Выбрать главу

"Jā, izteica gan."

"Bet jūs to nepieņēmāt?"

Saimons smagi nopūtās. "Ja mans dēls būtu noslepkavots vai nomiris miegā, vai es būtu pateicis, ka noticis nelaimes gadījums, tad, jā, es būtu to pieņēmis. Bet mana dēla dzīve beidzās tāpēc, ka viņš noslēdza rēķinus ar Deikru. Dēls pret dēlu, lai varētu uzcelt koledžu. Viņš domāja, ka tikai tā var kaut ko izdarīt manā labā, ka tikai tā viņš ir spējīgs piedalīties koledžas celtniecībā. Es nedrīkstu neizpildīt viņa vēlēšanos."

"Pat ja tādēļ viņš neiegūs svētlaimību?"

Saimons lūkojās Briges neizprotamajā sejā. Šis bija izšķirošais brīdis. Vārdi, ko viņš tagad teica, nostādīja viņu mēra pusē, mēra parādniekos un varā, kamēr vien viņš būs dzīvs.

"Es neticu, ka nevainīgos nolād ar elli cilvēka nolaidības dēļ," viņš sa­cīja, ar šiem vārdiem apzīmogodams savu likteni.

"Jūs neticat, ka zīdaiņi piedzimst grēcīgi?"

Saimons bija nesatricināms. "Nē."

"Vai ka Baznīca var sagādāt nokļūšanu debesīs ar saviem rituāliem un liegt to, neizpildot šos rituālus?"

"Nē."

Vienīgā Briges reakcija bija domīgs galvas mājiens.

"Pagaidiet šepat," viņš teica, pieceldamies un iziedams no zāles.

Vērojot viņu dodamies laukā pa galvenajām durvīm, Saimonam iekrita acīs kaut kas uz gala sienas, kas bija pretī garajam galdam, kur Brige kār­toja lietas, kad Saimons ienāca.

Viņš piecēlās un piegāja tuvāk, lai pamatīgāk to nopētītu. Viņa redze bija sabojājusies no pārāk biežas strādāšanas apmetnes pustumsā, un viņš tālumā vairs labi neredzēja. Viņš zināja, ka tas ir tikai laika jautājums, kad darbs, kur vajadzēs ciešāku skatīšanos, kļūs pārāk grūts.

Piegājis tuvāk, viņš redzēja, ka skatienu piesaistījusi karte, kas bija uz­zīmēta uz sienas apmetuma.

Saimons nebija radis pie kartēm un nemācēja teikt, uz ko raugās. Pār­svaru guva zaļā un brūnā krāsa, vietām bija sarkanā un melnā. Viņš piegāja vēl tuvāk un saskatīja divpadsmit galvu, kas vienādos attālumos ieskāva kartes ovālo perimetru: ko, viņš prātoja, tās nozīmē? Vai tā ir pagānu karte, kurā dievības pārrauga pasauli?

"Ā," viņš dzirdēja sakām Brigi, kurš bija atgriezies istabā, "jūs esat pamanījis manu karti."

"Kur jūs tādu ņēmāt?" Saimons apvaicājās, juzdamies neērti, ka pie­ķerts okšķerējam.

"Tā ir Renalfa Hidždena kartes kopija no grāmatas Polychronicon," mērs sacīja. "Es to nokopēju kā atgādinājumu, ka, lai gan var šķist, ka Solsterā ir pasaules centrs, kur risinās ļoti svarīgi notikumi, ir arī citas vietas un atšķirīgas paražas. Ka Dievs ir radījis bezgalīgi dīvainu pasauli. Un," viņš smaidīdams piebilda, "ērmīgākas un neizprotamākas būtnes nekā priori un bīskapi."

"Vai pat karaļi," nomurmināja Saimons.

"Vai pat karaļi," Brige, acīm redzami samulsis, apstiprināja.

"Ko nozīmē šīs galvas?" vaicāja Saimons, piepeši nejuzdams kaunu par savu nezināšanu.

"Divpadsmit vējus, kas pūš pār pasaules virsmu."

Brige turpināja skaidrot, kartes austrumu malā norādīdams Jeruza­lemi, tad Santjago de Kompostelu, Romu un Babilonu, katra no šīm pil­sētām bija iezīmēta kā liela katedrāle robainiem mūriem, uzsverot tās nozīmību.

"Un šī te?"

"Tā ir Āfrika."

"Šķiet, zeme, kurā ir maz pilsētu."

"Zeme, kurā dzīvo necivilizēti mežoņi, kuri neuzskata par vajadzīgu būvēt kā jūs vai es, mūrniekmeistar."

Brige parādīja Saimonam nepazīstamus zvērus, kas apdzīvoja zemes, par kurām viņš nekad nebija dzirdējis, atklāja zaļo kalnu nosaukumus un apvilka ap sarkano lauciņu — ap Sarkano jūru.

Saimons pārlūkoja karti. "Pasaule ir brīnumaina vieta."

"Jā, brīnumaināka par to, kāds ir mūsu pašreizējais priekšstats."

Saimons uzmeta viņam ziņkāru skatienu. "Jūs runājat vairāk kā īsts filosofs, nevis veikalnieks."

Brige priecīgi iesmējās. "Vai veikalnieks nedrīkst prātot par lietām, kas nav saistītas ar tirdzniecību un priekšmetu vērtību naudā, Kaintona kungs? Vai jums laiku pa laikam negadās pacelt skatienu no akmeņiem un apdo­māt lietas, kam nav nekāda sakara ar ēkām un mūrnieka darbu? Varbūt teoloģijas un reliģijas lietas?"

Saimons ieskatījās viņam acīs un, neraugoties uz bēdu un skumju smago nastu, atbildēja ar smaidu.

"Nesteidzieties darīt Baznīcas darbu tās vietā, Saimon," mērs nevērīgi deva padomu. "Baznīcai ir pietiekami liela ietekme, lai atturētu cilvēkus domāt par Dievu un viņa darbiem tās vārdā."

Abi vīrieši klusēdami raudzījās viens otrā, apzinādamies, ka pārkāpuši robežu, aiz kuras būs nepieciešama uzticība, jo abi zināja viens par otru to, kas varēja viņus novest uz ešafota.

Piedāvājis vēl iebaudīt vīnu, Brige aicināja Saimonu atkal apsēsties un, kad viņi bija apsēdušies, paskaidroja. "Esmu nosūtījis pēc cilvēka — mā­cīta cilvēka un priestera —, kas jums palīdzēs."

"Cik drīz viņš ir gaidāms?"

"Mans kalpotājs atgriezīsies kopā ar viņu vai ar vēstīm no viņa. Mums nebūs jāgaida vairāk par stundu, mans kalpotājs paņēma zirgu no staļļa."

Saimons raudzījās uz viņu ar apbrīnu. Kalpotājam iedots saimnieka zirgs.

"Kad Ādams raka un Ieva vērpa," noskandēja mērs, kura lūpas rotāja smaids, kad viņš ieskatījās Saimonam acis, "kurš tad bija dižciltīgais?"*

"Tagad, kad ir priesteris," Brige ierunājās pēc klusuma brīža, "mums jāap­domā, kur notiks ceremonija."

Ceremonija. Viņa dēla apglabāšana. Ļoti gaidītā un vēl vairāk aprau­dātā dēla Tobiasa Kaintona mirstīgo atlieku apbedīšana.

Saimons palūkojās uz Brigi. "Baznīca nepiešķirs vietu, un es nesniegšu prioram vai Koplijam to gandarījumu redzēt, ka mēs to darām slepšus pusnaktī, lai neviens mirstīgais neredzētu."

"Nē."

"Es nepiešķiru lielu nozīmi Baznīcas priekšstatam par svētīto zemi," Saimons ierunājās, "bet es vēlētos, lai mans dēls guļ kādā pienācīgā vietā."

Mērs ar mierīgām acīm un nekustīgu seju noskatīja Saimonu. "lūs domājat par koledžu."

Saimons neomulīgi paraustīja plecus. "Tas šķiet atbilstoši…"

"Es to neieteiktu."

Saimons pacēla skatienu, mēra tiešuma sāpināts.

"Kādēļ?"

Brige samiedza acis. "Jūsu mūrniekiem — lai cik slepeni, jūsuprāt, jūs rīkosieties — tas kļūs zināms. Un dažs labs nosauks vietu par apsēstu, pat nolādētu. )ūs un Deikrs jau vienreiz pārcēlāt koledžas vietu, es nevēlētos, lai tas notiek otrreiz."

* Džona Bola sprediķa sākums, kurš norāda, ka visi cilvēki piedzimst vienlīdzīgi.

Saimons ar nogurušu roku paberzēja pieri. "Mans nabaga zēns," viņš nomurmināja.

"Man ir kapela šeit, manā muižā," Brige dzīvi turpināja, itin kā piedā­vātu veikalniecisku darījumu. "Ja uzskatāt to par piemērotu, jūsu dēls var atdusēties šeit."

Vēlreiz izbrīnīts par mēra vārdiem, Saimons pacēla acis.

"Kāpēc?" viņš vaicāja, būdams neizpratnē par mēra piedāvājumu. "Kāpēc jūs to piedāvājat?"

Brige nolaida acis, itin kā pētītu savus zābakus. "Jāzeps no Arimatejas atdeva savu kapavietu Jēzum Kristum," viņš sacīja bezrūpīgā tonī, kas slēpa viņa vārdu nopietnību. "Vai man nav jādod vieta manā kapelā jūsu dēlam, ja es to spēju?"

"Manu dēlu, lai Dievs mielo viņa dvēseli, nevar salīdzināt ar Jēzu Kristu…"

"Ko jūs darījuši vienam no šiem maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat man darījuši," Brige citēja, neatraudams skatienu no Saimona.

"Jūs citējat svētos rakstus?"

"Jā. Un mūsu dzimtajā valodā."

Pāris mirkļu valdīja klusums.