"Leslij…" Noriss mēģināja iejaukties, bet Hedstovs ignorēja viņu.
"Ja es nebūtu — bet īstenībā esmu to izdarījis —, tad es tikai sekotu valdes piemēram nenoskaidrot iemītnieku viedokli pirms lēmuma pieņemšanas par koledžas zemes gabalu pārdošanu." Hedstovs runāja tā, itin kā izklāstītu nepatīkamu precedentu, taču Demija manīja triumfa pieskaņu. Viņš izbaudīja atriebību.
"Rob," mierinošā tonī ierunājās Noriss, "tu taču zini, ka jūsu interesēs ir sadarboties ar koledžu. Ja mēs bankrotēsim, ieguvēji vienkārši pārdos tam, kas vairāk solīs, un tad jebkādas garantijas kļūs bezjēdzīgas."
"Tad dodiet mums garantijas tagad, atsauciet prasību parakstīt deklarācijas par īpašumtiesībām, un mēs visi varam strādāt kopā."
Viņa teiktais izklausījās tik saprātīgs, nodomāja Demija, kad pulciņš skrējēju sāka iesildīšanos, taču viņš tikpat labi kā Noriss zināja patiesību. Koledžai vajadzēja īpašumtiesību deklarācijas, lai īpašumiem būtu likumīgs pamats; un valde vēlreiz bija nobalsojusi pret garantiju sniegšanu, ko pieprasīja Hedstovs. Un, kā atzinās Noriss, visdaiļrunīgāk pret garantiju sniegšanu streikotājiem bija iebildis Čārlzs Nortrops. "Viņš runāja par nepadošanos šantāžai," Noriss teica, "un, man jāsaka, izteicās ļoti pārliecinoši."
"Bet vai jūs nedomājat, ka viņš tikai mēģina panākt, lai streiks turpinātos un koledža joprojām atrastos uz finansiālā kraha robežas?"
Noriss bija palūkojies uz viņu, lēni šūpodams galvu. "Es vairs nezinu, ko lai domā par Čārlzu."
Demija atpalika līdz pulciņa vidum, kad tas veica otru apli, un palūkojās apkārt uz Tobijas skrējējiem, prātodama, vai ir kaut niecīgākās izredzes šogad uzvarēt. Bez profesionāla trenera un puses no komandas, kas uzvarēja pērnajā gadā, — vai nav par daudz cerēts uz uzvaru? Vienīgais, uz ko viņi var tiekties, ir slavējams sniegums.
Pagājušajā gadā viņa bija vērojusi Tobijas un Nortgeitas uzvaru no kādas vietas Koblesā, itin nemaz nenojaušot, ka nākamā gada maijā būs notikumu centrā, kad koledža mēģinās nosargāt Rozes kausu. Gadskārtas skrējiens — un vispār Oksterbridžas koledžas dzīve — viņas prātā bija pamatīgi nogūlies plauktiņā ar nosaukumu "citu cilvēku notikumi". Un tomēr te nu viņa bija, ģērbusies treniņtērpā, kas pirkts par ienākumiem no neparastas sponsoru piesaistīšanas, ko pati bija izdomājusi, un skrēja ar paaudzes ziedu, ar jauniešiem, kas nešaubīgi izteica atbalstu tam, ka viņa kļūst par treneri. Tas teju vai vairāk nekā pasaules mēroga lūgums agrākajiem biedriem pēc uzticības un atbalsta Tobijai grūtā stundā radīja Demijai sajūtu, ka viņai nebūs pa spēkam priekšā stāvošais darbs.
Būtībā Gadskārtas skrējiena noteikumi bija vienkārši: starts un finišs pie Svētā Toma koledžas, katrai komandai jāsavāc sešas rozes — pa vienai no katras dibinātājkoledžas. Uzvar komanda, kuras visi četri dalībnieki pirmie sapulcējas Svētā Toma koledžas pagalmā un noplūc rozi. Tomēr šo vienkāršo ideju sarežģīja nianses.
Rozes Treierna, Svētā Danstena, Karaļa, Prinča Edvarda un Tobijas koledžā bija noliktas uz īpaši šim pasākumam uzslieta statīva, un no zemes bija sasniedzams tikai zemākais zieds. Pārējās rozes bija piestiprinātas tik augstu, ka — tā kā noteikumos bija punkts, kas liedza skrējējiem pieskarties statīvam ar roku vai kāju, — vienam skrējējam vajadzēja pacelt otru. Pēdējā roze atradās tādā augstumā, ka to varēja sasniegt tikai pāris, kura kopīgais garums bija krietni virs vidējā. Lai būtu vēl sarežģītāk, no Svētā
Toma koledžas skrējēji nestartēja vienlaikus; divi skrējēji no katras komandas sāka skrējienu tieši simt sekunžu agrāk par saviem komandas biedriem, tādējādi liekot vēlāk startējušiem pāriem darboties tandēmā, jo visas rozes, ko varēja aizsniegt atsevišķi skrējēji, jau bija noplūktas.
Taktiskās iespējas, ko šie noteikumi radīja, bija leģendāras un aizņēma lielāko daļu ētera laika, kas bija veltīts Gadskārtas skrējienam sacīkstes dienā. Ekrānos bija redzamas Solsteras fotogrāfijas no gaisa ar iezīmētu skrējiena maršrutu, un lietpratēji izklāstīja agrāk veiksmīgi izmantotos taktiskos manevrus un mēģināja uzminēt katras komandas iespējamo stratēģiju, balstoties uz savākto informāciju par ikviena skrējēja spējām. Gadskārtas skrējiena sagatavošanās pasākumiem bija raksturīga pretinieku komandas izspicgošana treniņos, un katrai koledžai bija pulciņš "novērotāju", kuru bija tikpat daudz kā sportistu komandā.
Demija un viņas sportisti gan trenējās Solsteras koledžas vieglatlētikas stadionā, gan agros rītos, kad vēl bija dzestrs, skrēja pa Solsteras ielām, ģērbušies anonīmos treniņtērpos un kokvilnas cepurēs, kas aizsedza pieri. Sems Kīrnss bija ieteicis izmantot militāra stila galvassegas, kādas valkā nindzjas un specdienestu karavīri, tādējādi vēl vairāk slēpjot savu personību, taču Demija viņa ieteikumu neuztvēra nopietni.
"Mums jāapspriež taktika," viņa teica skrējējiem treniņa beigās, kad viņi veica vingrinājumus, lai atslābinātu muskuļus.
"Vismaz pārmaiņas runām par naudu," atzīmēja Toms, daudzsološs pirmā kursa students, izraisot pārējo galvas mājienus un smaidus.
"Mums ir spēcīga komanda," Demija turpināja, veltījusi Tomam smaidu, "manuprāt, mums jāpauž kāds skaļš paziņojums. Piemēram, jāizsaka apgalvojums, ka būsim pirmie vai pēdējie. Mums ir nepieciešama publicitāte, un, ja nepieciešams, lai to iegūtu, esmu gatava nosaukt mūs par apņēmīgiem zaudētājiem. "Kā jūs domājat?"
Sportisti saskatījās klusējot, jo neviens nevēlējās runāt pirmais.
"Man šķiet," beidzot ierunājās Elena, "ka tas atkarīgs no tā, kas jums padomā."
Četrdesmit viens
Solsterā, 1393. gada augusts
Lai gan lietus ir mitējies, mākoņiem atvirzoties, mēness bālā, nespodrā gaisma joprojām apspīd lietus lāses, kas pil no ābeļu lapām Kaintonu dārzā.
Ūdens ir visās malās. Brūnganajā plūdu ūdenī saraustīti atspoguļojas mēness, kura atspulgs viz peļķēs un lāmās starp māju un pārplūdušo Greilingu. Gaiss ir mitrs un drēgns pēc lietus, kas lijis pusi dienas, un visur esošā ūdens dēļ.
Tobija Kaintona drēbes ir samirkušas un dubļiem nošķiestas, kad viņš ar milzīgām pūlēm un guļus uz muguras stumjas uz priekšu pa slapjo, slideno dārza zemi upes virzienā. Sīkās, seklās peļķītes, kas ir izveidojušās uz mājas kāpņu pakāpieniem dārza pusē, ir saslapinājušas viņa apakšbikses un kreklu, vēl pirms viņš nonācis apakšā, sadauzījies un apdullis no ilgā kritiena. Viņš nepareizi — ar galvu pa priekšu — mēģināja nokāpt pa trepēm, taču Tobijam nevajadzēs mācīties no savas kļūdas, jo viņš zina, ka to vairs nedarīs.
Stumdamies uz priekšu ar slapjām un trīcošām kājām, viņš jūt, ka gar pakausi un muguru beržas akmeņi un zeme. Ūdens nedaudz stindzina viņa miesu, taču viņš joprojām sajūt sāpes un piepešu nelabumu, ar galvu atsitoties pret kaut ko neredzamu. Viņam acīs sariešas asaras, kas tek pa seju un iebirst izspūrušajos, dubļainajos matos, sajaucoties ar lietus ūdeni.
Viņa acs aizsegs kopā ar virsdrēbēm guļ uz lādes vecāku gultas galā, un abas viņa acis bolās un blenž mēnesī, kas nekustīgs veras lejup uz viņa rāpu- līgo virzību. Viņš zina, ka gaisma, ko miglaini redz, ir mēness, zina, kā to sauc, un zina, ka to vairs neredzēs. Jo Tobijs zina, kas ir nāve. Viņš zina, ka būtne, kas pārtraukusi kustēties un vairs neelpo, ir mirusi. Putniņš, kas sastindzis krātiņā, kaķēns, kam trāpījis izbiedēta zirga pakavs, žurka, kas peld ūdeni; šīs būtnes kustējās un dzīvoja, izraisot apkārtējo smaidus vai pieres saraukšanu, taču tagad tās vairs nekustas, un tās vairs neizraisīs nedz prieku, nedz dusmas.