Demija tagad nopūtās, atcerēdamās Nīla pārāk ticamo skaidrojumu, un palūkojās augšup uz jumtu ar stikla izbūvi, uz gaismu, kas ieplūda bibliotēkā. Ja Nīlam bija taisnība, tad Gvineta no Kaintonas uzcēla jumtu, kamēr sēroja par sava kārotā dēla nāvi.
"Tas ir visvienkāršākais izskaidrojums. Vairs nav vajadzīgs vecuma apliecinājums; viņš vairs nevēlas lietot rīkus, ar kuriem izveidoja dēla pieminekli. Ieliek rīkus un dokumentu statujā. Qoud erat demostrandum."
Demija vēlreiz palūkojās uz jumtu. Viņa iztēlojās, ka Gvineta stāv uz nedrošajām sastatnēm augstu gaisā un uzrauga sarežģīto darbu. Vai viņai pie sāniem bija mazs zēns? Vai arī Gvineta vienatnē uzcēla jumtu, aizmirsdamās savā nelaimē, kad pūlējās remdēt bēdas par sava vienīgā dēla, vienīgā bērna nāvi?
Demija paraudzījās uz izbūvi, uzlūkodama tās atvērtību kā līksmu pretstatu Gvinetas sen slēgtajai dzemdei; gaisma plūda iekšā kā stūrgalvīga atteikšanās noslēgties un sērot.
Cik atšķirīgi no viņas tēva reakcijas. Tonijs Millers necentās gūt mierinājumu pozitīvā radošā darbā; par spīti neskaidrajiem karmiskajiem uzskatiem, kas valdīja kopienā, viņš nemēģināja uzlūkot ģimenes locekļu nāvi kā daļu no dzīves ciešanu un laimes cikla. Viņš neatrada sevī spēku cildināt viņu mūžu un pateikties par visu labo, kas ar viņiem bijis. Viņš tikai iegrima — cik Demija varēja saprast, bez pretošanās — depresijā un izmisumā.
Par domu, ka viņas apātiskais tēvs rada ko tikpat neparastu kā Tobija statuju, Demija tikai izsmējīgi nosprauslājās, taču viņa bija gana godīga, lai pajautātu sev, kā viņa tiktu pāri ļoti mīlēta bērna nāvei. Viņa instinktīvi ticēja, ka cīnītos pret tumsu, taču nebija pārliecināta. Ja viņa divdesmit gadu būtu gaidījusi bērnu un piedzīvotu, ka viņš mirst bērnībā, vai viņa spētu atrast spēku, lai radītu tādus mākslas darbus kā statujas un jumts virs viņas?
No visas sirds vēlēdamās, lai nekad netiktu šādi pārbaudīta, Demija noraidīja visacīmredzamāko aizsardzību pret tādām bēdām, aptverdama, ka brīvprātīga izvēle palikt bez bērniem nu jau kļuvusi neiedomājama.
Divdesmit septiņi
Solsterā, 1388. gada augusts
Pēc atgriešanās no Norfolkas Saimons atteicās uzturēties vienā istabā ar lobiju, ja vien viņš negulēja cisās, kā bija darījis vienmēr. Viņš nespēja redzēt dēlu Gvinetas uzmeistarotajā rāmī. Pirmajā laikā pēc viņa atgriešanās Gvineta baidījās, ka viņš to varētu iznīcināt, taču šķita, ka viņš pat nespēj piespiest sevi tam pieskarties, tik liels bija viņa riebums, redzot dēlu stāvam rāmja stīpās un skavās.
Vēl sliktāk, viņš sāka just pretīgumu arī pret Gvinetu. Viņai šķita, ka viņš tik tikko spēj paciest sievas klātbūtni un vēl mazāk sarunas ar viņu. Trīs dienas pēc Saimona atgriešanās viņa pieredzēja, ka uz mājām tiek uzaicināts Henrijs Eklends un Saimons izspiež nepierastu atvainošanos, taču sievai viņš nelūdza piedošanu. Viņai bija jānoskatās, kamēr Saimons ignorēja viņu un klausījās Henrija izklāstu par sanāksmi ģilžu namā. Taču pat Henrijs tika pārtraukts.
"Man nav jāzina, kurš kuram bučo pakaļu, Henrij, tikai izstāsti, kas tika izlemts. Pārējo pats varu uzminēt."
Tā nu Henrijs bez aplinkiem pastāstīja, par ko sanāksmē vienojās. Gvineta bija vazājusi sanāksmi aiz deguna, uzklausot Pīrsa Motisa padomu, ka ir īstais bridis visu strādnieku apmetņu labā pieņemt noteikumus par pilsētas mūrnieku darbu, un Saimons nevarēja atrast lielus trūkumus pieņemtajos lēmumos.
"Tā kā cilvēki mēdz pārcelties un ir nepieciešamība pēc vīriem, dažiem no vecākajiem strādniekiem bija bažas par mācekļiem," Henrijs sacīja.
"Viņi uztraucās, ka mācekļus, iespējams, izmantos tikai darbam, taču neapmācīs, uz ko viņiem ir tiesības."
"Un sanāksmes lēmums?" Saimona tonis joprojām bija naidīgs.
"Lēmums — un tas man šķiet saprātīgs un praktisks," Henrijs paskatījās uz Gvinetu, "ir tāds, ka katrs māceklis tiek piesaistīts meistaram un ka tikai meistaram ir tiesības apmācīt viņu par samaksu. Ja meistars vēlas atbrīvoties no mācekļa, viņam jāatrod kāds cits, kas to apmācīs."
Henrijs atkal paraudzījās uz Gvinetu, jo nākamais likums bija viņas ierosināts.
"Pret strādniekiem jāizturas vienlīdzīgi, un strādniekam jābūt pakļautam vienam meistaram, kuram jāatbild būvdarbu vadītājam."
"Tātad meistaram jāpiekrīt, ka viņi tiek pieņemti darbā? Strādnieki nevar uzņemties vienas dienas darbu pēc priekšstrādnieka izvēles kā agrāk?"
"Nē. Lai nepieļautu, ka strādājošie pārceļas no viena būvlaukuma uz nākamo. )a strādniekiem būs jāatbild meistaram, viņi divreiz apdomās, vai pamest tagadējo meistaru."
Saimons pamāja. Viņš saprata šāda likuma jēgu. Tas nodrošinās nepārtrauktību un saskaņotus standartus. Viņš nezināja, cik smagi Gvineta bija cīnījusies, saņemot Henrija atbalstu, lai nodrošinātu, ka pieņem šo priekšrakstu. Klātesošie strādnieki, saprazdami, ka viņu brīvība tiek ierobežota bez acīm redzama labuma, nekavējoties izteica iebildumus, un bija nepieciešama ilga un grūta cīņa, lai pārliecinātu viņus, ka viņi — kas jau strādā Solsterā — būs izdevīgākā stāvoklī nekā tie, kuri tikko ieradušies pilsētā un kuriem nebūs viegli atrast atbildīgo meistaru. Tikai pēc tam, kad tika ierosināts vēl viens noteikums, kas uzlika vēl lielākus ierobežojumus, kuri bija izdevīgi Solsterai, viņi bija ar mieru.
Tas bija Gvinetas ierosinājums.
"Ja strādnieki, kas pirmoreiz ieradušies pilsētā, varēs tikpat viegli saistīties ar kādu meistaru kā tie, kuri jau strādā šeit," viņa sacīja, "tad ir pamats sūdzēties. Visiem būs izdevīgi, ja strādniekiem, kas tikko ieradušies pilsētā, vispirms vajadzēs pierādīt sevi."
Un tā tika panākta vienošanās, ka pilsētā jaunie strādnieki vai meistari jānodarbina pa dienām, līdz pierādījusies viņu darba kvalitāte. Tikai tad viņiem var dot noteiktu uzdevumu, nevis maksāt dienas algu.
"Un, ja ir mūrnieki, kuru darba kvalitāte allaž ir zema," Henrijs piebilda, "tad viņu vārdi tiks izplatīti pilsētas strādnieku apmetnēs un nosaukti mēram un aldermaņiem." Viņš gaidīja Saimona iebildumus pret to, ko viņš, kā pats zināja, uzskatīs par strādnieku apmetnes varas uzurpēšanu.
"Bet katrā apmetnē jau ir pasākumi, lai izskaustu sliktu darba kvalitāti."
"Bet tiem vajadzīgs laiks, Saimon. Ja vīri staigā šurpu turpu, sākumā viņi var saņemties un vēlāk atkal atgriezties pie vecajiem paradumiem dzert vai slinkot, un laiks darbam atkal ir izšķiests. Būvniekam tā ir niecīga atlīdzība, ka šāds strādnieks nesaņem savu dienas algu."
Saimons vilka gaisu caur zobiem, taču piekrita. Gvinetai pirmoreiz ienāca prātā, ka Saimons, iespējams, Solsterā nejūtas savā ādā. Nevis kā celtnieks vai mūrnieks, bet kā būvdarbu vadītājs, kuram pakļauti tik daudzi strādnieki. Viņš nekad agrāk nebija strādājis vietā ar tādu mūrnieku pārpilnību un ar šādām problēmām saskārās pirmoreiz.
"Nezaudē dūšu," viņa sacīja vīram, saņemdamās, "jo beigu beigās kļūs skaidrs, kuri ir labākie mūrnieki. Bet, tā kā viņu ir tik daudz, sākumā ir jāizvērtē un jāatlasa."
Saimons pilnībā ignorēja viņu. Spriežot pēc reakcijas, varēja domāt, ka viņa vispār neko nav teikusi.
"Tātad," viņš sacīja, skatienu pievērsis Henrijam, "kurš uzraudzīs visus šos jaunos noteikumus? Kuri būs mūsu ģildes locekļi?"
Henrija un Gvinetas acis sastapās. Viņa viegli pamāja, atļaudama viņam neievērot Saimona cietsirdību. Viņš ievilka elpu.