Saimons neskaidri apzinājās, ka Ralfs un Anna nav viņam sekojuši pie toveriem, bet joprojām atrodas pie koledžas mūriem. Volters vilkās pa meistara pēdām, gaidīdams rīkojumu, ko iesākt ar šķembām pilno abru uz pleca. Saimons bija aizkaitināts — vai zēns nesaprot, ka viņš darītu labāk, ja pagaidītu pie kalšanas sola, kamēr Džonam tiek izrādīta kaļķu dzēšana?
Strādnieks pie toveriem, dienas strādnieks, kuru Saimons nepazina, nedzirdēja viņus pienākam. Viņa saliektie pleci ritmiski kustējās, kad viņš maisīja ūdeni, kurā burbuļoja un tvaikoja kaļķi, un, kad viņi tuvojās, viņš noliecās, lai ar lāpstu pagrābtu kaļķus un uzmanīgi iebērtu tos toverī.
Tobijs ar saviebtu seju smagi nopūlējās savā rāmī, cenzdamies nokļūt pie toveriem ātrāk par tēvu. Saimons saprata, ka nu jau tā ir sacensība. Nemanāmi viņš palēnināja gaitu, un Džons, kas gāja viņam mazliet nopakaļ, darīja tāpat.
Tajā brīdī salīkušais strādnieks, maisīšanas laikā mazliet pagriezies, ieraudzīja Tobiju, kas ar sašķobītu seju, pavērtu muti un neaizsegtu, izbolītu aci steidzās viņa virzienā. Iztrūcies un pārbijies no šīs baismās tuvošanās, vīrietis apcirtās, itin kā lai bēgtu, rokās joprojām turēdams maisāmo kausu. Kad viņš pagriezās, kauss pašāvās sānis, un no tā izlidoja tvaikojošs saturs, kas trāpīja Džonam Deikram tieši sejā. Zēns iekliedzās, pastreipuļoja atpakaļ un gandrīz apkrita, paklupdams uz akmeņainās takas. Volters, kas nebija palēninājis gaitu, kad to izdarīja Saimons, sekoja viņam cieši pa pēdām, un Džons, no sāpēm kliegdams, ietriecās viņā, aizcirzdams Volteram elpu. Volters pūlējās atgūt elpu un saliecās, notriekdams Džonu gar zemi. Kad viņš nogāzās zemē, ar akmeņiem pilnā abra no Voltera pleca krita uz priekšu.
Piepeši Džons Deikrs apklusa.
Acumirkli visi bija sastinguši šausmās. Tad pilnīgajā klusumā, kas iestājas pēc nelaimes, atskanēja Gvinetas soļi, skrienot pie Tobija.
Viņas rīcība atmodināja Saimona no neticības pilnā sastinguma. Viņš nometās ceļos un uzlika roku uz akmens, kas sedza pusi Džona galvas, atvilka to un, ieraudzījis skatu zem tā, apvēmās. Zēna galvas kreisā puse no deniņiem līdz galvas virsai bija ielauzta. Saimona kuņģim skats uz asinīm, kas sajaukušās ar kaulu drumslām un mīkstu, pelēku putru, bija pārāk liels pārbaudījums.
Gvineta, pametusi apjukušo un činkstošo Tobiju, nometās ceļos līdzās Džona galvai un pielika pirkstus viņa kaklam. Viņa braucīja, taustīja un spaidīja kaklu un tad uzlika plaukstu uz viņa krūtīm. Visbeidzot viņa ar mēli saslapināja delnas virspusi un palika to zem zēna deguna. Viņa paturēja to tur aptuveni pusminūti un tad atvilka, ar otru plaukstu notīrīdama mitrumu.
Joprojām skatīdamās tikai uz Džonu, viņa novilka linu lakatu no galvas. Atsējusi un daudzmaz nogludinājusi to, viņa uzklāja to uz puikas sašķaidītās galvas, aizsegdama viņa pieri.
Piecēlusies viņa palūkojās uz Saimonu un izstiepa roku. To nesatvēris, viņš piecēlās kājās, ar delnas virspusi notīrīdams muti.
"Viņš nav miris, Saimon. Viņa sirds vēl pukst."
Saimons bija šokēts. Viņš bija pārliecināts, ka tādām traumām jābeidzas ar tūlītēju nāvi. Viņš blenza uz Džona galvu un asinīm, kas lēnām iesūcās Gvinetas lakata krokās.
"Dievs žēlīgs," viņš nočukstēja. "Ko mēs iesāksim?"
"Mēs nevaram atstāt viņu šeit. Mums viņš jāaizgādā uz Deikra māju."
Tur viņš varēs pieklājīgi un mierīgi nomirt. Šie vārdi neizteikti karājās gaisā. Saimons paraudzījās uz sievu, zinādams, ka viņa atceras Elisones tēvu un viņa mokošo nāvi pēc kritiena. Bet šai nāvei nebūs laimīgu beigu. Nevarēs pieņemt bērnu un apmierināt mātes mīlestību. Šī nāve — jo Saimons ne mirkli nemānīja sevi, ka pēc šādas traumas Džons izdzīvos, — šī nāve nesīs tikai dusmas, sāpes un zaudējuma izjūtu.
Un lielāko zaudējumu, visticamāk, izjutīs viņš.
Trīsdesmit astoņi
Solsterā, mūsdienas
"Bob?" Demija atbalstījās uz durvju lodziņa palodzes un, galvu un plecus pastiepusi, ielūkojās vārtu sarga namiņā, kur Bobs sēdēja pie datora. "Es iziešu. Ja kāds vēlas mani satikt, esmu aizgājusi uz tikšanos ar arhivāru katedrālē."
Spraukdamās gar tūristiem ar fotoaparātiem rokās Lēdiju pastaigu dārzā un steigdamās pa ļaužu pilno Ņūstrītu, Demija pārdomāja Nīla telefoniski teiktos vārdus.
"Demij, tu neticēsi — vai zini tā sauķto slepkavības ainu sienas gleznojumā?"
"Jā?"
"Es zinu, kas notika — tas minēts priora vēstulēs. Tā bija nevis slepkavība, bet nelaimes gadījums. Un vēl kas — es nezinu, kas ir statujā attēlotais zēns, taču Tobiass Kaintons tas nav, jo nevar būt."
Ko vairāk viņš atteicās teikt, uzstādams, ka viņai jāatnāk uz katedrāli, lai viņš varētu parādīt vēstuli, kurā atradis šo pārsteidzošo atklājumu.
Tas, Demija nodomāja, acīmredzot bija iegansts, lai satiktu viņu. Vai varbūt ne? Vai iespējams, ka sešsimt gadu vecajā vēstulē viņš tikko izlasījis tik svarīgas ziņas, ka viņai tā patiešām jāredz savām acīm, pat ja viņam būtu jātulko teksts, ko viņa redzēs?
Fakts, ka Nīlam acīmredzot bez grūtībām bija izdevies neatklāt Viklifa fragmenta pastāvēšanu, bija sarežģījis Demijas viedokli par viņu attiecībām tā, ka viņai par to vēl vajadzēja tikt skaidrībā.
Steigdamās pa Prinča Edvarda ielu, viņa palūkojās pa milzīgajiem koledžas vārtiem. Zema ziemas saule apspīdēja kaļķakmens ēkas, liekot sienām mirdzēt teju tikpat spilgti kā apzeltījumam uz pulksteņa torņa rotājumiem pretī galvenajai ieejai. Pagalma zāle bija vienmērīgi zaļa, liecinot par kopšanu, kas robežojās ar apmātību, un aizliegumu staigāt pa to. Skaisti, bet, pēc Demijas domām, auksti, bez Tobijas intimitātes un arhitektūras vienreizības.
Izvairījusies no satiksmes uz Feirveja, nevis tērējusi laiku, šķērsojot ielu, viņa iegāja katedrāles pagalmā, apgāja Henrija Jīvila neparasto jomu un nonāca līdz ziemeļu krustejām, kur atradās Nīla tumšā kabineta durvis.
"Kroplis," viņa atkārtoja.
"Jā, labi, tā teikt nav gluži pieklājīgi. Taču tas ir burtisks priora latīņu valodas tulkojums — Kaintonu "nolādētais kroplis"."
"Nolādētais?"
"Tāds ir Viljama skaidrojums par Džona Deikra nāvi. Nevis parasts nelaimes gadījums — un viduslaiku būvlaukumos, varu teikt, nemitīgi notika nelaimes gadījumi —, bet kaut kas ļauns, ko uzsūtījuši nelabie spēki."
"Vai viņš pasaka, kas tieši notika?"
"Tā ""Kaintonu kropļa" dēļ" Džonam Deikram uzkrita uz galvas pilna abra ar akmeņiem."
Gluži kā attēlots "slepkavības" ovālā.
"Ko nozīmē — "dēļ"?" vaicāja Demija, kuras prātu nodarbināja ovālā attēlotais noziegums.
"Nav paskaidrots." Nīls izskatīja tekstu, līdz beidzot apturēja kokvilnas cimdā ieģērbto pirkstu pie atbilstošas frāzes. "Nē, lūk. Viņa dēļ krava — īstenībā viņš lieto latīņu vārdu ar nozīmi "sainis", bet man šķiet, viņš draņķīgi to prata, — krava ar akmeņiem, izbirstot 110 kāda celtnieka abras, uzkrita Džonam Deikram uz galvas." Viņš pacēla skatienu, viņa vaigos iegūla zobgalīgs smaidiņš. "Viljams nezināja latīņu vārdu "abra", tāpēc viņš to vienkārši pārveido latīniskā formā."