"Kādās ķecerības un tumsas darbos mans dēls ir vainojams?"
"Viņš ne. Bet tēva grēki gulstas uz bērnu pleciem, Saimon no Kaintonas. Tu vēl, iespējams, neplūc dumpja augļus savā ķermenī, taču tavs dēls, vēl neizveidojies bērns, bija viegls upuris Sātanam un viņa pulkiem."
"Jūs sakāt," Saimona balss, tāpat kā ķermenis, trīcēja no niknuma, kas jaucās ar bailēm par paša rīcības iespējamajām sekām, "ka tāpēc, ka es ceļu koledžu cilvēkam, kurš neuzticas Baznīcai, kas kā cimds ar roku sadarbojas ar šīs pasaules varenajiem, un kurš uzskata, ka svētajiem rakstiem jābūt mūsu dzimtajā valodā, mans dēls ir nolādēts un ļauno garu apsēsts?"
Priors Viljams, sēdēdams drošībā aiz rakstāmgalda, nekustīgi raudzījās uz Saimonu. "Tāpēc, ka tu darbojies kopā ar cilvēku, kurš noliedz svētās Baznīcas patiesību — Baznīcas, kuru caur Pēteri nodibināja un izveidoja mūsu Kungs, ar cilvēku, kurš uzskata, ka ikviens zemnieks ir spējīgs izlasīt mūsu Kunga vārdus un pats spriest, ko tie nozīmē, ar cilvēku, kūrš nav mācīts un vadīts! Tāpēc, ka uzstājat, ka mācīšanu nedrīkst uzticēt Baznīcai un tā jāuztic cilvēkiem, kuri uzlūkos svētos rakstus ar acīm, kas lūkojušās uz sievietes kailumu un atvērušās miesas grēkiem, lūk, kāpēc tavs dēls ir nesis savā ķermenī tavas iedomības sekas! Viņš ir cietis tur, kur tu ne! Viņš, trauslākais trauks, ieplīsa un piepildījās ar ļaunumu, ko esi ievedis savā mājā un dvēselē, Saimon no Kaintonas! Un, kamēr tu neatkāpsies no šā ļaunuma, kamēr lepni izrādīsi bezdievīgus darbus un nodomus, nē, tikmēr es nevarēšu ļaut apbedīt tavu dēlu kā kristieti!"
Saimons, dzirdēdams gan viņa vārdus, gan mājienu, cieši raudzījās viņā, riebuma pārņemts. Dēlam tiks piedots, šis zēns gūs mūžīgu svētlaimi, ja tēvs atteiksies no saistības ar ķecerību un pametīs savu bezdievīgo darbu. Tobijs tiks laipni uzņemts nāvē tā, kā nekad netika uzņemts dzīvē, ja Saimons noliegs Deikru un viņa koledžu un nostāsies šā resnā, dumjā vīra pusē. Šā vīra pusē, kurš apgalvo, ka zina patieso Dieva gribu. Kurš apgalvo to tāpēc, ka nekad nav iepazinis iemīlējušos sievieti, nekad nav redzējis brīnumu — bērnu no paša miesas, un kurš spēj raudzīties uz svētajiem rakstiem tā, kā nedz Saimons, nedz Henrijs, nedz neviens laulātais vai tēvs nespēj.
Saimons ievilka dziļu, drebošu elpu un sajuta, ka ievilktais gaiss garšo pēc trūdiem un puvuma, "jūs nolādēsiet nevainīgu bērnu ar elles ugunīm, jo es būvēju cilvēkam, kura ticību jūs neatzīstat?"
Tagad ari priors bija piecēlies kājās. "Tu ne tikai būvē, tu ar katru elpas vilcienu saki ķecerību, Saimon no Kaintonas!" Priora balss skaļums pieauga un sāka līdzināties sprediķojošu mūku tonim tirgus placī. "Neviens, neviena dvēsele, kas dzimusi šai pasaulē, nav nevainīga — cilvēks dzimst no grēka samaitātībā, un, tikai pievēršoties Dievam un viņa žēlastībai, mēs iegūstam apžēlošanu! Nav nevienas nevainīgas būtnes! Tikai viens bija nevainīgs, un viņš dzima nevis no grēka, bet no šķīstas jaunavas, kura nekad nebija iepazinusi vīrieti miesaskārībā!"
"Un mans dēls," Saimons iestarpināja, kad priors ievilka elpu. "Kā lai viņš būtu pateicis, ka pievērsies Dievam? Kā gan jūs varat spriest, ka savā sirdī viņš nebija tam pievērsies?'
Priors raudzījās uz Saimonu, itin kā viņš būtu sācis runāt svešā valodā.
"Viņš nevarēja to pateikt, jo nevaldīja pār sevi — viņu bija pārņēmis ļaunums, un tas visiem bija acīm redzams. Tāpēc viņš nevarēja sirdī pievērsties Dievam…"
"Un tomēr jūs apbedītu viņu, ja es vairs nebūvētu Ričardam Deikram koledžu?"
Priors nesastomījās. Viņam tā acīmredzot šķita vienkārša cēloņa un seku lieta.
"Ja tu nosodīsi savu grēku un pagriezīsies uz patieso ceļu, tu sarausi grēka saites, kas tur viņu verdzībā. Atsakoties no ļaunuma, tu atbrīvosi arī viņu, un Dievs paņems viņu šķīstītavā, lai šķīstītu viņu no apsēstības gadiem un sagatavotu mūžīgai svētlaimei."
Saimons pārliecās pār galdu, nolikdams savas spēcīgās, sastrādātās plaukstas uz galda virsmas pirksta tiesas attālumā no priora izspīlētā vēdera. "Nevienam nav vajadzības teikt, ka mans grēks ir mana dēla nāve. Ne jums, ne ari kādam citam. Taču Tobijā nemājoja ļaunums. Viņam bija laba un cēla sirds. Es nezinu viņu miesas nepilnības iemeslu, taču manā zēnā nebija iemitinājušies ļaunie gari. Viņš zina, kas ir piedošana, jo piedeva man. Dievs ņems viņu savās rokās, būs viņam tēvs, kāds es nekad īsti nebiju. Bet jūs, ar jūsu…" Saimons aprāvās, smagi elpodams. "Nē. Par jums es nerunāšu. Bet paraugieties uz savu grēku, priesteri, iekams iedomājaties, ka varat tiesāt manu dēlu, kurš nekad šajā pasaulē nav nodarījis ļaunumu un kurš nepaguva izdarīt visu labo, kas viņā bija."
"Nekad nesaki Gvinetai, par ko mēs runājām," Saimons piekodināja, kad viņi devās prom no katedrāles teritorijas. "Nekad — vai zvēri?" Saimons sāņus palūkojās uz Henriju.
"Saimon…"
"Zvēri!" Saimons apgriezās un aizšķērsoja Henrijam ceļu.
"Nē! Nezvērēšu!" Henrijs saskaitās. "Vai tu esi tik pārliecināts, ka tev ir taisnība, Saimon? Vai esi gatavs riskēt ar Tobija svētlaimi — zvērēt uz viņa cerībām iemantot mūžīgu pestīšanu, ka tev ir taisnība, bet prioram — mācītam un autoritatīvam vīram — nav?"
Saimons ielūkojās Henrijam acīs. Viņš mazliet pakratīja galvu, itin kā lai apskaidrotu to, itin kā atskārta un bēdas beidzot būtu to satvērušas savos aukstajos, nežēlīgajos pirkstos.
"Nav runa par to, vai taisnība ir man vai prioram. Es nepaļautos uz savu spriedumu pretī viņējam. Taču viņam ir taisnība — darbs ar Ričardu Deikru ir mainījis mani. Viņš nav teicis ne vārda par lolardiem, un tomēr es jūtu šīs mācības spēku. Esmu dzirdējis citu runas, sen atpakaļ, kad zemnieki devās uz Londonu un tikās ar jauno karali, es dzirdēju, kā runāja Džons Bols." Teju netīšām Saimons satvēra Henrija roku, lūdzot viņu klausīties. "Viņi runāja par Dievu bez Baznīcas atribūtiem. Par Dieva un cilvēka saziņu bez priesteriem. Par to, lai ikviens cilvēks varētu lasīt svētos rakstus nevis latīņu valodā kā Baznīca, bet mīļajā, labajā angļu valodā, kurā runājam, tirgojamies un zvēram. Viņi runāja par Baznīcas viltībām — par to, cik nepatiesi ir saukt lietas par svētām tikai tāpēc, ka tā saka Baznīcas priesteri. Lietas ir lietas, un cilvēki ir cilvēki. Tikai cilvēki ir svēti un tikai ar Dieva žēlsirdību."
"Saimon…"
"Tu baidies, ka es runāju ķecerības? Ka mani saņems ciet kā lolardu pēc karaļa pavēles?"
Henrijs lūkojās uz viņu klusēdams, tad pastūma viņu malā un sāka iet, Saimons sekoja.
"Henrij, vēl pāris vārdu, un tad es vairs nerunāšu. Es ticu, ka Tobijam piedos par visiem viņa grēkiem, jo viņš piedeva man. Es neticu, ka bērni ir grēku samaitāti, jo neticu, ka tā domā Dievs. Viņš teica: "Laidiet bērniņus pie manis un neliedziet tiem, jo tādiem pieder Dieva valstība." Kā gan tādiem var piederēt Dieva valstība, ja vien viņš nedomā, ka bērni ir bez grēka?"
Henrijs, kura vaibstos izpaudās pārsteigums, dzirdot, ka viņa agrākais skolotājs ne tikai citē, bet mēģina interpretēt svētos rakstus, norādīja ar pirkstu uz Saimonu.
"Tev ir Viklifa darbi, vai ne? Fragmenti no Bībeles angļu valodā?"
Saimons klusēja, tad atzina: "Man to nav, taču esmu tos redzējis."
Viņš atkal atcerējās godbijības tirpas, kas viņu pārņēma, kad viņš lasīja Dieva svētos rakstus dzimtajā valodā, kad lasīja Pestītāja teicienus angļu valodā. Tas līdzinājās brīnumam, itin kā viņš būtu staigājis kopā ar mācekļiem un paša ausīm uzklausījis To Kungu. Vārdi, ko bija dzirdējis no sludinātāju mutēm, atgriezās pie viņa ar jaunu spēku, ar svaigu skanējumu, un viņš zināja, ka šie vārdi ir teikti viņam, Saimonam no Kaintonas.