Saimonam sakāpa asinis no Ralfa vārdu mājiena, taču viņš saglabāja mieru; viņam bija darīšanas ar tēvoci, nevis viņa māsas dēlu.
"Es neatrodos šeit sava tēvoča vārdā," Ralfs sacīja, itin kā Saimona domas būtu acīm redzamas, "bet gan pats savā vārdā. Man jums jādara zināms, ka mans tēvocis šajos Ziemassvētkos nomira no lēkmes un ka viņa veikala lietas tagad ir manās rokās."
Saimonam piepeši sametās auksti par spīti tam, ka asinis mutuļoja.
"Mans tēvocis neko nepateica par turpmākajiem mērķiem attiecībā uz koledžu, ko bija iecerējis, pirms nomira, un tādējādi es varu brīvi pieņemt savu lēmumu. Tā kā mani neinteresē atņemt zinību mācīšanu Baznīcai un atdot to citiem cilvēkiem, koledža man nav vajadzīga. Būvniecība neturpināsies."
Saimons kļuva zilimelns no niknuma. "Tā nav jūsu koledža, lai par to lemtu," viņš piepeši teica. "Tai ir sava esamība, kam piešķirti dāvinājumi, lai nodrošinātu tās pabeigšanu un turpmāku pastāvēšanu."
"Jūs aizmirstat, Kaintona kungs, ka pēc Džona nāves šie dāvinājumi tika apšaubīti. Mana tēvoča vēlmes attiecībā uz koledžu tā ari netika skaidri paustas. Taču savējo es pasaku skaidri un gaiši. Būvniecība tiek pārtraukta."
Tajā pašā dienā Kaintonu namā ieradās Pīrss Motiss. Viņš noraidīja Saimona dzedro uzņemšanu, skaidri pasakot, ka ieradies pēc savas, nevis Ralfa iniciatīvas, un tika ievests istabā.
"Vai viņš drīkst tā rīkoties?" Saimons prasīja, kad advokāts bija apsēdies un apgādāts ar ēdamo un dzeramo.
"Viņš drīkstētu, ja manā rīcībā joprojām nebūtu dāvinājuma dokumentu, kurus Deikra kungs ir sagatavojis, lai nodrošinātu koledžas būvniecību, neraugoties uz to, kas notiek ar viņa veikala lietām."
Saimons aizkaitināts atmeta ar roku. "Bet vai Ralfs to noteikti neapstrīdēs un neteiks, ka viņa tēvocis ir pārdomājis?"
Motiss mazliet pasmaidīja. "Piedodiet, ka to saku, Kaintona kungs, bet būvniecībā jūs esat lietpratīgāks nekā likumos. Ralfs Deikrs var teikt, ko grib, bet tam, ko uzrakstījis un parakstījis viņa tēvocis, ir likumīgs spēks, kamēr to neatceļ cits rakstisks paziņojums. Mums jādodas uz tiesu, bet Ralfs, manuprāt, atklās, ka ir nokodis pārāk lielu kumosu, ja mēģinās liegt mums šos dāvinājumus."
"Mums?"
"Ričards Deikrs bija tiklab mans draugs, kā darba devējs," Motiss nosvērti atbildēja. "Lai gan bēdu dēļ viņam mēnešiem ilgi bija neiespējami ar baudu domāt par savu koledžu, viņš bija iecerējis to un sapņojis par tās ietekmi daudzus gadus. Es nevēlos, lai fakts, ka viņš nomiris, iekams beidzis sērot par savu dēlu, sagrautu mērķi, kas lolots pusi mūža."
"Tad jūs cīnīsieties par koledžu?"
"Jā."
"Un kā labā jūs strādāsiet, kad Ralfs Deikrs uzteiks jums darbu?"
Mazais advokāts savilka greizu, bēdīgu smaidu. "Es jau esmu atlaists. Ralfs ir jauna slota, un viņš vēlas, lai viņam apkārt būtu tādi paši jauni cilvēki kā viņš. Prom vecos," viņš atkal tikko manāmi pasmaidīja, "šurp jaunos."
"Tad jūs strādāsiet kopā ar mums pie koledžas? Ja mana sieva būs nam- darmeistare, mums vajadzēs jaunu darbu vadītāju," Saimons apklusa tikpat piepeši, cik to aizsāka. "Piedodiet, es nevēlējos jūs aizvainot. Esmu pārliecināts, ka ir daudz ļaužu, kas jums dos darbu…"
"Bez šaubām," Motiss sacīja nevērīgi kā cilvēks, kurš zina savu vērtību un uztver to bezrūpīgi, "taču rūpēšos, lai koledža tiktu pabeigta, ja varēšu. Mana māja pieder man — tā ir Ričarda dāvana man un manai sievai pirms daudziem gadiem —, un mēs drīzāk dzīvosim vienkārši un godīgi, nevis dzīsimies pa tiesām, lai iegūtu mantu."
Saimons nenovērsdamies raudzījās uz viņu. "Tad kas mums jādara?"
"Vispirms man jāuzraksta iesniegums tiesai, lai lieta tiktu izskatīta. Un tad," viņš vienkārši pateica, "sāksies cīņa."
Piecdesmit
KOLEDŽA SAŠĶĒLUSIES JAUTĀJUMĀ PAR ZEMES PĀRDOŠANU
Šonedēļ Kaintona un Deikra koledžas nomnieku īres streiks ir guvis dramatisku pavērsienu, raksta Pīts Dārnijs. Streikotāji ir paaugstinājuši likmes un pārcēlušies no trotuāra koledžas ārpusē uz vissvētāko no svētvietām — uz Kaintona un Deikra koledžas Astoņstūra pagalmu. Atteikušies no klusējoša protesta, viņi tagad izmanto skaļu pārliecināšanu un iegūst studentu atbalstu, sīki izklāstot zemisko Kaintona un Deikra koledžas vadītāju izturēšanos.
Kāds students, kurš nevēlējās nosaukt savu vārdu, pastāstīja Salster Tinies korespondentam: "Šķiet, ka rodas arvien lielāka studentu vienprātība, ka mums kaut kas jādara, lai palīdzētu nomniekiem."
Pirmais solis būs tāds, ka divdesmit četri studenti parakstīs iesniegumu, lūdzot sasaukt studentu palātas ārkārtas sēdi, pēc kuras koledžas valdei tiks nosūtīts nopēluma raksts. Tas liks doktoram Edmundam Norisam, Kaintona un Deikra koledžas direktoram, radikāli mainīt nostāju un sniegt nomniekiem garantijas, ka viņu īpašumi ir drošībā.
Iemītnieki uzskata, ka šādas garantijas ir nepieciešamas, jo jau mēnešiem ilgi klīst valodas, ka ir sākušās sarunas ar kādu celtniecības firmu par luksusa dzīvokļu celtniecību uz zemes, kas veido daļu no koledžas īpašumiem. Saistībā ar Mārketlentonas — visstraujāk augošās Lielbritānijas pilsētas — uzplaukumu šis apvidus piesaista daudzus jaunus profesionāļus, tādējādi radot dzīvojamās platības trūkumu un nepieciešamību pēc augstvērtīgas apbūves platības.
Kaintona un Deikra koledžas amatpersonas vienmēr ir apgalvojušas, ka šādas sarunas nenotiek.
Šajā otrdienā šādu nostāju ieņēma koledžas mārketinga vadītāja Demija Millere. Lūgta apstiprināt, ka šādas sarunas nav sāktas un ka nav izveidoti plāni zemes pārdošanai, viņa paziņoja: "Nav plānu. Nav sarunu." Taču koledžas direktoram tuvs avots atklāja Salster Times korespondentam, ka sarunas ar celtniecības firmu NewtonKerry ir risinājušās mēnešiem ilgi.
Lūk, ko pastāstīja Ians Bērds, uzņēmējs, biznesmenis un pēdējos piecus gadus Nortgeitas koledžas direktors: "Kad atbrīvoju savu koledžu no arhaiskās asociācijas sistēmas, kas ir labvēlīga tradīcijā, bet nelabvēlīga jauninājumiem, pat es nezināju, kādā ķezā iekūlusies Kaintona un Deikra koledžas vadība."
Vai no Kaintona un Deikra koledžas puses ir klusēšanas un noliegšanas sazvērestība vai vienkārši kreisā roka nezina, ko dara labā roka? Lai būtu kā būdams, tās nešķiet labas ziņas daudz cietušajiem nomniekiem.
(Neaizmirstiet, ka jūs varat izteikt savu viedokli šajā jautājumā Salster Times forumā, ievadot adresi: www.salstertimes.org/yourviewsonthenews )
Divus dienu laikā patiesību zināja visi, sākot ar jaunāko virtuves strādnieku un beidzot ar studentu, kas vismazāk lieto internetu. Čārlzs Nortrops bež citu valdes locekļu ziņas bija risinājis sarunas ar celtniecības firmu New- tonKerry.
Tobijas glābšanas komitejas sēdē, kura nekavējoties tika sasaukta, Demija ievēroja stipru viedokļu dažādību. No vienas puses, bija radušās fatālisma pazīmes: tieksme samierināties ar sarunām un turpināt tās, ja jau tās tik tālu tikušas. No otras puses, bija dusmas par Nortropa augstprātību; tika pieprasīta tūlītēja sarunu pārtraukšana, kā arī Nortropa atkāpšanās no dekāna amata.
Nortrops neizrādīja nekādu nožēlu.
"Dieva dēļ! Es domāju, ka šī komiteja vēlas koledžas izdzīvošanu — vai tad tas nav galvenais?"
Kad viņa retoriskajam jautājumam sekoja klusums, viņš turpināja: "Kāda, pie velna, jēga pārtraukt sarunas ar NewtonKerry? Viņi meklēs zemi citur, un mēs zaudēsim vienīgo iespēju glābt koledžu."