Tobijs starp viņiem bija uzcēlis sienu, kuru nojaukt Gvinetai nebija pa spēkam.
"Kad Saimons atgriezīsies, būvniecības sezona būs jau gandrīz beigusies," sacīja Elisone, aiztaisīdama kleitu un turēdama laimīgo, resnīgo Simu uz ceļgala.
"Jā. Būs palicis tikai mēnesis. Tālab jau viņš tik dedzīgi vēlas, lai viss, kas pasteidzinās darbu, tiktu padarīts."
"Vai tā patiešām ir taisnība, ka viņš maksās mūrniekiem, lai viņi nenozīmīgākajās svētku dienās strādātu visu dienu?"
Gvineta nospurdzās. "Jā. Tā ir taisnība." Viņa mazliet pārvietoja Tobiju sev klēpī un, norādīdama uz logu, sacīja: "Skaties, Tobij, putns!" Putns pazuda, aši vēcinot spārnus, kad Tobijs, pūlēdamies paskatīties mātes norādītajā virzienā, sakustināja savus nevaldāmos locekļus. Gvineta, gaidīdama šādu rīcību, turēja viņa rokas, lai tās neizslietos gaisā, taču viņu pārsteidza piepeša Tobija spazma, kuras dēļ viņš teju izlidoja no mātes klēpja. "Mierīgāk, dēls," viņa teica, maigi pavilkdama viņu atpakaļ, "esi mierīgs." Viņa atkal pievērsa uzmanību Elisonei. "Tu zini, kādi ir mūrnieki — viņi vienmēr kurn, ka svētku dienu dēļ, kuras ir tik bieži, zaudē naudu. Saimons ir devis viņiem iespēju nopelnīt naudu, par kuru viņi tik kaislīgi gaužas. Un tā vien šķiet, ka lielākā daļa to izmantos."
Taču svētku dienas ir svētās dienas, kuras noteikusi Baznīca, un ir pārsteidzīgi mainīt paražas, ar kurām saistīta Baznīca. Roberts Koplijs, Solsteras bīskaps, dzīvoja pilsētā, kā bija paradis vasaras laikā, un, ja Saimons bija cerējis, ka strādājot var rīkoties, kā pats izvēlas, kamēr bīskaps vēro, viņš diemžēl kļūdījās.
Septiņpadsmit
Kaintona un Deikra koledža, mūsdienas
Nākamajā dienā pēc studentu palātas sanāksmes ieradusies darbā, Demija, nespēdama doties uz savu kabinetu, brāzmainā vējā steidzās pāri pagalmam un uztraucās pa Astoņstūra kāpnēm uz centrālo ēku. Pēc vēja auriem ausīs ārpusē klusums šķita absolūts.
Lai gan viņa bija uzturējusies Tobijā mazāk nekā divus mēnešus, ēkas vienreizējā viduslaiku arhitektūra viņai jau šķita patīkami ierasta un viesmīlīga. Celtnes, kurās viņa bija pavadījusi visu iepriekšējo darba mūžu, tā arī bija palikušas svešas. Viņa ik dienu bija uzturējusies vidē, kas bija piekvēpuši, piesmakusi no cigarešu dūmiem un kur blāvi gaismojās notraipīti logi metāla rāmjos, apjauzdama, ka viņa tur neiederas, ka viņas īstā vieta nav kopā ar bezpajumtniekiem, nemīlētajiem un izstumtajiem. Viņai bija smaga bērnība, kuras laikā viņa negribot tēloja dīvaina autsaidera lomu, dzīvojot "ar hipiju baru" un nepareizu ādas krāsu, pusaudzes gadus aptraipīja un padarīja juceklīgus nāve un narkotikas, pieauguša cilvēka mūžā viņai bija sapnis tikt uzņemtai normālas dzīves, atzītu normu un to cilvēku lokā, kas nebija izkrituši caur sabiedrības drošības caurumainajiem tīkliem. lobija ar tās nepieejamo pastāvības un piederības auru, ar iespaidu, ka ieņem pareizu un pelnītu vietu pasaulē, bija kļuvusi par patvērumu, kuras sargājošajiem apskāvieniem viņa pateicīgi ļāvās.
Pirms sešiem mēnešiem viņa nebūtu spējusi nosaukt visas vienpadsmit Solsteras koledžas; tās bija daļa no citas pasaules. Māņticības vadīta, itin kā atkārtotu litāniju, kas ļauj viņai tur uzturēties, viņa tagad varēja ātri uzskaitīt visas koledžas. Kaintona un Deikra koledža — allaž pirmā, lai gan ne vecākā — un pārējās dibinātājkoledžas: Karaļa, Prinča Edvarda, Svētā Toma, Svētā Danstena un Treierna koledža; tad asociētās koledžas — Feiknhemas, Everšoltas, Džona Viklifa, Doveras un, protams, Nortgeitas koledža. Tagad šie nosaukumi bija tikpat pazīstami, kā pirms pusgada klientu vārdi Gārdnera centrā.
Viņa, iespējams, nezināja, vai vairāk iederas starp studentiem, pasniedzējiem vai ierēdņiem un apkalpojošā personāla darbiniekiem, kas ļāva koledžai darboties, taču īsā laikā Tobija bija kļuvusi par mājām, kādu nekur citur viņai nebija bijis. Un viņas mazais namiņš pilsētas mūru iekšpusē, nopirkts par naudu, ko Tobija tik tikko varēja atļauties, cieši saistījās ar viņas dzīvi Solsterā. Tas viss saderēja kopā. Tobija, viņas namiņš, šī dzīve — viņa to vienmēr bija vēlējusies, taču nekad to skaļi nebija teikusi.
Pilnā sparā ritēja rūpīgs, sīkumos pedantisks darbs, lai saglabātu sienas gleznojumu, un ap to joprojām stāvēja metāla barjeras, kas Demijai saistījās ar šķēršļiem, kuri tiek izvietoti kāda karaliskās ģimenes locekļa vizītes laikā, lai aizturētu pūli. Aiz tām divi restauratori veica savu slepeno maģiju uz minerālu pigmentiem un kaļķu pārseguma. Demija bija aptvērusi, ka risinās negaidīti kaislīga diskusija par divām nepieciešamībām — izrādīšanu un saglabāšanu. Tā kā saules gaisma, kas iekļuva zālē pa milzīgajiem logiem, nenovēršami izbalinās un sabojās krāsu, konservatīvi noskaņoto viedoklis bija tāds, ka gleznojumi jāsargā no gaismas un jāatklāj vienīgi tad, kad ierodas apmeklētāju grupas, lai apskatītu ciklu. Tie, kas uzskatīja gleznojumu par neatņemamu lielās zāles sastāvdaļu, iebilda un minēja argumentu, ka cikls bijis domāts publiskai apskatei un ka tas jārespektē.
Demija, kuras intuīcija pauda, ka "Grēka cikls" ir kas daudz vairāk par tradicionālu sienas gleznojumu, nelūgta ļoti spēcīgi atbalstīja otro uzskatu.
Klusumu gaisā un godbijību, ar kādu restauratori strādāja, Demija izjuta kā maigu glāstu, un viņa atklāja, ka rāmi staigā pa zāli, bez vārdiem sasmaidoties ar restauratoriem, kuri bija uzlikuši austiņas, lai klausītos mūziku, un beidzot apstājas ēdamgalda sola galā.
Viņa aplūkoja restaurējamo darbu uz ziemeļrietumu sienas. Pirmais no abiem ovāliem, uz kura bija attēlots bezspēcīgs cilvēks un vilinātāji dēmoni, bija vesels, otrs nepavisam nebija nevainojamā stāvoklī. Mitrums vai netīrumi pārsegumā bija padarījuši attēlu neskaidru, un ainas labā puse bija pamatīgi sabojāta. Pāri bija palicis vien tikko saredzams cilvēka augums, kas stāvēja, iespējams, izstiepis rokas pretimstāvošā cilvēka virzienā. Pirmā ovāla dēmoni bija pazuduši, taču Parastā Cilvēka tēla bezspēcība ļaunuma pakalpiņu un grēku priekšā, uz kuriem tie mudināja, gan ne. Par viņa grēcīgo stāvokli vairs nevajadzēja nemitīgi atgādināt ar dēmonu klātbūtni; tagad tas bija sacietējis ap viņu simboliska krātiņa veidolā.
Pasaule kā grēkiem pilns krātiņš — cietums, no kura var aizbēgt tikai uz debesīm vai elli. Demija prātoja, vai viduslaiku redzējums patiešām bija tik drūms. Vai cikls bija uzgleznots, lai koledžas studentiem atgādinātu, ka viņi nevar izbēgt no savas samaitātās iedabas — ka viņiem ir lemts grēkot, grēkot un vēlreiz grēkot? Ja mācīšanās jēga bija pilnveidot izpratni un uzlabot cilvēka likteni, vai šāds fatāls uzskats nav neapšaubāms lāsts mācību iestādei?
Lūkodamās uz krietni saēsto cilvēka attēlu sienas labajā pusē, viņa prātoja, vai šķietami izstieptās rokas pieder Jēzum, kurš cenšas glābt grēcinieku, aicinot viņu pamest grēcīgo ieslodzījumu un doties pretim svētlaimei.
Prātā zibenīgi uzplaiksnīja doma; tas notika tik ātri, ka viņa neuztvēra tās jēgu un bija spiesta tai lēni izsekot, lai noskaidrotu, kas ir atstājis šo iespaidu. Ieslodzījums. Grēcinieks atradās grēka krātiņā. Viņš bija ieslodzītais.
"Ptteram, atbilde par statuju." Prātā viņa skaidri saskatīja ierakstu grāmatā, nezināmā Čārlza greznā rokrakstā daiļrunīgi pausto viedokli. "Vai tu domā to briesmīgo ieslodzītā statuju, ko kāds — paldies Dievam — bija paslēpis aiz rododendra?"