Viņa iegāja strādnieku apmetnē un palūkojās apkārt, līdz ieraudzīja vīrieti, kuru meklēja.
"Labdien, Edvīn!"
Vīrietis, kuru viņa uzrunāja, nolieca galvu, taču nepietiekami zemu, lai novērstu acis no Gvinetas. "Kaintonas kundze."
Viņa pacieta viņa paviršo pieklājību, ievērojusi, ka viņa matus biezā kārtā klāj putekļi, lai gan apmetnē dienām ilgi akmeņi netika kalti. Edvīns acīmredzot neuzskatīja, ka vecākā statuss būvlaukumā prasītu pārāk bieži mazgāt galvu. Vai viņam ir sieva, Gvineta prātoja, un, ja ir, vai viņš to ir paņēmis līdzi uz pilsētu? Darbā viņam nepalīdzēja dēls, lai gan viņš bija vecumā, kad dēliem jābūt jau gandrīz pieaugušiem.
"Edvīn, kuru mans vīrs ir iecēlis par priekšstrādnieku, kamēr viņš atrodas Norvičā?"
"Mani, kundze."
Gvineta tā ari bija domājusi. Viņa viegli pamāja. "Tu zini, ka man jākārto rēķini un jāizmaksā algas, Edvīn." Viņš pamāja. "Man ir zināmas vīra domas par šo lietu, un esmu nolēmusi izšķirt jautājumu par to, kurš maksās vairāk un kurš kad strādās." Viņa apklusa un ļāva viņam apjēgt viņas teikto.
"Tāpēc, ja sapulcināsiet vīrus strādnieku apmetnē, es paraudzīšos, kas ir darāms šīs lietas labā."
Kad Edvīns pagriezās uz durvīm, Henrijs satvēra Gvinetu aiz rokas un aizveda viņu tālāk no sola, uz kura ar spēļu kauliņiem un kausiem rokās sēdēja daži jaunākie mūrnieki. "Gvineta, ko tu viņiem grasies teikt?"
"Es viņiem pavaicāšu, vai viņi tiksies ar prioru un bīskapu. Un mēru. Ja mēs varam piedabūt visus mūrniekus Solsterā ievērot pilsētas likumus, kā tas notiek tirgotāju ģildē, tad varam panākt, ka Koplijs pārtrauc savu šķeltniecisko taktiku."
"Un ja viņi nebūs ar mieru?"
"Man viņi jāpārliecina, ka nostāties pret mani nav viņu interesēs."
Divdesmit
No: KacaKempbela@hotmail.com Kam: Demijarainbow@hotmail.com Temats:
Pulksten pusdivos naktī. Šī pilsēta nekad nedodas pie miera. Kāds jau to ir teicis. Arī es nevaru aizmigt. Nevaru pastrādāt. Vai esi domājusi par Ziemassvētkiem?
Tava gleznotāja.
Tālrunis uz Demijas rakstāmgalda sāka spalgi zvanīt ar parasto signālu, kurš norādīja, ka tas ir iekšējais zvans. Viņa pacēla klausuli, sajuzdama, ka tajā pašā mirklī plaukstas kļūst miklas. Droši vien zvana Noriss, lai pateiktu, ka beidzot saņemta vēstule no Atoz, kas izdevusi rīkojumu lauzt līgumu. Bija aizritējusi vairāk nekā nedēļa, kopš uzņēmumam rakstītās vēstules saņemšana bija apstiprināta ar pieklājīgu, taču dzestru paziņojumu, ka vietējā juridiskā nodaļa izskata ar priekšlaicīgu līguma laušanu saistītās lietas.
"Milleres kundze, te Bobs." Vārtu sarga balss klausulē uz mirkli samulsināja Demiju, tik pārliecināta viņa bija, ka dzirdēs Norisu nosvērti sakām, ka viņus sūdz tiesā.
"Sveiks, Bob," viņa sastomījās, apjukumā aizmirsusi ierasto, bet neiedarbīgo lūgumu saukt viņu par Demiju. "Kas noticis?"
"Runa ir par televīzijas vietējām ziņām — tajās minēta Tobija. Es domāju, ka jums jāatnāk un jāapskatās."
Eds Noriss jau sēdēja līdzās Bobam, viņi bija pievērsuši skatienus mazajam televizoriņam stūrī.
"Jūs taču zināt, ka vietējā televīzijā raidījuma sākumā mēdz teikt: "Programmas turpinājumā"?" Bobs apvaicājās.
Demija pamāja, lai gan nekad neskatījās vietējās ziņas, pieņemdama, ka zina visu, kas viņai jāzina, par pilsētas noziegumiem, skolu slēgšanu un nepazīstamām vietējām slavenībām.
"Raidījumā tika minēts kaut kas par to, kā lobija izglābusies no tiesas prāvas."
Pēc dažām minūtēm Demija ar nelabumu par viņa rīcības nenovēršamību vēroja, kā Ians Bērds bez pūlēm sāk runāt, kā šķita, par augsto morāli.
"Tā kā Atoz draudēja iesūdzēt tiesā Kaintona un Deikra koledžu, pieprasot ik peniju, kura koledžai nav, tad šķita gluži dabiski, ka Nortgeitai jāiesaistās un godīgi jāpilda līgums," viņš teica, acīm prožektoru gaismā un raidījuma vadītāja cieņas pilnā balss toņa fonā izstarojot vispatiesāko pieklājību. "Tāpēc Nortgeita spers nebijušu soli un piedalīsies šāgada skrējienā ar savu komandu — tā būs pirmā reize, kad tā rīkojas asociētā koledža."
"Acīmredzot," sacīja ekrānā neredzamā intervētāja balss, "tas ir bezprecedenta gadījums, kas pārkāpj tradīciju. Kā jūs domājat, vai jūsu lēmums izraisīs negatīvu reakciju?"
Bērda nopietnais skatiens slēpa, kā zināja Demija, pilnīgas gaviles, ka viņam uz šķīvja ar zelta maliņu sniegta iespēja darīt ne tikai to, ko viņš gribēja darīt, bet arī uzslava par to.
"Ņemot vērā apstākļus, Ebij," Bērds atbildēja, "es ceru, ka nebūs negatīvas reakcijas. Ja Nortgeita godīgi nepildīs līgumu…" — atkal šī frāze, itin kā Tobija rīkotos negodīgi, mēģinādama aizstāvēt strādnieku tiesības, — "…pastāv reāla iespēja, ka Kaintona un Deikra koledža bankrotēs. Salīdzinājumā ar šādu traģēdiju tas, ka asociētā koledža piedalās skrējienā ar savu komandu, ir nieks."
Vietējās ziņās varbūt arī nieks, taču Bērda kampaņa par asociētās koledžas statusa likvidēšanu uzņēma apgriezienus.
"Tātad tas būs izņēmuma gadījums? Vai nākamgad atkal pievienosieties apvienotajai komandai?"
"Nē. Mums ir līgumsaistības ar Atoz uz pieciem gadiem, tādēļ turpmāk piedalīsimies ar savu komandu."
"Un vai tas ietekmēs jūsu asociētās koledžas statusu?"
Vai raidījumu vadītāja, Demija prātoja, ir pamācīta uzdot šos jautājumus? Ja ne, tie bija baismīgi piemēroti Bērda mērķim.
"Viss šis pasākums neizbēgami iespaidos Nortgeitas kā asociētās koledžas stāvokli. Diemžēl tas, ka mēs esam nostādīti šajā stāvoklī, ir simptoms strukturālajām grūtībām, kādas pārcieš Kaintona un Deikra koledža. Nort- geitai vairs nebūs iespējams pat apsvērt iespēju atkal nonākt pakārtotā lomā, ko paredz asociētās koledžas statuss. Es nevaru pieļaut, ka tiek apdraudēta manas koledžas nākotne."
"Tātad jūs lūgsiet koledžu padomi piešķirt Nortgeitai dibinātājkole- džas statusu?"
"Gluži pretēji. Es koledžu padomei izvirzīšu priekšlikumu atzīt, ka dibinātājkoledžu un asociēto koledžu divpakāpju sistēma ir novecojusi un rada šķelšanos un ka tā ir jāatmet. Solsteras koledžām ir nepieciešama struktūra, taču tai jābūt pienācīgi apvienotas universitātes federatīvai sistēmai, nevis vecmodīgajai un elitārajai struktūrai, ko uztiepj tā sauktās dibinātājkoledžas."
"Tātad," stingri teica Noriss, kad Bobs intervijas beigās izslēdza televizora skaņu, "kampaņa sākas."
Pēc dažām stundām, kad atkal tika uzaicināta uz vārtu sarga namiņu, Demija ieraudzīja, ka viņas īsais teksts Semam Kīrnsam ir paveicis savu.
Uz studentu palātas ziņojumu dēļa Astoņstūra garajā pirmā stāva gaitenī bija parādījies jauns, izdrukāts plakāts:
"Ja tu esi skrējējs — TU ESI VAJADZĪGS TOBIJAI!"
Paziņojums aicināja izveidot astoņu līdz desmit cilvēku treniņgrupu, no kuras tiks izraudzīti četri dalībnieki Gadskārtas skrējienam. Fakts, ka komandai nav trenera, ka līdzšinējo uzvaru atnesušo treneri — tāpat kā sponsoru Atoz— ir piesaistījis Ians Bērds, bija noklusēts.
Viņai aizmugurē atvērās vārtsarga durvis, un pagriezusies viņa ieraudzīja vidēja vecuma un auguma vīrieti sporta jakā, kuru Bobs stūma viņas virzienā.