"Sveicināti," viņš sacīja, izstiepis roku. "Pīters Defrīzs."
"Jā," Pīters Defrīzs sacīja, kad viņi stāvēja tukšajā zālē. "Tieši tāda arī bija statuja — krātiņš ieskāva ķermeņa apakšdaļu, taču ne galvu, un rokas bija važās."
Viņš raudzījās uz ieslodzītā attēlu tik cieši, ka tas satrauca Demiju.
"Vairākums cilvēku," viņa ierunājās, izbīdāmās no savas balss skaļuma pilnīgajā klusumā, kamēr viņš aizrautīgi skatījās, "šķiet, atzina par labu statujas pazušanu. Vai drīkstu pajautāt — vai bija kāds īpašs iemesls, kādēļ tā atstāja uz jums tik spēcīgu iespaidu?"
Defrīzs nepagriezās, taču bija skaidri redzams, ka viņš jūtas neomulīgi. "Tolaik tā aizkustināja kādu dziļu stīgu manī. Tās bezcerība…" Viņš nevis pabeidza teikumu, bet pēkšņi apgriezās, itin kā būtu apmulsis, un devās prom. Mazliet pagaidījusi, Demija virzījās uz pēdējā ovālu pāra pusi. Skaidri apzinādamās Defrīza satraukumu, kad viņš gāja no vienas sienas uz nākamo, īsu mirkli pievēršot uzmanību gleznojumiem, viņa prātoja par bezcerību, kas viņam nepārprotami bijusi kopīga ar ieslodzītā statuju. Viņas skatiens, tik tikko ievērojis redzēto, apstājās pie "Grēka cikla" pēdējām ainām: ieslodzītais, kristīšanas ūdeņu atbrīvots no krātiņa, ir nometies ceļos pasaules glābēja priekšā, lai saņemtu dievišķo grēku atlaišanu un piedošanu.
"Ieslodzītais atsvabināts," Defrīzs piezīmēja, pūlēdamies piešķirt balsij neitrālu skanējumu.
"Mmm," Demija atviegloti uztvēra viņa novirzīšanos bezpersoniskajā.
"Vai viņi ir nonākuši tuvāk skaidrojumam par gleznojuma būtību?"
"Vai mēs esam atrisinājuši Tobijas mīklu?" Viņa pa pusei pagriezās pret viņu, apmulsumā smaidīdama par neskaidri apkaunojošo klajas sabiedrisko attiecību viltības un viduslaiku eshatoloģijas pretstatījumu. "Nē. Bet katedrāles arhivārs nesen izteica interesantu ideju."
Nīla intriģējošā versija bija tāda, ka katrs ovālu pāris attēlo ortodoksālā katolicisma un lolardu teoloģisko konfliktu. No šāda viedokļa raugoties, dienvidrietumu sienas satraucošais attēls portretē grēcinieka dzimšanu pēc ne vairāk un ne mazāk kā cilvēka gribas, savukārt tā dvīnis, pazīstamais Madonnas un bērna attēls, attēlo pakļaušanos un padevību Dieva gribai.
Ne tik acīm redzamā opozīcijā bija nākamie ovāli, taču Nīls paplašināja savu teoriju, lai tie iekļautos viņa versijā. Pēc viņa domām, bērns — vīrietis, kurš uz ziemeļrietumu sienas vicināja rokas un locījās, pretojoties dēmona vilinājumiem, bija Parastais Cilvēks, kas pūlas pretoties ārējiem grēkiem ar iekšējā gara palīdzību, savukārt viņa nelaimīgais līdzinieks krātiņā ilustrē uzskatu, ka cilvēks jau no ieņemšanas brīža iedzimtā grēka dēļ ir spiests meklēt piepildījumu ļaunām vēlmēm un nevar no tā izvairīties, tāpat kā ieslodzītais nevar aizbēgt no sava režģotā un aizslēgtā krātiņa.
"Tad jau šie divi," Defrīzs sacīja, dodamies ziemeļaustrumu sienas ovālu virzienā, "jādomā, ir grēka sekas. Šeit ir vardarbīga nāve," ar izsoles solītāja žestu viņš norādīja uz ovālu, kuru restauratori bija nodēvējuši par "Slepkavību", "un šeit vienīgais līdzeklis pret to — kristīšanās upē." Un atkal noteikts, taču neuzsvērts žests uz otrā ovāla pa pusei izdzisušo attēlu.
Demija pamāja. "Tāda ir teorija. Grēka krātiņš pamests upes krastā, simbolizējot, ka grēcinieks nu ir šķīstīts."
Viņas skatienu atkal piesaistīja "Slepkavības" ovāls. Tam, tāpat kā visiem pārējiem, bija rūpīga kompozīcija, veidota nevis kā vēlāka laika gleznās un mūsdienu fotogrāfijās ar uzmanības pievēršanu līdzsvaram, mezgla punktiem un krāsu nozīmīgumam, bet ar to, kā tā pauda vēstījumu. Sastājušies ap gulošo cilvēku, tēli stāvēja kā dramatiskā vai rūpīgi iestudētā skatuves ainā, tā kā viņu šoks un bailes bija acīm redzamas. Viņu sejas atradās pretī vai profilā, un klaji emocionālā reakcija pāri gadsimtiem tiešā veidā uzrunāja limbisko sistēmu; smadzeņu garozai nevajadzēja apstrādāt un izvērtēt šo nāves gadījumu, kura upurim bija sašķaidīta galva ar teju taisnstūru akmeni, lai zinātu, ka liecinieku plati ieplestās acis un sastingušie stāvi norāda uz nāvi, kuras nozīme bija krietni vien neparasta.
"Un pēdējie divi?" Defrīzs, acīmredzot nomierinājies, apsverot intelektuālo teoriju, soļoja uz dienvidaustrumu sienas pusi. "Cilvēka pakļaušanās un Dieva žēlastība?"
Demija palūkojās uz attēliem, kas saskaņā ar Nīla klasifikāciju simbolizēja pestīšanas arhetipus, no vienas puses, ar noteiktu, mērenu grēku nožēlošanu un, no otras, ar pāri plūstošu, brīvi sniegtu žēlsirdību. Grēcinieks, sakņupis aiz nožēlas vai šausmām, bija nometies ceļos ar noliektu galvu un pazemojoši sakļautām rokām; Jēzus visā krāšņumā, krietni prāvāks nekā cilvēks, stāvēja profilā pret grēcinieku, pacēlis abas rokas, lai svētītu vai sagaidītu.
"Iespējams."
"Jūs pārliecina šī teorija?"
Demija skumji pasmaidīja. "Ne gluži. Tā ir gudra. Es vēlētos, lai tā būtu patiesa. Taču es tai neticu."
"Tas ir tāpat kā ar krustvārdu mīklas minējumu, kas iekļaujas noteiktajās rūtiņās, taču nerada sajūtu, ka ir pareizs."
Demija pamāja, lai gan nekad mūžā nebija risinājusi krustvārdu mīklu.
Kad viņi lēnām kāpa pa lielās zāles trepēm, agras pēcpusdienas saule apspīdēja visu koledžas austrumu spārnu, liekot mazo rūšu greizajiem stikliem liesmot un izcelt ziemas atraitnīšu spilgtās krāsas pagalma dobē.
"Es prātoju," Demija ar zodu norādīja uz Tobijas statuju, "vai viņš nelūkojās pār Astoņstūri uz ieslodzītā statuju."
Pīters Defrīzs paskatījās pār plecu. "Jā," viņš teica. "Bet kāda tam varētu būt nozīme?"
Demija bez prieka iespurdzās. "Ko viņš nozīmē? Kāpēc viņš ir šeit — mūrnieka dēls, ja var ticēt tradīcijai? Visā koledžā nav nekā, kas būtu saistīts ar Ričardu Deikru — tikai viņa vārds, un tas ir minēts otrais! Kur viņš ir? Un ko nozīmē tā statuja?"
Defrīzs palūkojās uz pirkstgalos stāvošo zēnu, kura sejas izteiksme radīja Demijai pārliecību, ka agrāk viņš tā raudzījies daudzreiz.
"Viņš man allaž ir atgādinājis," viņš sacīja, neatraudams skatienu no zēna, "Lorensa Binjona dzejoli "Kritušie". Jūs zināt.
Tie nenovecos kā mēs, vecumam lemtie.
Viņi nepiegurs gājumā, gados nesalīks.
Saules rietējumlaikā un arī no rītiem
Viņus atcerēsimies mēs.[2]
Viņš apklusa, balsij aizlūstot. Novērsies no Demijas un vēlreiz paskatījies uz statuju, viņš pietiekami atguvās, lai pateiktu: "Viņš ir uz mūžiem jauns. Uz mūžiem tur."
"Un vienmēr būs, ja lāstu uztver nopietni." Demija pasmaidīja, pēc šīs gaisotnes pārmaiņas sajutusies neērti.
Defrīzs samiedza acis, koncentrējot skatienu uz statuju. "Ir kāda doma."
Divdesmit viens
Solsterā, 1388. gada augusts
Katrā ziņā Gvineta atklāja, ka mūrnieki ne tikai nenostājas pret viņu, bet pat ir itin gatavi uzklausīt viņas aicinājumu. Solsterā nu bija pārāk daudz mūrnieku darāmajam darbam, un pat tie, kas baudīja atpūtu, varēja saprast, ka drīz viņiem būs jāstrādā mazāk nekā viņu biedriem vai vispār nebūs jāstrādā. Viņi vēlējās, lai stāvoklis tiktu noregulēts.
Bīskaps Koplijs nebija pretimnākošs. Viņa sekretārs paziņoja, ka viņa augstība nevar tikties ar Gvinetu, viņam esot svarīgākas darīšanas.
Veselu nedēļu ik dienu Gvineta pūlējās pievērst bīskapa uzmanību, un tikšanās — vai pat solījums tikties — katru dienu tika atteikta. Tā vien šķita, ka Roberts Koplijs nevarēja paredzēt laiku, kad bīskapijas darīšanas neaizņems ikvienu viņa nomoda bridi.