Viņa pašķīra atpakaļ un izlasīja visu komentāru.
"Kas par kņadu ap to statuju? Tā bija briesmīga. Labi, ka tikām no tās vaļā. Vai arī jūs baidāties izsaukt veco "kaut koka gabala vai akmens" lāstu? Adrians."
Tātad sešdesmitajos gados joprojām bija plaši pazīstama tradīcija par lāstu, kas kritīs par koledžu, ja kaut kas tiks aizvākts.
Šķirstīdama lapas, Demija redzēja vēl pāris komentāru ar nosaukumu "Atbilde par statuju", taču neviens no ierakstiem neatklāja, kur tā varētu būt palikusi.
Viņa paņēma grāmatu kaudzīti un devās atpakaļ uz arhīva telpu. 1968.—1969., tāpat 1969.—1970. un 1970.—1971. gada iegrāmatā trūka jebkādu atsauču uz statuju, pēc kā viņa pārtrauca meklēt, jo visi, kas piedalījās sākotnējā sarunā, ap to laiku jau bija absolvējuši koledžu. Vēlreiz paņēmusi piezīmju grāmatas, viņa devās no sēpijas krāsas arhīva telpas, kur oda pēc kartona un putekļiem, uz savu kabinetu.
No: Demija.Miller@kdc.sal.ac.uk Kam: Adresātu saraksts (vecākie locekļi) Temats: 1968. gada iegrāmata
Dārgie tobieši!
]a tagad atvērsiet Tobijas mājaslapu, ļūs ieraudzīsiet, ka absolventu sadaļā ir ievietots pirmais fragments no iegrāmatām. Es ceru, ka ļūs to novērtēsiet atzinīgi.
Šajā lappusē, kas ņemta no 1967. gada, ir intriģējoša atsauce uz statuju, kas tajā gadā, šķiet, ir pazudusi un vairs nekad nav parādījusies, ļa esat Pīters D., kurš pirmais uzdeva šo jautājumu, vai ja kaut ko zināt par šo tematu, dodiet, lūdzu, ziņu. Runa nav par to, ka mēs ticam vecajam lāstam, kas gulsies uz koledžu, ja tiks izņemts kaut koka gabals vai akmens, bet gan par to, ka mēs labprāt atgūtu zaudēto īpašumu, ja tas iespējams!
Ceru, |ums patiks iegrāmatas lapa — nākamajā nedēļā būs jauns fragments!
Ar sirsnīgiem sveicieniem
Demija Millere,
mārketinga vadītāja
Demija skatījās pa logu uz Tobija statuju. Zēnam, kurš bija tērpts tunikā, kas sniedzās līdz ceļgaliem, bija īsi, neapsegti mati un mīkstas ādas zābaki līdz potītēm. Kā gan, viņa prātoja, iespējams izkalt tik nepakļāvīgu materiālu kā akmens krokās, kas liegi krīt gar sāniem, itin kā no ilgi lietota vai dārga auduma?
Atslābinājusies viņa pirmoreiz pilnībā pamanīja zēna pozu. Pretēji lielākajai daļai viduslaiku dekoratīvo statuju, viņa rokas bija tukšas un nostieptas gar sāniem, pirksti stingri vērsti uz leju. Īstenībā tagad, patiesi lūkodamās uz viņu, Demija atskārta, ka zēns nevis vienkārši stāv, bet ir paslējies uz pirkstgaliem un sasprindzinājis rokas, lai noturētu līdzsvaru. Viņš acīmredzot vērās pār Astoņstūri, itin kā meklētu kaut ko. Vai skatītos uz kaut ko.
Demija notraucās pa trepēm un izskrēja pagalmā. Ar muguru atkāpdamās no savas ēkas uz Astoņstūra pusi, viņa palūkojās augšup.
Zēnam nebija uz ko skatīties.
Tur bija tikai tukša statujas niša.
Kabinetā gaidīdama īsziņu no Sema, Demija varēja redzēt studentus, kas no visām koledžas ieliņām un kvartāliem plūda uz savu atpūtas telpu, kura atradās vienu stāvu zemāk un divu kāpņu attālumā uz ziemeļu pusi. Pulkstenis bija pusastoņi, un bija iestājusies pilnīga tumsa; lukturi, kas apgaismoja Tobijas pagalmu, spīdēja no visām Astoņstūra sienām, gaismai, kas krita trīssimt sešdesmit grādu leņķī, metot blīvas ēnas. Demija vēroja, kā vējš planda drēbes un matus, un sajuta, ka viņas rokas klāj zosāda.
Joprojām visur varēja redzēt rupjvilnas mētelīšus — šis tas nebija mainījies kopš laika, kad Pīters D. rakstīja savu vēstījumu par statuju.
Divreiz nopīkstēja mobilais telefons, no kā viņa salēcās.
LABI — NĀCIET TAGAD. SKMS.
Viņa aizslēdza durvis un steidzās lejā pa kāpnēm.
Atpūtas telpa bija pieblīvēta, vairākums studentu stāvēja kājās, lai gan daudzi sēdēja uz dīvānu atzveltnēm un paročiem, kājas novietojuši starp tradicionālākiem sēdētājiem.
Kad Demija atvēra durvis, daži studenti pagrieza galvu, un klusums, kas pāršalca čalojošo pūli, atņēma viņai drosmi.
"Labi, nevajag būt tik naidīgiem," Sema balss pārtrauca uzkrītošo klusumu. "Es uzaicināju viņu."
Kņada, ko izraisīja viņa vārdi, šķiet, nepavisam nesatrauca Semu.
"Klau, pēdējās dienām mēs to tik vien dzirdam, cik nedemokrātiski rīkojās valde, izlemjot, kas būs mūsu sponsors, un tad nostādot skrējējus fakta priekšā," viņš mierīgi sacīja. "Un ko pēc tam darām mēs? Mēs sasaucam studentu palātas sanāksmi, uz kuru neizsaucam nevienu valdes pārstāvi. Mēs rīkojamies tikpat nedemokrātiski."
Sekoja vairāki kliedzieni, taču Demija pamanīja, ka šoreiz ne visi bija naidīgi; Sema lietišķais tonis atstāja iespaidu uz dažu labu studentu.
"Domāju, tas ir tikai godīgi, ka viņa dzird mūsu iebildumus, — pēc tam viņa var izteikt savus ierosinājumus. Tas neietekmē mūsu tiesības balsot, un tas galu galā neietekmē mūsu neatkarību. Mēs tik un tā varēsim rīkoties tā, kā izlemsim."
"Milleres kundze," sacīja kalsns, pārliecināts puisis ar brillēm bez rāmja. "Vai vēlaties ienākt un stādīties priekšā?".
Demija izspraucās caur pūli, spēcīgi sajuzdama, ka tiek naidīgi novērota.
Jaunais cilvēks paspieda viņai roku, nomurminādams: "Dominiks Volterss-Rasels, studentu palātas prezidents, patīkami iepazīties." Ar kājas īkšķi pabikstījis koka tribīnes virzienā un ar žestu parādījis, lai viņa nostājas uz tās, viņš pacēla balsi: "Vārds Milleres kundzei."
Demija nervozi nokremšļojās. "Es nevēlējos nevienu aizvainot, nelūgta ielaužoties jūsu sanāksmē," viņa ierunājās, "bet, kad Sems man izstāstīja par to, es piekritu viņam, ka abām pusēm būs noderīgi, ja es tajā piedalīšos. Ceru, ka jūs ļausiet man palikt." Viņa jau ar vienu kāju bija nokāpusi no tribīnes, kad piepeši atcerējās, ka viņai jāstādās priekšā, un uzkāpa atpakaļ, lai pateiktu: "Esmu Demija Millere, starp citu, tiem, kuri nezina,— koledžas mārketinga vadītāja."
Vārdu ņēma Dominiks Volterss-Rasels. Vai tribīne, Demija mazliet nevietā prātoja, kļuvusi par paražu, lai tas nāktu par labu augumā tikpat nelielajam studentu palātas prezidentam?
"Es izvirzu priekšlikumu nobalsot par atļauju Demijai Millerei palikt šeit sanāksmes laikā," viņš tīrā un spēcīgā balsī paziņoja. "Paceliet rokas, kas par." Viņš pārlaida skatienu telpai. "Visi, kas pret… Paziņoju, ka priekšlikums pieņemts." Viņš pievērsās Demijai. "ļūs esat laipni lūgta palikt, taču nevaru apsolīt, ka jums būs vieta, kur apsēsties."
Demija jutās arvien neomulīgāk, klausoties debatētāju skaidri izteiktajos viedokļos. Tobijas jaunie cilvēki pauda savus uzskatus ar tādu kaislību, kas, pēc Demijas pieredzes, parasti rezervēta realitātes šovu dalībnieku izsmiešanai, un viņa sāka aptvert, cik pamatīgi ir kļūdījusies, neapspriežoties ar studentiem jautājumā, kas tiešā veidā attiecās uz viņiem un to, kā pasaule uzlūko viņus.
"Es domāju, ka mums jānošķir tas, ka mūs kaitina koledžas valdes nedemokrātiski pieņemtais lēmums, un tas, vai izvēlēties Atoz par sponsoru," savu viedokli pauda slaids, izskatīgs puisis, kuram nevajadzēja papildu collas, ko deva tribīne. "Proti, vai mēs piekrītam, ka viņiem nevajadzēja pieņemt lēmumu?"
Vispārējā piekrītošā murdoņa ātri vien pārtapa kliedzienos par "nosodījuma izteikšanu", un Dominiks Volterss-Rasels pacēla roku: "Visi, kas ir par to, lai studentu palāta izteiktu nosodījumu koledžas valdei, paceliet rokas… Pieņemts, vairākumam nobalsojot par."
Tika apspriesti Atoz kā globāla zīmola un darba devēja sasniegumi. Par spīti tam, ka acīm redzami bija privileģēti, daudzi jaunie cilvēki bija dedzīgi attiecībā uz ieguldījumu, ko viņi varēja — un, kā paši uzskatīja, ko viņiem vajadzēja — dot to cilvēku labklājībā, kurus viņi nekad nepazīs. Šī paaudze mēdza ņemt brīvu gadu pirms iestāšanās koledžā, Demija atcerējās, daudziem no viņiem bija pieredze brīvprātīgā darbā jaunattīstības valstīs.