Rāmis bija viņa dēla kroplības apliecinājums. Karātavas, uz kurām, lai visiem būtu redzams, karājās viņa negods. Tas bija Džona Deikra nāves līdzeklis.
Saimonam pietika ar diviem soliem, lai tiktu līdz rāmim. Viņš paņēma to rokās un apskatīja. Saskrāpētas un ieliektas no tā, ka pastāvīgi triektas pret sienām un akmeņiem, tā garās, šaurās slieces bija sašvīkātas no pastāvīgas pārvietošanās pa akmeņainu zemi. Mazās spraudziņās bija iegū- lušies nedzesētu kaļķu pikucīši.
Saimons dzirdēja strādnieka kliedzienu, redzēja viņa pārbiedēto seju, kad viņš pamanīja, ka Tobijs nāk viņa virzienā.
"Dievs žēlīgs, ko tas nozīmē?"
Ar dzīvniecisku skaņu, kas varētu paust dusmas vai piepūli, viņš trieca rāmi pret grīdas dēļiem un ar kāju to sabradāja.
"Saimon!" Gvineta satvēra viņu un mēģināja atstumt, taču viņš atgrūda sievu. "Saimon, ko tu dari?"
Viņš neklausījās sievā un atkal iespēra rāmim, trāpīdams tam pa sāniem tā, ka rāmis aizslīdēja pa grīdu. Viņi abi metās tā virzienā, taču Saimons nogrūda Gvinetu malā. Pieturēdams rāmi, viņš sāka metodiski dauzīt to gabalos. Viņa zābaks vēl un vēlreiz šķaidīja to saliekdams un salauzdams, itin kā Tobija rāmis būtu vien nepakļāvīga pagale, kas jā- sašķeļ skaidās.
Gvineta vēroja, kā vardarbīgā, smagnējā iznīcināšanas procesā koks šķeļas un lūst, savienojuma vietas saplīst, āķi saliecas saliektās vītnēs.
Pabeidzis Saimons nostājās viņas priekšā, sausa klepus lēkmes pārņemts, kā tagad ar viņu notika arvien, kad viņš piepūlējās. "Tas vairs neatkārtosies," mirdzošām acīm viņš elsa. "Nekad vairs."
Četrdesmit
No: Demija.Millere@kdc.sal.ac.uk Kam: Abonentu saraksts (agrākie locekļi) Temats: Drīzumā: Tobijas blogs!
Dārgie tobieši!
Papildus nesen izveidotajam forumam, kas ļauj Tobijas diasporai sazināties, drīzumā tiks ieviests un darbosies īpašs Tobijas blogs.
Tas dos iespēju visiem tobiešiem uzzināt jaunumus par strauji mainīgo situāciju koledžā, kā arī dažādu bloga autoru un to cilvēku, kas ievietos tajā atbildes, uzskatus par izglītību un dzīvi vispār.
Tāpēc reģistrējieties mājaslapā www.Tobycollege.com/blog un iesaistieties Tobijas sarunā!
Ar sirsnīgiem sveicieniem
Demija Millere, mārketinga vadītāja
Tobijas blogs 15. februārī
Pašlaik galvenās raizes ir formastērpi Gadskārtas skrējienam. Mums nav citas izvēles, kā pasūtīt jauna stila formu, jo, tā kā Nortgeita vairs nav pieskaitāma (vārdu spēle apzināta), mums ir nepieciešami jauni tērpi,
kas atspoguļo unikālo Tobijas identitāti. Koledžas kolektīvais prāts bija izdomājis, ka krekla priekšpusē un aizmugurē būs izšūta Tobija statujas kopija, bet tagad, kad šķiet itin iespējams, ka statujā, kā zināms tiem, kas piedalās sienas gleznojuma projektā, nemaz nav attēlots Tobijs Kaintons, mums nepieciešama jauna ideja formastērpiem. (Tie, kas nepiedalās šajā projektā un vēlas zināt, kā tas tika atklāts un kādi pašlaik ir izskaidrojumi [klikšķiniet šeit], lai reģistrētos sienas gleznojuma projektam un iegūtu visu informāciju…)
Pagaidām skrējēju vidū favorīts ir tradicionālais sporta krekls bez piedurknēm ar tumši zilu priekšpusi un tumši sarkanu aizmuguri, uz kura sudraba burtiem izšūts X4&Č logotips. Tiklīdz dizains būs apstiprināts, mēs ierosināsim arī piedāvāt visiem koledžā savulaik uzņemtajiem locekļiem sporta krekla dublikātus. Tie būs pieejami mājaslapā tikai un vienīgi tobiešiem. Mūsuprāt, tas būs labs paņēmiens, kā ļaut Tobijas kopienai sponsorēt mūsu skrējējus un saņemt kaut ko pretī — unikālu skrējēju sporta formu, uz kura nebūs lielīgi rakstīts "Es biju Solsterā", bet kas ļaus ar klusu lepnumu staigāt pa ielām.
ļa esat apslēpts sporta tērpu dizainers,, atsūtiet mums vēl citas idejas, izmantojot komentāru sadaļu apakšā. Mums būs jāpieņem lēmums aptuveni divu nedēļu laikā, tā kā pasteidziniet iedvesmu!
Līdz nākamajai reizei! Tobijas bloga autors #1
"Vai policija atklāja kaut ko saistībā ar ļaunprātīgo elektronisko vēstuli?" Sems Kīrnss jautāja Demijai, kad Tobijas skrējēji gatavojās dienas vidus treniņam. Ņemot vērā, ka Demija agrāk bija Angļu krosa kluba dalībniece, viņai neizbēgami vajadzēja piedāvāties trenēt skrējēju komandu situācijā, kad nebija citu trenera kandidātu vai finanšu, lai viņus piesaistītu. Komandas vienbalsīgo sajūsmu par šo piedāvājumu bija grūtāk paredzēt, un tas bija patīkams pārsteigums.
Demija iztaisnoja kāju un izstiepa rokas potītes virzienā. "Nē, itin neko. Viņiem tā nebija prioritāte. Ieradās policijas internetā drošības puiši un deva mums pāris padomu, bet tas arī viss."
"Kā jūs domājat, vai tam bija liels iespaids?"
"Nu, seku novēršana panāca, ka kampaņa, kuras laikā tika sūtītas individuālas elektroniskās vēstules, norisinājās ātrāk, nekā mēs plānojām, tā kā tas palīdzēja." Glābšanas komitejas ierosinājums, ka nākamos pāris mēnešus brīvprātīgajiem studentiem pa elektronisko pastu personīgi jāsazinās ar nelielu grupu noteiktu kontaktpersonu, lai uzaicinātu viņus uz jauno Tobijas internetā kopienu — un galu galā pamudinātu viņus ziedot —, tika paātrināti īstenots, jo vajadzēja sniegt koledžas masveida atbalstu Edam Norisam saistībā ar anonīmo elektronisko vēstuli. Studentu vēstules tika nosūtītas dienu pēc tam, kad tika publiskots kategoriski formulēts atspēkojums, kuru bija parakstījusi gan Demija, gan Edmunds Noriss.
Demija iztaisnoja otru kāju. "Un, godīgi sakot, es uzskatu, ka dažus cilvēkus tik ļoti sadusmoja doma par sabotāžu, ka viņi deva naudu, ko citādi nebūtu ziedojuši."
Sems pasmaidīja. "Ciniķus manī apgalvo, ka tas ir izcils divkārša blefa mārketinga triks — iegūt līdzjūtību, izdomājot itin kā anonīmu uzbrukumu."
"Hmm. Pacenties, lai doktors Noriss nedzird tevis teikto. Pēc manām domām, viņš pašlaik ir zaudējis pavedienu tam, kas ir ar mums un kas — pret mums."
Sems salika rokas aiz galvas un ritmiski šūpoja plecus no vieniem sāniem uz otriem. "Nopietni?"
Demija noslēdza sarunu, saviebusi seju, un īsu mirkli cilāja kājas, skrienot uz vietas, taču domas atgriezās pie otrās glābšanas komitejas sēdes iepriekšējās dienas vakarā.
"Hedstova kungs," Noriss bija iesācis, mēģinot dabūt informāciju no nomniekiem, "vai ir kādi jaunumi no jūsu kolēģiem par īpašumiem?"
Robs Hedstovs pacēla galvu no kricelējumiem, ar ko bija izrotājis citu grupu ziņojumus, un vērās Norisā, pilnībā ignorēdams pārējos komitejas locekļus.
"Nekas nav mainījies," viņš strupi noteica. "Pagājušajā sanāksmē es skaidri un gaiši pateicu, — ir maz ticams, ka kāds no nomniekiem vēlēsies sadarboties ar koledžu, iekams valde nebūs devusi garantijas, ka zemes gabalu pārdošanas gadījumā mums tiks piešķirtas pirmpirkuma tiesības. Šīs garantijas nav dotas, tādēļ neviens no mums nesteidzas kļūt par koledžas biznesa partneri."
"Un vai tā domā visi iemītnieki vai tikai tie, kurus izjautājāt?" Leslijas Kohreinas seja bija pietvīkusi; viņa acīmredzot uzskatīja, ka Hedstovs rīkojas negodīgi.
"Esmu ievēlēts pārstāvis, tā arī ir atbilde, ko esmu atnesis," Hedstovs nomērīja viņu no galvas līdz kājām.
"Vai jūs vispār esat pacentušies apspriest viedokli?" pajautāja Kohreina, kurā mutuļoja dusmas.
"Leslij…" Noriss mēģināja iejaukties, bet Hedstovs ignorēja viņu.
"Ja es nebūtu — bet īstenībā esmu to izdarījis —, tad es tikai sekotu valdes piemēram nenoskaidrot iemītnieku viedokli pirms lēmuma pieņemšanas par koledžas zemes gabalu pārdošanu." Hedstovs runāja tā, itin kā izklāstītu nepatīkamu precedentu, taču Demija manīja triumfa pieskaņu. Viņš izbaudīja atriebību.
"Rob," mierinošā tonī ierunājās Noriss, "tu taču zini, ka jūsu interesēs ir sadarboties ar koledžu. Ja mēs bankrotēsim, ieguvēji vienkārši pārdos tam, kas vairāk solīs, un tad jebkādas garantijas kļūs bezjēdzīgas."
"Tad dodiet mums garantijas tagad, atsauciet prasību parakstīt deklarācijas par īpašumtiesībām, un mēs visi varam strādāt kopā."
Viņa teiktais izklausījās tik saprātīgs, nodomāja Demija, kad pulciņš skrējēju sāka iesildīšanos, taču viņš tikpat labi kā Noriss zināja patiesību. Koledžai vajadzēja īpašumtiesību deklarācijas, lai īpašumiem būtu likumīgs pamats; un valde vēlreiz bija nobalsojusi pret garantiju sniegšanu, ko pieprasīja Hedstovs. Un, kā atzinās Noriss, visdaiļrunīgāk pret garantiju sniegšanu streikotājiem bija iebildis Čārlzs Nortrops. "Viņš runāja par nepadošanos šantāžai," Noriss teica, "un, man jāsaka, izteicās ļoti pārliecinoši."
"Bet vai jūs nedomājat, ka viņš tikai mēģina panākt, lai streiks turpinātos un koledža joprojām atrastos uz finansiālā kraha robežas?"
Noriss bija palūkojies uz viņu, lēni šūpodams galvu. "Es vairs nezinu, ko lai domā par Čārlzu."
Demija atpalika līdz pulciņa vidum, kad tas veica otru apli, un palūkojās apkārt uz Tobijas skrējējiem, prātodama, vai ir kaut niecīgākās izredzes šogad uzvarēt. Bez profesionāla trenera un puses no komandas, kas uzvarēja pērnajā gadā, — vai nav par daudz cerēts uz uzvaru? Vienīgais, uz ko viņi var tiekties, ir slavējams sniegums.
Pagājušajā gadā viņa bija vērojusi Tobijas un Nortgeitas uzvaru no kādas vietas Koblesā, itin nemaz nenojaušot, ka nākamā gada maijā būs notikumu centrā, kad koledža mēģinās nosargāt Rozes kausu. Gadskārtas skrējiens — un vispār Oksterbridžas koledžas dzīve — viņas prātā bija pamatīgi nogūlies plauktiņā ar nosaukumu "citu cilvēku notikumi". Un tomēr te nu viņa bija, ģērbusies treniņtērpā, kas pirkts par ienākumiem no neparastas sponsoru piesaistīšanas, ko pati bija izdomājusi, un skrēja ar paaudzes ziedu, ar jauniešiem, kas nešaubīgi izteica atbalstu tam, ka viņa kļūst par treneri. Tas teju vai vairāk nekā pasaules mēroga lūgums agrākajiem biedriem pēc uzticības un atbalsta Tobijai grūtā stundā radīja Demijai sajūtu, ka viņai nebūs pa spēkam priekšā stāvošais darbs.
Būtībā Gadskārtas skrējiena noteikumi bija vienkārši: starts un finišs pie Svētā Toma koledžas, katrai komandai jāsavāc sešas rozes — pa vienai no katras dibinātājkoledžas. Uzvar komanda, kuras visi četri dalībnieki pirmie sapulcējas Svētā Toma koledžas pagalmā un noplūc rozi. Tomēr šo vienkāršo ideju sarežģīja nianses.
Rozes Treierna, Svētā Danstena, Karaļa, Prinča Edvarda un Tobijas koledžā bija noliktas uz īpaši šim pasākumam uzslieta statīva, un no zemes bija sasniedzams tikai zemākais zieds. Pārējās rozes bija piestiprinātas tik augstu, ka — tā kā noteikumos bija punkts, kas liedza skrējējiem pieskarties statīvam ar roku vai kāju, — vienam skrējējam vajadzēja pacelt otru. Pēdējā roze atradās tādā augstumā, ka to varēja sasniegt tikai pāris, kura kopīgais garums bija krietni virs vidējā. Lai būtu vēl sarežģītāk, no Svētā
Toma koledžas skrējēji nestartēja vienlaikus; divi skrējēji no katras komandas sāka skrējienu tieši simt sekunžu agrāk par saviem komandas biedriem, tādējādi liekot vēlāk startējušiem pāriem darboties tandēmā, jo visas rozes, ko varēja aizsniegt atsevišķi skrējēji, jau bija noplūktas.
Taktiskās iespējas, ko šie noteikumi radīja, bija leģendāras un aizņēma lielāko daļu ētera laika, kas bija veltīts Gadskārtas skrējienam sacīkstes dienā. Ekrānos bija redzamas Solsteras fotogrāfijas no gaisa ar iezīmētu skrējiena maršrutu, un lietpratēji izklāstīja agrāk veiksmīgi izmantotos taktiskos manevrus un mēģināja uzminēt katras komandas iespējamo stratēģiju, balstoties uz savākto informāciju par ikviena skrējēja spējām. Gadskārtas skrējiena sagatavošanās pasākumiem bija raksturīga pretinieku komandas izspicgošana treniņos, un katrai koledžai bija pulciņš "novērotāju", kuru bija tikpat daudz kā sportistu komandā.
Demija un viņas sportisti gan trenējās Solsteras koledžas vieglatlētikas stadionā, gan agros rītos, kad vēl bija dzestrs, skrēja pa Solsteras ielām, ģērbušies anonīmos treniņtērpos un kokvilnas cepurēs, kas aizsedza pieri. Sems Kīrnss bija ieteicis izmantot militāra stila galvassegas, kādas valkā nindzjas un specdienestu karavīri, tādējādi vēl vairāk slēpjot savu personību, taču Demija viņa ieteikumu neuztvēra nopietni.
"Mums jāapspriež taktika," viņa teica skrējējiem treniņa beigās, kad viņi veica vingrinājumus, lai atslābinātu muskuļus.
"Vismaz pārmaiņas runām par naudu," atzīmēja Toms, daudzsološs pirmā kursa students, izraisot pārējo galvas mājienus un smaidus.
"Mums ir spēcīga komanda," Demija turpināja, veltījusi Tomam smaidu, "manuprāt, mums jāpauž kāds skaļš paziņojums. Piemēram, jāizsaka apgalvojums, ka būsim pirmie vai pēdējie. Mums ir nepieciešama publicitāte, un, ja nepieciešams, lai to iegūtu, esmu gatava nosaukt mūs par apņēmīgiem zaudētājiem. "Kā jūs domājat?"
Sportisti saskatījās klusējot, jo neviens nevēlējās runāt pirmais.
"Man šķiet," beidzot ierunājās Elena, "ka tas atkarīgs no tā, kas jums padomā."