Kad Noriss pamāja, Demija pamanīja, ka viņa acīs nozibsnī aizdomas. "Labi. Bet vispirms tomēr aprunājieties ar restauratoriem un lieciet viņiem apzvērēt, ka viņi neko neizpaudīs."
"Var, protams, gadīties, ka tā būs taisnība," viņa norādīja. "Viņi, iespējams, patiešām vēlēsies apskatīt un iepazīt statuju."
Noriss to atzina, vēlreiz pamājis ar galvu un mazliet pacēlis uzacis.
"Nē, vēl neaizejiet," viņš apturēja Demiju, kad viņa grasījās piecelties no krēsla. "Tā ir sagadījies, ka tik un tā vēlējos ar jums aprunāties."
Demija nogaidoši apsēdās un vēroja, kā viņš pieiet pie loga, rokas karaliski sakrustojis uz muguras. Viņš klusējot raudzījās ārā tik ilgi, ka Demija sāka uztraukties. Vai viņš centās izdomāt, kā saudzīgi izstāstīt sliktas ziņas?
Beidzot viņš ierunājās. "Es vēlētos, lai jūs piedalāties nākamajā valdes sēdē." Viņa vārdi atbalsojās no senlaicīgajām logu rūtīm, nezaudējot dik- cijas skaidrību, taču skanot dīvaini attāli, itin kā pats Noriss tos nebūtu teicis. "Jūs jau saprotat, ne jau kā locekle, bet vienīgi kā novērotāja."
"Labi, kā vēlaties." Demija bija apmulsusi. Vai tas bija kompliments par viņas entuziasmu — uzaicinājums apskatīties, kāda ir dzīve pie valdes galda; vai varbūt tas bija smalks aizrādījums — mājiens, ka viņai jāapzinās finansiālie un citādi ierobežojumi, kuru ietvaros viņam jāmēģina glābt koledža?
"Ieradīsies Ians Bērds, lai iepazīstinātu ar saviem ierosinājumiem likvidēt koledžu asociācijas statūtus," viņš turpināja, joprojām cieši raudzīdamies logā, itin kā nevēlētos redzēt līdzjūtības izteiksmi, ar kuru viņa neizbēgami uzņems šādus jaunumus. "Un es domāju, ka Nortgeitas prasība pēc neatkarības pietiekami ietekmē mūsu koledžas reputāciju, lai jūs neizbrīnītu šāds uzaicinājums. Vai vismaz," viņa tonis atmaiga, kļūdams jautrs — vai varbūt ironisks? —, kad viņš pagriezās, "lai tas neizbrīnītu pārlieku stipri."
Tātad tas nebija aizrādījums. Un, kas bija vēl labāk par pašu komplimentu, koledžas direktors sāka viņai uzticēties.
Lai gan viņa izgāja no Norisa siltā kabineta, pa ceļam pēc pusdienlaika sviestmaizēm apņēmusies iesaistīties sar.unā ar īres streika dalībniekiem, kas stāvēja ap savu nesen atgādāto krāsniņu, Demija atklāja, ka gluži dabiski jūt līdzi pulciņam, kas piepešajā aukstumā bija saspiedies kopā, un piedāvāja atnest karstus dzērienus, ja kāds tos vēlētos. Pēc neilgas atturīgas murmināšanas četri vīrieši un sieviete, kas stāvēja pie ugunskura, dauzot kājas un sildot rokas, sekoja laipnajam Roberta Hedstova piemēram, kurš pēc daudzām dienām atkal piedalījās streikā, un mazliet mulsi izteica lūgumu atnest kafiju un tēju. Ne jau pirmo un, viņa bija pārliecināta, ne pēdējo reizi Demija prātoja, vai viņi izvairījās no agresijas vai klajas rupjības, baidoties, ka tiks uzskatīti par rasistiem. Pie velna — jau tā bija gana neizdevīgs stāvoklis, atrodoties starp divu rasu nometnēm, lai vēl gaisinātu bažas, ka viņa, iespējams, izmantos neapzinātus aizspriedumus.
"Tas mani pārsteidz," viņa teica, malkodama kafiju, bet sviestmaizes joprojām atstājusi pleca somā. Viņa apzināti nepabeidza teikumu.
Pieklājība neizbēgami guva virsroku, un viens no piketētājiem — drukns vīrietis pāri piecdesmit, kam galvā bija strīpaina cepure ar pušķi, kas nepievilcīgi izcēla viņa apaļo seju, — pajautāja: "Kas jūs pārsteidz, vai tas, ka saltā novembra dienā stāvam piketā?"
"Tas, ka saltā novembra dienā stāvat pie krāsniņas. Savulaik es biju sociālās palīdzības darbiniece bezpajumtnieku centrā — es pavadīju daudz laika, vērodama salstošus cilvēkus un mēģinādama pārliecināt viņus, ka viņiem būtu labāk doties uz centru."
"Kāpēc viņi turp nedevās?"
Tas bija itin parasts jautājums. Kāpēc nīkuļot salā, badoties, cīnīties ar slimībām un izmisumu uz ielas vai zem nojumes, kad piedāvāja siltu centru ar ēdamo un iespēju ieiet karstā dušā?
Demija nopūtās. "Bailes, kauns, pilnīgi zaudēta sajūta, ka pelni ko labāku par atrašanos uz ielas," viņa sacīja, cenzdamās neizpaust balsī sarūgtinājumu par visiem tiem cilvēkiem, kurus sabiedrība vienaldzīgi izslēgusi,— par bijušajiem cietumniekiem, seksuāli izmantotiem, novārtā atstātiem bērniem, kas nemitīgi tiek pārvietoti uz jaunām audžuvecāku mājām, par bēgļiem, kas ir pārāk nobijušies, lai meklētu jebkādu palīdzību, baidoties, ka tiks aizvesti atpakaļ uz vietu, no kuras aizbēguši, par narkomāniem, garīgi slimajiem, kas nevar iztikt bez sabiedrības aprūpes.
"Vai jums izdevās piedabūt viņus doties uz centru?"
"Labāk nekā citiem darbiniekiem," viņa sacīja. "Man, iespējams, ir vidusšķiras akcents, taču ādas krāsa raisa uzticību uz ielas. Tu nevari būt vidusšķiras labdaris, ja tavs izskats ir tāds kā man."
Viņa apzinājās, ka runājot tikai pavirši ielūkojās acīs klausītājiem, jo baidījās, ka, pārak ilgi saskatoties, kāds no tiem varētu pamanīt, ka zem viņas cinisma slēpjas sāpes.
"Ko jūs darījāt starplaikā?" vaicāja Hedstovs. "Vai arī jūs ar vienu milzu lēcienu no apakššķiras nonācāt pārlieku privileģētā stāvoklī?"
"Iesaistījos naudas līdzekļu vākšanā, tad strādāju mārketingā un sabiedriskajās attiecībās," Demija atbildēja, acis kļuva nepatīkami sausas, kad viņa nemirkšķinādama skatījās krāsniņā. Viņa nepiebilda, ka strādājusi dažādus ar māju apkopšanu un bezpajumtniekiem saistītus darbus, ka viņa nudien uzlēkusi no apakšējās šķiras uz pārlieki privileģētu stāvokli.
Un, lai gan viņai patika jaunais darbs, patika koledža, kā viņu nekad agrāk nekas nebija saistījis, kāda viņas daļa joprojām jutās neomulīgi, ka viņa pametusi izmisušos un nelaimīgos. Tā viņas daļa, kas vēlējās pieņemt to, ko dzīve devusi, samierināties ar faktu, itin kā tas būtu karmisks liktenis, ka viņas agrākās vēlmes pēc dzīves, kas sakņotos drošībā un sabiedrībā, tiktu iznīcinātas, ka to cilvēku nāve, kas būtu varējuši sniegt viņai drošību, ir atstājusi pazudušu dvēseli bez saknēm, kas var — kurai tādēļ tas jādara? — sniegt roku tiem apkārtējiem, kas paši pazuduši un palikuši bez saknēm.
Taču daudz lielāka viņas daļa — tā, kura kopš pirmajām atmiņām jutās ārkārtīgi neomulīgi savas bērnības pseidoanarhistiskajā vidē, — zināja, ka sabiedrošanās ar pazudušajiem un zaudēšanu kā tādu nozīmētu pazaudēt sevi pilnībā, ka vienīgais, kā viņa var kļūt pilnīga un laimīga, ir tapt par daļu no kaut kā dzīvīgāka, spēcīgāka un iesakņota drošāk, nekā viņa jelkad bijusi.
"Kā jūs atradāt darbu šeit?" Hedstovs acīmredzot zināja, ka viņa nesen pieņemta darbā.
"Pārsteidzoši." Viņa uzsmaidīja pulciņam, un viņi atsmaidīja. "To nu gan varu jums pateikt, ka negaidīju piketu pie Solsteras koledžas sliekšņa!"
"Varbūt," sacīja vīrietis cepurē ar pušķi, "jūs negaidījāt negodīgu rīcību no tiem cilvēkiem, kas vada tādu vietu kā šī."
Demija lēnām pamāja, kā mēdza pamāt apsverot, nevis piekrītot. "Šķiet, ka man bija daudz iedomu, pirms ierados Tobijā. Tā bija krietna mācība."
"Vai drīzāk — satricinājums sistēmai," sacīja cits piketētājs, kurš ar zābaka purngalu īgni bakstīja šķembu, kas bija izkritusi no mašīnas riepas spraugas.
Demija vārgi pasmaidīja. Viņš bija gluži jauns — iespējams, pietiekami, lai būtu dēls vīram ar pušķaino cepuri.
"Vai nesen esat runājis ar doktoru Norisu?" viņa liekulīgi apvaicājās, zinot, ka viņš ir noraidījis vairākus uzaicinājumus satikties un apspriest turpmāko.
"Man nav jārunā. Viņam ir jāatsauc savs pieklājīgais lūgums mums parakstīt paziņojumu par īpašumtiesību statusu. Kad viņš to izdarīs, tad varēsim runāt par to, kā atrisināt situāciju."