānā un sadzirdami ievilka elpu. "Ks īsti neierados tikai apciemot jūs, Milleres kundze…"
"Demija," viņa automātiski palaboja, pilnībā koncentrējusi uzmanību uz nopietnību, ko viņš nemaz necentās gaisināt.
"Esmu sakarā ar… nu… man liekas, jums jāzina… Studenti šovakar ir sasaukuši ārkārtas sanāksmi."
Demija samiedza acis un pacēla galvu, aicinot viņu izklīdināt neziņu.
"Runa ir par skrējējiem," viņš paskaidroja ar sejas izteiksmi, kurā atspoguļojās neomulīgs savienojums — līdzjūtība pret viņu un solidaritāte ar draugiem. "Viņi nevēlas skriet, ja sponsors ir Atoz. Viņi sasauca sanāksmi, lai noskaidrotu, vai koledža atbalstīs viņus, atsakot Atoz un atgriežoties pie Moorland Waters."
Sarunājusi, ka Sems vakarā aizvedīs viņu uz šo sanāksmi, Demija atklāja, ka galīgi nespēj koncentrēties uz ko darāmu. Doma, ka pēc pūlēm, ko viņa ielikusi, lai nodrošinātu vienošanos ar Atoz, studenti, kuri no šā darījuma gūs labumu, vienkārši atsakās no tā, nepadomājot par sekām, saniknoja viņu. Vai šie bērni iedomājas, ka šādi darījumi aug kokos? Vai viņiem vispār nav nekāda priekšstata, cik ļoti koledžai ir nepieciešams šāds sešciparu atbalsts no tik pazīstama uzņēmuma?
Viņa apņēmīgi izslēdza datoru un devās uz arhīva telpu aiz vārtu sarga mājas. Labāk pavadīt laiku, šķirstot gadsimtu aizpildītās iegrāmatas, nevis velti lādēt nepieredzējušo studentu nepateicību.
Redzējusi, ka izdzīvojušais arhīvs par gandrīz pieciem Tobijas gadsimtiem satilpst vienā čemodānā, viņa nebija gatava milzīgajam daudzumam dokumentu, kuri ne tikai bija radušies divdesmitajā gadsimtā, bet kurus arī saglabāja, uzskatot par nepieciešamiem. Ignorēdama daudzas jo daudzas atzīmētas kastes ar studentu datiem un finanšu dokumentiem, viņa piegāja pie skapja garās bezlogu telpas galā. Skapja priekšpusē bija maza plāksnīte, uz kuras bija rakstīts "Iegrāmatas". Notupusies vienas spuldzes gaismā, kurā vijās putekļi, kas oda pēc senlaicīga kartona un sasmakuša gaisa, viņa atvēra skapi. Pilnajos plauktos stāvēja grāmatu rindas, lielākoties apvilktas ar zilu audumu, dažas bija zaļas un pavisam nedaudzas — melnā krāsā. Uz katra sējuma muguras bija atzīmēts akadēmiskais gads.
Izvēlējusies sešus sējumus ar aptuveni desmit gadu atstarpi, sākot ar 1939.—1940. gadu, viņa piespieda tos krūtīm un devās uz omulīgo koledžas mācībspēku atpūtas telpu ar parketa grīdu.
Demijas nodoms bija uz labu laimi atvērt grāmatas un atrast sešas foto- gēniskas lappuses. Viņa tās ieskenētu datorā, lai sāktu iegrāmatas sadaļu, kas, kā viņa cerēja, piesaistīs vairāk absolventu mājaslapai un līdz ar to sponsoru atrašanas kampaņai. Taču, atvērusi vienu no iegrāmatām, viņa aizrāvās un drīz vien iegrima Tobijas studentu kopienas ikdienas rūpēs. Sīkmanīga naidošanās par komandas izvēli, baumas par pasniedzēju seksuālajiem pārkāpumiņiem, jaunas viltības, kā neatļauti ievest koledžā sievietes laikā, kad Tobijā mācījās tikai vīrieši, politiski jociņi, kuru rezonanse vai pat adresāti bija kļuvuši nezināmi,— tas viss Demiju ārkārtīgi ieinteresēja. Piederēdamas dažādām desmitgadēm, grāmatas atšķīrās ar papīra kvalitāti, rokrakstiem un pildspalvām, ar kādām bija aizpildītas. 1967.—1968. gada grāmata bija biezāka par pārējām, tās lapas bija izrobotas no daudzu pildspalvu spiediena un ne pārāk cieši piegūlās pārējām. Daudz parādījās Solsteras studente, kuru dēvēja tikai par "Iziju B": jauna sieviete, kura acīmredzot bija izmantojusi mīlas vasaru un, par milzīgu prieku Tobijas jaunajiem cilvēkiem, ar lielu baudu to paildzinājusi nākamajā mācību gadā.
Demija iztēlojās viņus visus — ar gariem matiem, platiem džinsiem, daflkota pusmēteļiem un Kodolatbruņošanās kampaņas simboliem uz audekla mugursomām. Izņemot dažus, viņa prātoja, kas neapšaubāmi turētos pie tradīcijas, proti, būtu ģērbušies sporta biksēs, bleizeros un apsējuši kaklasaites. Solsterā allaž mājoja vienlaikus arjergards un avangards.
Iedomājusies, ka jāizmanto tradīcija vai pat īpaši prātā paliekošs pirmais ieraksts, lai mājaslapā sāktu iegrāmatas sadaļu, viņa uzšķīra 1967.— 1968. gadu, lai apskatītos, kā parasti sākusies jauna iegrāmata, un viņai iekrita acīs jautājums pirmajā lappusē.
"Vai kāds zina, kas notika ar statuju, kura stāvēja Lēdiju pastaigu dārzā aiz lielā rododendra stūrī? Šķiet, ka tā pazudusi kopā ar rododendru. Pīters D."
Kāda statuja? Tolaik vienīgā Tobijas statuja bija zēns uz paaugstinājuma pagalma pusē. Viņa pāršķīra lappusi un ieraudzīja ierakstu ar nosaukumu "Pīteram, atbilde par statuju'. "Vai tu domā to briesmīgo ieslodzītā statuju, ko kāds — paldies Dievam — bija paslēpis aiz rododendra? Čārlzs."
Ap nākamajiem ierakstiem vijās ar pildspalvu uzvilkta svītra, kuras galā bultiņa norādīja uz atbildēm. "Jā. Labi, tā nebija skaista, tomēr noteikti daļa no koledžas. Noprotu, ka tu nezini, kur tā ir. Pīters."
Čārlzam acīmredzot sekoja pāris smagu dienu — Demija ar acīm pārskrēja vairākām lappusēm, iekams ieraudzīja vēl vienu viņa ierakstu, kas apstiprināja Pītera aizdomas, ka viņam nekas nav zināms par statujas likteni. Bet, meklējot Čārlza smailo rokrakstu, vēl viens vārds apturēja viņas meklējumus. Lāsts.