Bet maz pamazām Saimons sāka aptvert, ka tik klajš svešzemnieciskums neiesakņosies uz ilgu laiku Solsterā, angļu svēto mirstīgo atlieku mājvietā.
Dienām ritot, rasējumi, kas krājās uz viņa galda, kļuva arvien angliskāki, arvien atbilstošāki tādu cilvēku gaumei, kas pēc tik daudziem gadiem, kuros risinājās karš pret Franciju, sliecās dot priekšroku tam, kas Anglijā bija ierasts.
Tāpēc tagad, lai remdētu smeldzošo satraukumu, gaidot dēla piedzimšanu, Saimons rasēja. Viņa vērība pret līnijām un formu bija tik pilnīga, ka viņš nedzirdēja soļus, kad istabā ienāca vecmāte. Sajutis viņas piepešo pieskārienu elkonim, viņš salēcās, ar neapzināto kustību sabojādams darbu.
Saimons pielēca kājās. "Vai viņš piedzima?"
Vecmāte nopūtās, rokām kārtodama linu galvassegu, ko bija aizmirsusi izdarīt pirms došanās pie Saimona. "Jā, jūsu sieva ir dzemdējusi dēlu," viņa sacīja, "un ir dzīva…" viņas acu skatiens zem rokām, kas kārtoja galvassegu, bija dzedrs, "lai gan šķiet, ka bērns var neizdzīvot."
"Bet vai viņa jūtas labi?"
Vecmāte, raustīdama aubi, pamatīgi nopētīja viņu. Vai tiešām iespējams, ka viņš nebija apdomājis, cik bīstami viņa sievai ir dzemdēt pirmo bērnu vecumā, kad daudzām sievietēm mazbērni jau ir gana veci, lai sagādātu neērtības?
"Kaintonas kundzei viss būs gana labi," viņa teica, uzmanīgi vērodama viņu.
"Pateicos par pūlēm, ko esat uzņēmusies…" Saimons nomurmināja, nemanīdams pārmaiņu skatienā un neomulīgo gaisotni, kas būtu apvaldījusi vērīgāka cilvēka pateicību. "Man jāredz sieva."
Viņš neapstādamies aizvēra durvis, atstādams vecmāti augšējā stāva istabā vienu. Paraudzījusies apkārt, viņa blenza uz Saimona rasējumiem un, lauzīdama galvu par viņa skicēm, prātoja, par ko šis nepieredzējušais tēvs izaudzinās savu tikko dzimušo dēlu.
Divi
Kaintona un Deikra koledža, mūsdienas
Pats ugunsgrēks nebija ievērības cienīgs notikums, un to nebūtu pamanījuši cilvēki, kas gaidīja darba interviju mārketinga vadītāja amatam, ja vien koledžas direktora kabinetā neatliekamā vizītē neierastos divi apkopes personāla darbinieki.
Demija Millere, kas sēdēja pie šā kabineta durvīm ērtā uzgaidāmā telpā, nevarēja nesaklausīt pieklusināto sarunu. "Gleznojums… uz sienas aiz apšuvuma… dīvains, spokains… šķiet, ka tas ir lielāks…"
Kāda loma sekojošajā sekmīgajā intervijā bija Demijas Milleres priekšnojautai? Priekšnojautai, kas viņai lika, ievērojot pieklājīgu atstatumu, sekot direktoram pār pagalmu uz koledžas krāšņo Astoņstūri un pa līkloču akmens kāpnēm uz centrālo ēku. Priekšnojautai, kas lika viņai ar mobilā telefona fotokameru uzņemt briesmīgo seju, kura atklājās apšuvuma spraugā, seju, kas izvēma bērnu.
Šis gleznojums, viņa sacīja, attēlo noslēpumu, mīklu, stāstu, kas bijis paslēpts tik ilgu laiku, ka aizmirsusies tā pastāvēšana. Kas bija šis mūrnieks? Kas īstenībā slēpās aiz šīs groteskās dzemdību metaforas?
Šis noslēpums, viņa steidzīgi norādīja, un stāsts, ko sniegs tā atrisināšana, var kļūt par koledžas unikālo piesaistes objektu.
Un viņa bija īstā sieviete, kas to paveiks.
Trīs
Kaintona un Deikra koledža, mūsdienas
Vēlāk, kad filma bija samontēta precīzi līdz sekundei, videolentes redaktors, uzmetot skatienu Demijai Millerei, nosprieda, ka lietaina septembra rīta drēgnumā viņas mazais, smalkais augums ar tumšo ādu — kas bija pārāk bāla, lai būtu melna, bet arī pārāk tumša, lai būtu balta, — un sapītajiem matiem piešķir viņai eksotisku izskatu.
Savukārt Demijas pirmais iespaids par filmēšanas komandu bija neskaidrs: pāris cilvēku, kuru apveidus pelēcīgajā gaisā aizmigloja kameras un kabeļi. Viņa pievērsa acis filmēšanas grupas uzmanības fokusam: vīriešiem un sievietēm, kas aizņēma ietvi pie Kaintona un Deikra koledžas un klusējot stāvēja aiz lieliem plakātiem koka rāmjos, uz kuriem bija rakstīts: "KAINTONA UN DEIKRA KOLEDŽAS IEMĪTNIEKU STREIKS SAISTĪBĀ AR ĪRES MAKSU" (viņa ievēroja pareizo rakstību) un emocionālāk: "600 TRADĪCIJAS GADU NOMESTI ZEMĒ."
Demija būtu laimīgāka, ja viņas gājienu pa Romangeitu pavadītu streikotāju saukļu skandēšana, taču viņi klusēja, kad sieviete vienmērīgi tuvojās un novirzījās sāņus, lai pa tuvāko velvēto eju ieietu koledžas teritorijā. Spriežot pēc viņas aukstasinīgās izturēšanās, streikotāji nebūtu uzminējuši, ka viņu naidīgie skatieni un klusā stāvēšana atavistiski sacēla spalviņas uz Demijas Milleres neaizsargātā skausta, kad viņa novērsa skatienu no tiem.
Taču no filmēšanas grupas viņa nespēja izvairīties. Tā aizšķērsoja ceļu uz Kaintona un Deikra koledžas centrālo pagalmu un veikli ielenca viņu.
Viņas virzienā tika izstiepts mikrofons, ko pavadīja jautājumi par viņas personību, lomu un to, vai viņa saprot, cik negodīgi apietas ar nomniekiem — "ar šiem nabadziņiem".
Demijas Milleres vienīgā atbilde bija pacelta roka, viņas bālā plauksta atvairīja gan intervētājus, gan viņu jautājumus.
Edmundam Norisam, Kaintona un Deikra koledžas direktoram, bija krietni grūtāk izvairīties no Demijas Milleres jautājumiem.
"Man ļoti žēl, ka tas viss ir pēkšņi sācies jūsu pirmajā dienā šeit, Demij, taču īres maksas streika iemesls ir nepilnīga komunikācija, tas arī viss. Tiklīdz sakārtosim pāris juridisku detaļu, tas viss beigsies."
"Kādas juridiskas detaļas?"
"Godīgi sakot, Demij, jums tajā nevajag iedziļināties. Tas ir tikai…"
"Neliels lokāla mēroga sarežģījums?"
Direktors ieskatījās viņai acīs. Demija saprata, ka viņi abi izzina profesionālās komforta zonas robežas. Taču viņa vēl nevarēja atļauties komforta zonu.
"Doktor Noris…"
"Edmunds."
"Lai būtu. Edmund, ja jūs grasāties turēt mani neziņā, tad tikpat labi es varu tūlīt pat doties prom. Es neierados šeit, lai sūtītu lūdzošas vēstules un nodrošinātu, ka brīvdienās koledžas telpas būtu pilnībā aizņemtas ar konferencēm un vasaras skolām. Manuprāt, es skaidri un gaiši to pateicu intervijā."
Noriss palocīja galvu, atzīstot, ka tā ir tiesa.
"Jūs pieņēmāt mani darbā, lai es radītu pilnīgi jaunu divdesmit pirmā gadsimta koledžas tēlu," viņa apklusa. "Tātad tas mazais fiasko ārpusē slikti ietekmē mūsu reputāciju, par ko esmu ļoti nelaimīga. Tādēļ, ja vien jūs izstāstīsiet man par visām juridiskajām detaļām, mēs varēsim aprunāties, kā atrisināt šo misēkli."
Savaldība, ko viņa saglabāja, kad Noriss negribīgi, taču kodolīgi izklāstīja īres maksas streika cēloņus, beidzās, kad Demija aizvēra jaunā kabineta durvis.
Muļķīgi! Viņa klusībā pukojās, atspiedusies pret durvīm. Muļķīgi, muļķīgi, muļķīgi!
Kā gan tik izcils cilvēks kā Noriss — klasiskās filoloģijas speciālists ar starptautisku reputāciju — var atļauties būt tik rupji nevērīgs pret cilvēkiem, ar kuriem viņam darīšana, un izsūtīt standarta vēstuli visiem iemītniekiem; vēstuli, kurā pieklājīgi bija izteikts lūgums parakstīt pievienoto veidlapu, kas paziņoja, ka koledža vienmēr ir bijusi viņu saimnieks un ka nedz viņi, nedz — viņu zināšanai — iemītnieki, no kuriem viņi ir nopirkuši vai mantojuši savus īpašumus, nekad nav maksājuši īres maksu par minēto īpašumu kādam citam cilvēkam vai institūcijai? Kā gan viņš to varēja izdarīt, ja, pārlaidis kaut tikai paviršu skatienu iemītnieku sarakstam, viņš apmēram lapas trešdaļā no augšas būtu ieraudzījis kādu Robertu Hedstovu, kurš bija absolvējis šo pašu koledžu, kas tagad tik viltīgi lūdza viņa sadarbību?