Motiss ierunājās: "Es domāju, ka mums jāpiekrīt šim ierosinājumam. Tas ietver jau minētos riskus, taču mēs esam prātīgi ļaudis un mūs nevar viegli ietekmēt." Viņš apklusa, iespējams, gaidīdams dusmu izvirdumu. Kad tāds nesekoja, viņš turpināja: "Kas attiecas uz trešdaļu zemes atraitnes mantošanai uz visiem laikiem, es uzskatu, ka tas ir par daudz. Ja Ričards būtu vēlējies nodrošināt atraitni, viņš to būtu izdarījis, jo bija piesardzīgs cilvēks un daudz vecāks nekā viņa. Es ieteiktu ļaut Annai Deikrai izvēlēties jebkuru muižu savai mantojuma daļai." Viņš atkal apklusa. "Vārdu sakot, piekrītam viņu kompromisam un uzbūvējam mūsu koledžu."
Saimons pamāja un paspieda Motisa sauso, vēso roku. "Lai notiek," viņš teica. "Lai notiek."
Piecdesmit četri
No: dotdotdotdashsashdash@hotmail.com
Kam: E) CNoriss@kdc.sal.ac.uk
Temats: Sienas gleznojums
Noris!
Sienas gleznojums būs nākamais, ja tu nesapratīsi iemeslu.
Tika atklāts, ka elektroniskā vēstule nosūtīta no ļaužu pilnas internetā kafejnīcas, kur izredzes noskaidrot nosūtītāju ir niecīgas. Tā kā vēstule pienāca pēc Demijas bloga ievietošanas un puse Solsteras bija redzējusi, kādā stāvoklī ir Astoņstūris, policija nosprieda, ka tas ir vien ļaunprātīgs huligānisms.
Toties gan Demija, gan Noriss uztvēra brīdinājumu nopietni. Demija sliecās uzskatīt, ka aiz tā stāv Ians Bērds, savukārt Norisam bija viedoklis, ka visticamākais vēstules avots ir streikojošie nomnieki. Pēc neveiksmīgā mēģinājuma gūt atbalstu koledžā ar streiku un publiskajām debatēm, viņš argumentēja, nomniekiem bija itin viegla izvēle — padoties vai ķerties pie radikālākiem līdzekļiem.
"Tev vienmēr ir sazvērestības teorija," viņš atgādināja Demijai. "Hedstovs, Nortrops un Bērds kā nešķīsta trīsvienība, kas katrs atšķirīgu iemeslu dēļ darbojas, lai īstenotos plāns par superkoledžu."
Bet Demiju vairāk uztrauca nevis brīdinājuma izcelsme, bet koledžas reakcija uz to. Tā kā policija bija noraidījusi elektronisko vēstuli, uzskatīdama to par kāda sīka nelieša darbu, kas tādējādi nerada draudus, viņi nepiedāvāja neko citu kā nosūtīt policijas patruļas mašīnu, kas naktī ik stundu nobrauktu gar koledžu. Demija baidījās, ka tas ir nepietiekami un tādējādi bīstami.
Studenti, zinādami par viņas bažām un iedrošināti ar iesaistīšanu elektronisko vēstuļu kampaņā, uzņēmās rīkoties. Viņi sastādīja grafiku dežūrām pie Astoņstūra kāpnēm, katrai sardzes grupai bija jānodod nākamajai sardzei benzīna kanna, kas ārkārtas gadījumā bija izmantojama par sirēnu. Tās radītais troksnis, ko demonstrēja pusdienlaikā, bija pietiekams, lai pamodinātu visus gulētājus jūdzes rādiusā un liktu studentu pūlim saskriet pagalmā.
Bet Demija zināja, ka tas ir pagaidu pasākums. Līdz semestra beigām bija atlicis pāris dienu, un pat visuzticamākajiem pēdējā kursa studentiem bija jādodas mājās uz garām Lieldienu brīvdienām, atstājot koledžu neapsargātu. Viņa ar Norisu apsprieda iespējamos drošības pasākumus, taču tie visi maksāja naudu, ko koledža nevarēja atļauties.
Tomēr nauda sāka ienākt.
Elektronisko vēstuļu kampaņa bija nesusi gandrīz tūlītējus augļus — gan finansiālā izteiksmē, gan ar saniknotu komentāru un atbalsta vēstuļu lavīnu.
Turklāt reakcija neaprobežojās tikai ar internetu. Miesnieks, kurš piegādāja koledžai visus gaļas produktus, nelūgts sniedza dāsnu ziedojumu, un Demija, uzskatāmi paužot pateicību, Romangeitā novietoja uz paliktņa tāfeli ar uzrakstu: MILZĪGS PALDIES TOMASAM GITINGSAM UN DĒLAM, MIESNIEKU ĢIMENEI, PAR ĻOTI DĀSNO ZIEDOJUMU RESTAURĒŠANAS FONDAM.
Kā jau viņa bija gaidījusi, citi vietējie uzņēmumi sekoja paraugam, ar ziedojumiem maksājot par vienreizējo iespēju reklamēties vienā no noslo- gotākajām galvenajām ielām Solsterā.
Bet vispārsteidzošākā reakcija uz nakts vandalismu nāca no kāda agrākā Tobijas biedra.
Dārgā Milleres kundze!
Mani kā tobieti (1983. gads) šokēja Jūsu raksts internetā par Astoņstūra izdemolēšanu. Būdams WWWebads valdes priekšsēdētājs un vienīgais īpašnieks, es varu sniegt palīdzību. Es vēlētos piedāvāt visu izdevumu segšanu par Astoņstūra logu restaurēšanu, kas, esmu itin pārliecināts, maksās aptuveni 200 000 mārciņu.
Vēlētos arī izteikt vēl kādu piedāvājumu. Esmu gatavs ziedot koledžai 500 000 mārciņu, ja jūs varat iegūt no agrākajiem biedriem vēl tikpat lielu summu. Kopumā tas koledžai dos miljonu mārciņu, ar ko vajadzētu pietikt, lai pārvarētu pašreizējās finansiālās grūtības.
Mans piedāvājums samaksāt par logiem ir pilnīgi neatkarīgs no otrā ierosinājuma. Par logiem esam vienojušies. Ja spēsiet pietiekami mobilizēt agrākos biedrus (nesen kādā elektroniskajā vēstulē bija minēts, ka, ja katrs pēdējo četrdesmit gadu absolvents iedotu 10 mārciņu mēnesī, gadā koledža saņemtu 345 600 mārciņu), koledža var gūt labumu no vandālisma akta. No 345 600 līdz 500 000 mārciņu galu galā nemaz nav tik liela atstarpe.
Nav mana darīšana ieteikt, kā Jums kārtot savas lietas, taču varbūt Jūs varat nodēvēt kampaņu par "Sasniegt miljonu"?
Cerot uz sadarbību ar Jums,
Džons Songs,
WWWebads valdes priekšsēdētājs
Tā kā semestra pēdējā studentu palātas sanāksme jau bija notikusi, Demija studentu atpūtas telpā pielika plakātu ar uzrakstu "Ārkārtas elektroniskajām vēstulēm par vandalisma dienu ir rezultāti" un pielīmēja pie tā Džona Songa vēstules fotokopiju. Ziņa tika izplatīta pa mobilajiem telefoniem, un dienas laikā pat tie studenti, kuri kravāja mantas, lai dodos mājup, zināja par nepazīstamā Songa kunga milzīgo ziedojumu.
Eds Noriss nepazina labdari. "Tad vēl nestrādāju," viņš sacīja. "Pajautā kādam, kurš šeit bijis ilgāk. Vai arī, protams, apskaties arhīvā."
Džonatans Leongs Songs, dokumentos bija rakstīts, studējis matemātiku, mācības pabeidzis, iegūstot otrās pakāpes diplomu ar izcilību, bijis koledžas komandas airētājs pirmajā rindā un spēlējis tenisu, 1985. gadā ieguvis čempiona kausu vīriešu vienspēlē. Viņš nebija Tobijas komitejā — koledžas oficiālajā absolventu institūcijā — un nebija arī iepriekš ziedojis koledžai. Acīmredzot Nortropa vadītais aicinājums nebija viņu aizkustinājis.
Aprunājusies ar Songa kungu pa tālruni, Demija apsēdās un ierakstīja blogā par viņa ziedojumu un akciju "Sasniegt miljonu".
"Vai jūs brauksiet uz Gadskārtas skrējienu?" viņa bija jautājusi, sajuzdama adrenalīna pieplūdumu, kad aptvēra, ka pirmais maijs vairs nav tālu aiz apvāršņa.
"Protams," Songs atbildēja. "Es jau esmu nopircis "No, Par un Ar" kreklu. Būšu klāt."
Viņa pūlējās atrast pareizo toni, lai pavēstītu ar Tobiju saistītajām aprindām par WWWebads piedāvājumu, kad viņas uzmanību novērsa soļi uz koka kāpnēm ārpusē un nepazīstamas balsis. "Paliec šeit, līdz tevi pasauks, citādi būs ellīgi daudz jāmaksā. Skaidrs?"
Noburkšķētā atbilde nebija saprotama, taču radīja iespaidu par baiļ- pilnu paklausību. Demija grasījās piecelties no krēsla, kad izdzirdēja klauvējienu pie durvīm.
Atsaukusies uz aicinājumu ienākt, durvis atvēra maza auguma sieviete krietni pusmūžā, ar neticami rudiem matiem, un viņas sīkais stāvs iespraucās pa durvīm. Viņa skaļi noklepojās kā hronisks smēķētājs, kad Demija sveicināja viņu.
"Širlij! Kā varu tev palīdzēt?"
Sieviete, kas bija viena no pavārēm koledžas ēdnīcā, kā aizsargājoties sakļāva sev priekšā rokas.