Testaments

"Jā, es saprotu."

Demija palūkojās uz viņu. Noriss bija saraucis pieri, un viņa žokļu muskuļi kustējās, itin kā viņš košļātu kādu domu un atklātu, ka tā ir negaršīga.

"Edmund?"

""Nekonkretizēts" dokuments," viņš sacīja, abas rokas atbalstījis uz krēsla atzveltnes, kas stāvēja starp viņiem.

Demija raudzījās viņā, satraukta par piepešo toņa pārmaiņu.

"Tas pastāv. Katedrāles arhivārs pēc mana lūgumu piekrita atstāt to nekonkretizētu — neuzrādītu."

"Jūs gribat teikt, ka ir vēl kāds dokuments?"

"Jā. Neviens, izņemot Gordona kungu un mani, nezināja par vēl vienu atradumu. Cilvēki," viņš palūkojās uz viņu sājā priekā, "bija pārāk vīlušies, ka trūkst dokumentu, kas pierāda koledžas īpašumtiesības uz zemi, vai sajūsminājušies par konkrētu pierādījumu, ka statujā patiešām attēlots Tobiass Kaintons. Bija viegli noslēpt, kas vēl tika atrasts statujā."

"Un Nīls Gordons to zināja?"

Noriss samiedza acis, saklausot pārmetumu viņas balsī. "Jā. Viņš izvilka dokumentus no statujas."

Demija jutās nodota, jo Nīls neizstāstīja viņai par vēl vienu dokumentu, taču šīs jūtas remdēja apbrīna par to, ka viņš nebija mēģinājis pielabināties.

"Kas tad ir tas nekonkretizētais dokuments? Acīmredzot tas nav saistīts ar koledžu."

Noriss mirkli klusēja, tad ielūkojās viņai acīs. "Ja es pateikšu, tam jāpaliek starp mums, Demij. Tu sapratīsi, kālab tam jāpaliek anonīmam."

Demija pamāja, nenovērsusi skatienu.

"Labi. Tā bija neprasmīgi noformēta Viklifa angļu valodā tulkotās Jaunās Derības pāris lappušu kopija. Konkrētāk, Marka evaņģēlija desmitā, vienpadsmitā un divpadsmitā nodaļa."

Lai gan Demija to nepavisam nebija gaidījusi, domājot par sekām, viņai tik un tā sarāvās vēdera muskuļi, itin kā pirms sitiena. "Velns parāvis."

Noriss saknieba lūpas un dziļi ievilka elpu, kas liecināja par piekrišanu. Tad viņš pārtrauca klusumu. "Elektroniskajā vēstulē daļēji ir rakstīta patiesība. Es patiešām pārdeva dažus papīrus, kas tika atrasti statujā. Es pārdevu Viklifu."

Demija palūkojās uz viņu, viņas prāts atteicās tam ticēt.

"Bet… vai jūs… tas ir, Edmund, ar to mēs būtu varējuši nodrošināt ienākumus gadiem ilgi\"

Viņš pakratīja galvu, tomēr tas nebija noliegums. "Es zinu. Bet gadu pēc gada pāris tūkstošu no ieejas biļetēm neatrisinātu mūsu problēmas. Naudu mums vajag tūlīt."

Demija nespēja izteikt savas izjūtas. Pierādījums, teju simtprocentīgs apliecinājums, ka Saimons no Kaintonas piekrita sava patrona lolarda uzskatiem. Daļa no Kaintonu dzīvesstāsta. Zudusi. Tās pastāvēšana acīmredzot pat netaps zināma.

"Tātad, saproti," Noriss atkal ierunājās, "cilvēks, kurš nosūtīja vēstules, zināja to, ko neviens cits koledžā nezināja. Es patiešām pārdevu dokumentus privātam kolekcionāram. Un es nebiju saņēmis valdes atļauju."

"Jūs nepārdevāt vecuma apliecinājumu?"

"Nē."

Viņa kodīja lūpu, gaidīdama, kad viņš turpinās, un domādama par trim cilvēkiem, kas bija pielikuši roku Tobija vecuma apliecinājumam. Cik vērtīgs būtu Tobija vecuma apliecinājums viduslaiku priekšmetu kolekcionāram? Ne tik vērtīgs, vismaz naudas izteiksmē, viņa nosprieda, kā pirmais Bībeles tulkojums angļu valodā, lai cik neprecīzs vai lai kādā gatavības pakāpē tas būtu. Tomēr viņai bija prieks, ka palicis bija tieši Tobiasa no Kaintonas vecuma apliecinājums un ka koledžas nākotnes labad Noriss bija pārdevis Viklifu.

"Bet," Noriss turpināja, "es saņēmu no izsoļu nama Sotheby, s Viklifa fragmenta novērtējumu. Dienā, kad notika glābšanas komitejas sēde, es sarunāju tikšanos, kā mēs vienojāmies, lai saņemtu vecuma apliecinājuma novērtējumu, un agri no rīta Jaungada dienā devos uz Londonu."

"Un tur jūs iepazīstināja ar kādu, kurš to vēlētos nopirkt?"

"Nē. īstenībā mēs veicām, cik saprotu, ierasto procedūru. Un beigās viņi man pastāstīja par rezerves variantu, ja mēs ļautu pārdot viņiem, un mēs vienojāmies, ka, tiklīdz būšu aprunājies ar valdi, noteiksim izsoles datumu. Viklifa fragmenta izsoli — es jau bija nolēmis, ka vecuma apliecinājums, ņemot vērā tā iespējamo vērtību, mums jāpatur koledžā."

"Tātad?…"

"Tovakar man piezvanīja cilvēks, kurš apgalvoja, ka pārstāvot personu, kuru viņš nosauca par "ievērojamo viduslaiku bībelisko tekstu kolekcionāru". Šis starpnieks sacīja, ka, cik noprotams, tiek pārdots Viklifa Jaunās Derības fragments un ka viņa klients vēlas to nopirkt. Privāti. Negaidot, kad "gabals", kā viņš to nosauca, nonāks izsolē. Viņš sacīja, ka viņa klients — kura vārdu viņš atteicās nosaukt — samaksās divtik vairāk par cenu, kādā to novērtēja Sotheby'sy ja vien es būtu ar mieru tūlīt pārdot viņam Viklifa fragmentu."

"Ko? Un viņš atsūtīs vienu no saviem cilvēkiem ar vijoles futrāli vienā rokā un naudas pilnu čemodānu — otrā?"

"Ne tik dramatiski!" viņš pasmaidīja, lai gan acis joprojām bija piesardzība. "Viņš sacīja, ka viņa klients ir plaši pazīstams kolekcionārs un, ja manuskripts nonāks izsolē, visi zinās, ka viņš to nopircis un tad viņam nemitīgi uzplīsies citi kolekcionāri, kuri vēlēsies to nopirkt, un muzeji un izstāžu kuratori, vēlēdamies to izstādīt. Nopērkot privātā kārtā, no tā visa var izvairīties, un viņš bija gatavs maksāt par anonimitāti. Starpnieks skaidri un gaiši lika saprast, ka viņa klients vēlas, lai publiski netiktu paziņots par tā atrašanu, vēl mazāk — ka viņš to nopircis."

Demija atzina, ka tas šķiet ticami. "Tātad kāds no Sotheby's izpļāpājies?"

"Tā es uzskatu."

"Bet kurš izpļāpājās tam, kas nosūtīja vēstuli?" Demija pamājot norādīja izdruku uz Norisa galda.

Noriss dziļi ievilka elpu. "Es noteikti paskaidrošu savu rīcību valdei, cik drīz vien varēšu," viņš sacīja, juzdamies neērti.

"Viss nonāk līdz Nortropam," Demija sacīja, nespēdama noticēt, ka tā patiešām ir. "Līdz Bērdam, Nortropam un Hedstovam."

Noriss pamāja, itin kā nevēlēdamies pateikt vienkāršo vārdiņu "jā".

Trīsdesmit pieci Solsterā, 1389. gada vasaras beigas

Rasa signalizē par darbadienas beigām gan mūrniekiem, gan ražas novācējiem, un, krēslai sabiezējot, pulciņš nogurušu cilvēku ar stīvām mugurām, velkot kājas, ieiet pa Solsteras austrumu vārtiem. Daži par ražas novācējiem pārtapušie mūrnieki jau ir atgriezušies pilsētā, baumu un niknuma pasteidzināti. Sirpjus aizmetuši, viņi izposta darbu, ko citi šīs saulainās dienas laikā paveikuši. Viņi izņem akmeņus no jau uzceltajām sienām un aizmet tos malā, apgriež javas ķerras, iznes instrumentus no apmetnes drošības un izmētā tos pa būvlaukumu.

Rietošā saule aiz apkārtējām ēkām met tumšas un garenas ēnas pār postītājiem, tās pieskaras viņiem ar nakts melnumu. Nekārtīgajā būvlaukumā, kurā iznīcināts ne tikai tās, bet daudzu pagātnes vērtīgo dienu darbs, iestājas vēsums. Akmeņi sagāžas nejaušās kaudzes tur, kur pirms pusstundas tie bija pedantiski precīzi samūrēti cits uz cita, javas spraugām starp tiem tikpat kā neredzamām. Tagad, kad tie ir izmētāti, izkaltās rievas, kurās atradās java, atkal ir atsprāgušas vaļā, un uz zemes pil tieva kaļķu strūkliņa, kas sacietina smiltis asās smailītēs.