Līdz pat šai dienai viņa nezināja, kālab — gļēvuma vai uzticības dēļ — viņa nebija atklājusi Kacai savas patiesās jūtas, kad gandrīz pirms gada viņas mīļākā paziņoja, ka pēc nepilniem trim mēnešiem dosies atpūtā uz Ņujorku.
Tā bija nedēļas nogale pēc tam, kad Demija bija darījusi zināmu, ka vēlas bērnu. Kā jau gandrīz katru piektdienu, viņa bija braukusi no Solsteras līdz Londonai ar vilcienu, kur bija nolikusi somu pie kājām, tādējādi viņa nevarēja tās izstiept, turklāt radās neērtības, ja pasažieri loga pusē vēlējās izkāpt.
Nespēdama paciest pat domu par braucienu ar metro, kur parasti bija sastāvējies, remdens gaiss un klusējoši pasažieri, sastinguši starp pieturām, viņa izvēlējās braukt trīs pieturas ar autobusu līdz Kacas mansardam.
Pārkarsusi un nogurusi beidzot tikusi līdz dzīvoklim, viņa uzreiz ievēroja, ka Kaca ir uzskrūvējusies. Demijas mīļākā nevis virtuvē gatavoja ēst vai gulēja dīvānā, skatīdamās televizoru, bet bija ķērusies pie pavasara tīrīšanas.
"Kas tad nu, spara uzplūds?" Demija bija pavaicājusi, piepešās dusmas slēpdama aiz ironijas.
"Kaut kas neticams, cik daudz štruntu ir skapīšos," Kaca atbildēja. "Kāpēc es to visu turu?" Viņa četrrāpus atkāpās no bufetes, mati bija pielipuši mitrajai pierei.
Demija nopētīja mīļākās nekārtīgo izskatu. "Ilgi jau ņemies?"
"Pāris stundu."
Visā viņu attiecību laikā Demija nekad nebija zinājusi, ka Kaca nodarbojas ar mājsaimniecību. Trīs reizes nedēļā kā kaut kādas mājas dievības dusmas ieradās apkopēja, un līdz šai neierastajai ikdienības izpausmei Kaca nekad agrāk nebija uztraukusies, ka skapīšos krājas mantas.
Kad Demija pagatavoja tēju, Kaca, kurai bija alerģija pret klusumu, piepeši paziņoja: "Rīt ieradīsies izīrēšanas aģents, lai apskatītu dzīvokli."
Demija sajuta adrenalīna pieplūdumu, emocijām reaģējot ātrāk par prātu. Kad prātā izveidojās vīzija, kurā viņas abas dzīvo Solsterā mājā ar terasi, viņa klusēja, baidīdamās, ka tā nav īstenība, ka Kacai nav tādu plānu.
Pēc dažām sekundēm viņas vīzija tika iznīcināta, un Demija nekad nebija jutusies tik pateicīga par savu mazrunību.
"Es gadu dzīvošu Ņujorkā," Kaca paskaidroja balsī, kas bija vairāk piemērota tam, lai finanšu padomniekam paziņotu par maksājuma dienu. "Man piedāvā štata mākslinieka vietu. Tā ir Amerika," viņa paziņoja, itin kā tas būtu izšķirošais arguments. "Tādu iespēju nedrīkst laist garām."
Kacas vārdi kā smags metāls dziļi jo dziļi iegūla Demijas sirdī, atvēsinot, stindzinot un radot viņai nojautu par lēnas iedarbības indi.
"Kad?" viņa izspieda.
"Ko —kad?"
"Kad tev to piedāvāja?"
Atbilde sekoja uzreiz, bez domāšanas: "Otrdien."
"Kāpēc tu man nepateici?"
"Gribēju pateikt aci pret aci."
"Vai tev nešķiet, ka mums vajadzētu to apspriest?" Demija protestēja.
Kaca pārtrauca darāmo un atsēdās, pagriezusies pret Demiju. "Ko?" viņa noteica ar teju agresīvu attieksmi. "Tāpat kā mums vajadzēja apspriesties par bērnu? Nav jautājuma par vai, bet — kad." Viņa citēja. "Manuprāt, mums jāaprunājas par to, kad mums būs bērns."
Demiju galīgi šokēja mīļākās naidīgais tonis. "Es tikai nospriedu… Es nedomāju, ka runa ir par vai…" Viņa apklusa un raudzījās Kacas saspringtajā sejā.
"Bet ja nu tā ir?" Kaca izaicinoši atcirta. "Ja es nevēlos bērnu, vai tu vienkārši samierināsies un teiksi: "O, nu labi, tad mums nebūs bērna?""
Demija, drebēdama pie visām miesām, apsēdās uz ķebļa virtuves vidū. Ja strīds būtu par citu tematu, viņa būtu iebildusi, sakot, lai Kaca piebremzē, jo Demija tik tikko pirms trim minūtēm ir ienākusi pa durvīm. Taču strīds bija par svarīgu tematu. Viņa neizteiksmīgi raudzījās uz Kacu.
"Vai tas ir sods?" beidzot viņa apjautājās, aiz sāpēm un neticības pacēlusi balsi.
"Nē. Bet tas, ko tu teici, parādīja man, ko tu domā par mūsu turpmāko dzīvi. Man jāpārdomā, kādu es to redzu nākotnē."
"Tu bēdz."
"Tu neklausies manī, Demij. Ja es bēgu, tas ir mūsu attiecību labad."
Kacas aukstie vārdi bija mazāk nozīmīgi nekā tas, ka viņa lietoja pilnu Demijas vārdu. Ļoti drīz pēc viņu iepazīšanās Kaca neapzināti bija pieņēmusi Demijas vārda pamazināmo formu Mija. Demija nespēja atcerēties, kad viņas mīļākā pēdējoreiz lietojusi viņai doto vārdu. Nekāda niknošanās pakāpe vēl skaidrāk nespētu paust, ka Kaca apzināti aiziet no viņas dzīves iekšējā loka.
Demija atliecās no tastatūras un vingrināja saspringušos plecus, acis pievērsusi ekrānam.
"Šķiet, Tu domā, ka es neeksistēju ārpus mūsu attiecībām," viņa lasīja. "Tas ir aizvainojoši un aplami. Ja Tu pēdējo pusgadu būtu klausījusies, ko es Tev saku, Tu saprastu, ka šeit es daru to, kas man patiešām ir svarīgi. Tu nevari vienkārši lūgt man visu pamest un braukt uz Ņujorku tikai tāpēc, ka Tu esi mainījusi domas par kopdzīvi. Es nekad Tev nelūgtu atteikties no gleznošanas, lai mēs varētu būt kopā — velns parāvis, es četrus gadus esmu pacietuši, ka Tu nemitīgi atkārto — Tu nevari dzīvot ar mani, jo cietīs Tava māksla, ja Tu būsi saistīta pie mājas! Nu vienreiz tas ir jāpasaka, Kac, — man ir apnikušas nepilna laika attiecības, taču es nebraukšu uz Ņujorku. Ja vēlies, lai mēs dzīvotu kopā, vari braukt šurp un dzīvot kopā ar mani. Tu vari gleznot jebkurā vietā, bet mani darbs saista vienā vietā. O, un, starp citu, jautājums par bērniņu ir kļuvis neapspriežams."
Atlaidusies krēslā un nedevusi sev iespēju pārdomāt, Demija nospieda taustiņu un nosūtīja vēstuli.
Četrdesmit pieci
Solsterā, 1393. gada augusts
Kad vēlāk tās dienas rītā Henrijs un Elisone atgriezās Saimona un Gvinetas mājā, viņi acīmredzot bija apspriedušies un kaut ko izlēmuši.
"Saimon," Elisone uzrunāja viņu bez maiguma. "Tev jādara zināms, ka tas bija nelaimes gadījums, ka Tobijs iekrita ūdenī, rotaļādamies dārzā."
Saimons mēmi paraudzījās uz viņu, ar prātu atvirzīdams viņas vārdus, kā sirdzējs mēdz īgni atgrūst piedāvātu ēdienu.
"Saimon!"
Viņa prāts stūrgalvīgi atteicās saprast viņas teikto un, vēl mazāk, iemeslu, kādēļ viņa to saka. "Nē," viņš sacīja. "Nē, es to nedarīšu."
"Darīsi gan, Saimon! Tu to darīsi, lai Tobiju apbedī kā kristieti. Un nekavējoties, pirms baumas pārtop par īstenību."
Saimons blenza uz viņu kā uz kaitinošu svešinieci. "Es nenoliegšu viņa upuri — vienīgo ideālo rīcību viņa nožēlojamajā dzīvē!"
"Tev jānoliedz, ka viņš miris no paša rokas, Saimon! Viņi neapglabās cilvēku — pat bērnu —, kurš miris nāves grēkā!"
Saimons neskatījās viņai acīs. "Tu vēlies, lai viņu apglabā Baznīca, kas, lai kavētu koledžas būvniecību, pilsētā izplatīja valodas, ka viņš ir nolādēts?"
"Es vēlos, lai viņš dus mierā!" viņa iekarsa, balsij aizlūstot. "Un vai tu domā, ka mana māte spēs paciest domu, ka viņš ir apglabāts nesvētītā zemē?" Viņa skatījās uz Saimonu. "Viņš mira tevis labad, Saimon, vai vismaz tevis dēļ. Nedod viņai pamatu vēl vairāk bēdāties, neļaujot apglabāt Tobiju kā kristieti."
"Tātad man viņam jāizdara tas pats lāča pakalpojums, ko pārējie darīja viņam visu mūžu," Saimons klaji paziņoja, raudzīdamies uz Tobija rāmja sadauzītajiem gabaliem istabas stūrī. "Man jānoliedz, ka viņš rīkojās, gribas, mīlestības un mērķa vadīts. Man jāteic, ka viņš miris pats sava nesaprātīguma dēļ."