"Piesargieties pats, priesteri. Jo, iespējams, iedomājaties sevi pārlieku varenu."
Koplija seja sašķiebās ļaunīgā parodijā par smaidu: "Labi, tad pamē- rosimies spēkiem."
Šis pārgalvīgais izaicinājums un klusā piekrišana tam iedarbojās uz Gvinetu kā dzērves akmens. Aptvērusi iespējamās sekas, viņa saprata, ka jāatmet miers.
"Bīskapa kungs," viņa ierunājās, piecēlusies kājās līdzās Brigem. "Pazemīgi jums pateicos, ka pagodinājāt mūs ar savu klātbūtni. Vai jūs būsiet tik labs un apsēdīsieties, lai ļautu mums sākt sanāksmi? Ir sapulcējušies pilsētas brīvmūrnieki, kuri gaida gan klostera, gan pilsētas varas iestāžu spriedumu par brīvmūrniecības vadīšanu Solsterā."
Viņa apklusa un pameta skatienu te uz vienu, te uz otru vīrieti. Viņa apzinājās, ka, ja tagad ir aizvainojusi kāda varenā lepnumu, tad tas būs tikpat katastrofāli Saimonam kā viņa jauneklīgā atteikšanās uzpucēt karaļa ievainoto pašcieņu. Viņa nedrīkstēja pieļaut, ka Brige kļūst par ienaidnieku, taču viņa smaidīgais kareivīgums nedos Koplijam citu iespēju, kā iet līdz galam cīņā pret Deikra koledžu. Viņai jādod manevrēšanas iespējas, lai viņš nebūtu spiests atkāpties.
Viņas lūdzošā skatiena pavadībā Koplijs lēnām pamāja un apgāja ap galdu. Pēc ātra priora Viljama mājiena viņa jaunais sekretārs pielēca kājās un devās uz neērto mūrnieku solu, kur apsēdās ar tādu izskatu, it kā baidītos par savu dzīvību, savukārt Koplijs ieņēma vietu, neko nepiezīmējot un nepasakoties.
Visiem par pārsteigumu, Gvineta palika stāvam kājās. Drebēdama pie visām miesām, viņa sāka runāt. "Līdz šim," viņa lēni ieteicās, ar pedantisku rūpību izvēlēdamās vārdus, "ikvienam cilvēkam, kurš iecerējis būvi, bija brīv nolīgt ikvienu, ko vēlējās, un, kā ikkatrs šeit zina, mūrnieki daudzu paaudžu garumā ir ieradušies Solsterā, lai piedalītos klostera celtniecības darbos. Taču kopš tā laika pilsēta ir uzplaukusi," viņa palūkojās uz abiem vīriešiem, tādējādi norādīdama, ka ar to apsveic abus, "un tagad, šķiet, ir vairāk darba, nekā pilsētas mūrnieki spēj paveikt…"
Lai gan viņa un ikviens klātesošais zināja, ka tā nav tiesa, zināja, ka klostera darbos strādā vairāk cilvēku, nekā īstenībā vajadzīgs, nevienam netika nodarīts ļaunums, pacildinot Solsteru un tās bagātību, jo tādējādi ikviens kaut nedaudz juta savu nopelnu tajā.
"Un, kā visiem zināms," viņa turpināja, palūkodamās apkārt un sapulcējušos mūrniekus iekļaudama savos secinājumos, "ja darba ir vairāk nekā cilvēku, kam to veikt, rodas kārdinājums, pārkāpjot likumu un noteikumus," (gan mērs, gan bīskaps varēja pārdomāt savus algu ierobežojošo noteikumu pārkāpumus) "maksāt vairāk, lai nodrošinātu, ka darbs tiek pabeigts."
Viņa apklusa un palūkojās uz Kopliju un Brigi, kas izbrīnīti raudzījās viņā. Lai skatās, viņa nodomāja. Es neļaušu viņiem mesties viens otram virsū un cīnīties par valdīšanu, ja tas kaitēs man un maniem cilvēkiem.
Taču viņa arī nevarēja pieļaut, ka viņi jūtas tirdīti; spalva jāglauda, nevis jābužina.
"Neapmierinātība noved pie slikta darba," viņa sacīja, "kas nevienam nenāk par labu. Dievs netiek slavināts, cilvēks nav apmierināts, un posts mums nes nelāgu slavu. Šis lietas gulstas uz mūsu pleciem, draugi, un mums tās jāizlabo." Viņa uzsmaidīja abiem vīriešiem. "Mums galu galā ir laba iespēja visu atrisināt. Kā mums atgādināja Briges kungs, pilsētā ir spēkā ģilžu priekšraksti, kas attiecas uz visiem izgatavotājiem un pārdevējiem. Šos priekšrakstus ievēro, un tie tika ieviesti, lai stiprinātu Solsteras labo slavu. Un, lai saglabātu šo kārtību, mums jāpaļaujas uz mēra un viņa ierēdņu stingro pārvaldi."
Nedz. Brige, nedz Koplijs nebija pakustējušies, kopš Gvineta sāka runāt; abu vīriešu acis bija piesaistītas viņai.
"Klosteris," viņa piesardzīgi turpināja, "bīskapa kunga pārraudzībā un vadībā ir paplašinājies un kļuvis krāšņs, un tam ir liela pieredze saistībā ar mūrniekiem un viņu darbu. Tie, kuri ir piedalījušies klostera darbos," viņa paraudzījās atpakaļ uz pārblīvētajiem soliem, "apliecinās, ka viņi ir strādājuši taisnīgos un godīgos apstākļos."
Ja viņi metīs man izaicinājumu un izteiks sūdzības par darbu klosteri, viņa nodomāja, viss ir zudis. Koplijs jāraksturo vienlīdzīgi Brigem, lai līdzsvarotu lepnuma svarus.
Taču neviens no mūrniekiem nesakustējās; ari murdoņa nebija dzirdama. Ikviens klātesošais, šķita, atradās viņas vārdu varā, visus pārsteidza viņas ārkārtigi neparastā uzdrīkstēšanās saukt divus tik kaujinieciski noskaņotus vīrus pie miera.
Viņa piesardzīgi turpināja runu, ļoti uzmanīgi likdama vārdus citu pie cita kā akmeņus takā. "Ar tādām iemaņām un pieredzi mums ir laba izdevība sakārtot lietas tā, lai tas darītu godu gan būvētājiem, gan būvdarbu pasūtītājiem un nodrošinātu, ka Solsterā tiek teicami veikts mūsu arods un mūsu noslēpums uzskatīts par tādu, kas, iespējams, visvairāk slavina Dievu."
Un, ja abiem vīriešiem rūpēja Solsteras vai Visuvarenā labās slavas stiprinātāja reputācija, tad viņiem pēcāk nebija citas izvēles, kā pievērst prātu to lēmumu pieņemšanai, ar kuriem regulēt mūrnieku amatu pilsētā.
Neturi launu, saka gārnis. Kāpēc? Gvinetai piepeši ienāca prātā. Putns un tā sakāmais viņai bija pazīstami kopā, taču agrāk viņa nekad nebija apsvērusi, kāpēc tieši gārnim tas jāsaka. Iespējams, tas ir lūgums cilvēkam neturēt ļaunu uz putnu, kurš, rīkodamies saskaņā ar savu iedabu, apzog dīķi klostera dārzā.
Gvineta pastiepa rokas uz sienas kamīnā degošās uguns pusi, kamēr Henrijs turpināja runāt, un prātoja, kurš pēc viņas šodienas rīcības turēs uz viņu ļaunu. Priors Viljams. Lai gan viņš labprāt bija atnācis uz sanāksmi, Koplija dramatiskā ierašanās un izturēšanās ģilžu namā nomāca viņa autoritāti. Gvineta bija cieši pievērsusi uzmanību bīskapam un mēram, kamēr pūlējās attālināt viņus no konflikta un pievērst viņu domas risinājuma meklēšanai, tomēr bija apzinājusies, ka viņai ir piekaltas priora acis. Viņa naidīgums bija teju sataustāms, un Gvineta juta iracionālu pateicību, ka priors sēž viņai priekšā, nevis aizmugurē. Viņa naidīgums no mugurpuses nez kāpēc būtu grūtāk paciešams.
Viņa prātoja, vai tā ir tikai viņas vēlme izjaukt Viljama nodomus, kas izraisīja viņā tik nepielūdzamu pretestību, vai arī tas ir saistīts ar viņas dzimumu. Viljama uzskats, ka visas sievietes ir velna starpnieces, bija plaši zināms, un savu riebumu pret to, ko uzskatīja par sieviešu miesaskāri, viņš nesen bija bagātīgi demonstrējis attieksmē pret klostera veļas mazgātāju, kura bija pieķerta prostitūcijas aktā ar kādu mūku. Viljams viņu tik bargi nopēra, ka viņa tik tikko izdzīvoja, lai nākotnē, kā viņai pavēlēja, dzīvotu šķīstāk, savukārt pret mūku, kurš bija pieņēmis šo sievieti, izturējās kā pret cilvēku, kas nomaldījies neceļos un teju nemaz nav vainīgs, jo šī rīcība viņa dabai bija tik neraksturīga.
Neturi ļaunu. Viljams no Norvičas turēja ļaunu uz Gvinetu visu mūžu, vienalga, viņa pretojās vai ne. Viņš turēja ļaunu aiz tā vienkāršā iemesla, ka viņas esamība pasaulē atgādināja viņam, ka, lai arī viņš ievēro celibātu, instinkti zem garīdznieka ietērpa, kas tos sedza un maskēja, ir tādi paši kā jebkuram vīrietim. Viljams ienīda viņu, jo bija atteicies no baudām ar viņas dzimumu par labu varai un atklājis, ka īsta vara viņam ir liegta. Kaut arī Viljams būtu pretojies Saimonam tikpat nepielūdzami, par ienaidnieku priors kļuva viņas dēļ.
Gvineta mazliet drebēja kamīna uguns mestajā gaismā un atcerējās sava tēva mīļāko teicienu: "Nekad nemodini ne drusciņas naida vājā cilvēkā."