Gvineta novaidējās, kad viņas pārstūma lādi. "Es cerēju, ka šīs drapēri- jas iederēsies mājā, kuru mums nodrošina Deikra kungs," viņa sacīja. "Esmu tās jau iemīļojusi, lai gan tās ir tikai apgleznots audekls." Viņa uzkāpa uz vāka un sāka vilkt ārā pirmo tapu. "Ja mēs būtu bagāti," viņa sacīja, "mēs varētu pasūtīt tev izgatavot drapērijas, skuķēn." Ar smaidiņu sejā viņa palūkojās uz Elisoni.
Elisone iepleta acis, tēlodama šausmas. "Vai tu zini, cik ilgu laiku prasa izgatavot tādas drapērijas — pa visu sienu —, ja strādā tikai viena amatniece?"
"Tikpat ilgu laiku, cik nepieciešams Saimonam, lai uzbūvētu Deikra koledžu," Gvineta atbildēja pavisam nopietni. "Gadi." Viņas acis atkal pievērsās guļošajam Tobijam. "Gana ilgs laiks, lai mūsu zēns izaugtu."
"Jā."
"Ja var ticēt Saimonam," Gvineta sacīja, "Deikra māja bijusi pilna ar gobelēnu drapērijām."
"Parasti viņš nepārspīlē."
"Nē, bet viņš nepamana to, kas viņu neinteresē," teica viņa sieva. "Viņa skatiens, iespējams, novirzījās no mūrējuma un namdara darba uz vienu drapēriju…" viņa ļāva Elisonei pašai izdarīt secinājumu.
"Jā, bet Deikram jābūt bagātam," saprātīgi norādīja Elisone, "lai uzbūvētu un uzturētu koledžu."
"Tiesa," Gvineta plati pasmaidīja, "mana mazā brīnumdare."
Elisone skumji pasmaidīja. "Tiesneša sieva vēl nožēlos, ka tā nosaukusi mani," viņa teica, "tagad visi viņas draugi moka mani ar lūgumiem strādāt arī viņiem, ja jau esmu tāds brīnums." Viņa izbolīja acis, iztēlojoties šo brīnišķumu, taču Gvinetu nevarēja piemuļķot.
"Stovoldas kundzei, lai viņa būtu Karaļa palātas tiesneša sieva vai ne, jau sen vajadzēja iemācīties neplātīties," viņa sacīja. "Cilvēki nedrīkst lielīt to, no kā neko nesaprot. Viņa runā tādas blēņas par tavu prasmi — cilvēks varētu nodomāt, ka te ir nevis Londona, bet kāds ciemats un ka tu esi nevis brīva amatniece, bet dzimtcilvēka sieva, kurai nekas cits neatliek, kā izpildīt viņas pavēles."
"Nu," Elisone dzīvespriecīgi ierunājās, "viņa par to saņems — tiklīdz lāde būs pilna un viņa valdīs tiesneša jaunajā mājā, es vairs nestrādāšu viņai." Atņēmusi rokas no vidukļa, viņa noliecās pie lādes un viegli to pacēla, kad Gvineta bija pielikusi roku otram galam. "Viņa nezina," Elisone turpināja, kad viņas māte uzkāpa uz garās lādes vāka ar velsiešu rakstu, "ka es ieradīšos no Solsteras, lai nopirktu savus zīdus."
Gvineta, nopūlēdamās ar tapu izvilkšanu no caurumiem, vaicāja: "Kāda tam nozīme? Viņai nav nekādas varas pār tevi, ne arī par kādu 110 mums. Tiesneša māja tad jau būs pabeigta, pabeigta un apmēbelēta, lai viņi tajā ievāktos. Saimonam būs samaksāts, un viņu nesasniegs tiesneša dusmas — pat ja viņš vēlēsies nostāties sievas pusē, par ko es šaubos."
Elisones nopūta pārtapa vaidā. "Ne jau viņa dusmas mani uztrauc un arī viņas ne, bet gan viņas lūgums man. Es nevaru ciest, ka mani lūdz."
Nedz arī lūgt, nodomāja Gvineta. Tikai vienreiz mūžā viņa bija dzirdējusi, ka Elisone lūdz.
"Lūdzu, apmāci mani! Lūdzu! Es esmu mūrnieka meita, tagad tava meita. Lūdzu, iemāci man mūrnieka amatu."
"Es nevaru," Gvineta dzirdēja galīgo lēmumu Saimona vārdos; Elisone, vienpadsmit gadu veca un apņēmības pilna, izlikās to nedzirdam.
"Bet tu māci Henriju."
Saimona seja apmācās, un Elisone mazliet atkāpās no viņa, tomēr Gvineta zināja, ka viņa sejā ir nevis dusmas, bet sāpes.
"Es nemācu Henriju. Es viņu vadu. Viņam ir talants."
"Kā tu zini, ka man nav?"
"Es nevaru tevi apmācīt, Elison, ne tagad, ne arī nākotnē."
"Kāpēc ne?"
Saimons neatbildēja, taču vēlāk, kad bērns bija izraudājis dusmu un vilšanās vētru, Gvineta gan atbildēja. Sešus gadus sabijusi Elisones māte, viņa zināja, ka var dot tikai godīgu atbildi, pat ja godīgums sāpinās un atņems cerības.
"Saimons ķērās pie Henrija apmācīšanas tāpēc, ka viņam tas bija jādara. Ir tieši tā, kā viņš saka, — viņš neapmāca I lenriju, bet vada viņu, jo viņš mācās pats. Saimons nemeklēja Henriju, zēns pats atnāca — varbūt Dievs izdarīja labu darbu un atveda bērnu pie viņa, es nezinu. Taču es zinu, ka Dievs tevi atveda pie manis. Tu esi mana meita, un es mīlu tevi no visas sirds, un tu esi arī Saimona meita, un tieši tāpēc viņš nevar tevi ņemt par mācekli. Vīrieši, kas apmāca savas meitas, atzīst, ka ir zaudējuši cerības uz dēlu. Saimons to nespēj atzīt. Ne pasaulei, ne sev."
Viņa vairs nekad nelūdza viņam. Gvineta, saprazdama, ka meitai jāievingrina roka kādā amatā, labprāt būtu apmācījusi viņu, taču Elisone nevēlējās strādāt ar koku. īstenībā, par ko Gvineta bija pārliecināta, viņa vēlējās kļūt tieši par mūrnieci tikai tādēļ, lai neatpaliktu no Henrija, kuru viņa dievināja par spīti viņa paradumam pret viņu izturēties nežēlīgi tēvišķi.
Beidzot Elisone uzveica savu spīdzinātāju. Zinādama, ka Henrijs jūsmo par skaistām drēbēm, viņa lūdza mātei palīdzēt uzšūt viņam jaunu apmetni un, kad tas bija gatavs, ķērās pie izšūšanas, cik nu prasmīgi savos nenobriedušajos vienpadsmit gados spēja. Visiem par neilgu pārsteigumu, viņa ātri vien parādīja, ka vienpadsmit gados izkopusi lielāku prasmi, nekā citas sievietes iegūst visa mūža laikā. Viņai bija ne tikai veikli un aši pirksti, bet arī nekļūdīga acs, izvēloties formas un krāsas, ko viņa pārvērta reibinošā putnu un dzīvnieku, lapu un vijīgu vīnogulāju pasaulē apmetņa priekšā un mugurpusē. Viņas līksmā šūšana lika brokāta darināšanai šķist apnicīgai, un apģērbs vēl nebija pusē, kad Henrijs jau to vēlējās vairāk, nekā jelkad ko vēlējies. Elisone, gavilēdama par savu uzvaru, panāca, ka viņš iemāca tai mūrnieka amata pamatus.
Svētdienas stundās, ko bija izdīkusi viņam, Elisone apguva teoriju un iemācījās kalt (ko viņa visvairāk vēlējās darīt), liedzot Henrijam ierasto privilēģiju likt savam skolniekam vispirms sagatavot un nopulēt akmeni. Katru nedēļu viņš zvērēja, ka vairāk viņu nemācīs, tomēr, kad pienāca svētdienas pēcpusdiena, viņš sēdēja līdzās, atbildēdams uz viņas neatlaidīgajiem jautājumiem un ilgpilni raudzīdamies uz apmetni, ko viņa vienmēr ņēma līdzi linu somā, lai viņš neaizmirstu, ko zaudēs, ja nepakļausies viņas apņēmīgajai gribai.
Viņa parādīja lielisku kalšanas prasmi. Viņai bija vērīga acs, taču nebija īstas akmens sajūtas. Lai kaltu, jāprot ieraudzīt un radīt no jauna slīpētās, reljefās formās; Elisones kalšana bija virspusēja, itin kā viņa veidotu formu no akmens virsmas, nevis ievingrinātos īstu akmeņkaļu mākā veidot līdzību no paša akmens kodola.
Tunika tika pabeigta, viņa to ar prieku atdeva Henrijam un vairs nekad nelūdza pamācības. Viņa bija atklājusi savu arodu.
"Neraizējies. Solsterā tu būsi drošībā no Stovoldas kundzes lūgumiem."
Nokāpusi no lādes vāka un pieliekusies, lai paceltu lādes galu, Gvineta provocējoši piebilda: "Solsterā tevi priecēs ne tikai tas, ka tur nebūs Stovoldas kundzes…"
Elisone nemēdza sarkt, un viņas sejas krāsa tagad nemainījās.
"Tu taču zini, ko uzņemies kopā ar Henriju, Elison? Allaž nepastāvīgu dzīvi, kurā nav vietas, ko saukt par.mājām?'
Elisone, nodūrusi skatienu, kad viņas pārbīdīja lādi no viena stūra uz otru, sacīja: "Es neko neesmu uzņēmusies kopā ar Henriju, māt, un neesmu arī lūgta to darīt." Viņas acis pievērsās Gvinetas sejai, neizrādot nekādu pārsteigumu, ka māte tik viegli ir izpratusi situāciju. "Vai Saimons zina?"
Gvineta sāji pasmaidīja. "Zina, bet tikai tāpēc, ka es pastāstīju." Viņa iztaisnojās un palūkojās uz meitu. "Tu pazīsti viņu, Elison, viņš ir vīrietis." Viņa pasmējās caur degunu, acis nenovērsusi no meitas. "Saimons ir prasmīgs amatnieks — viņa arodā neviens viņam nestāv klāt. Es liktu savu dzīvību uz viņa spriedumu par to, kā apstrādāt akmeni, taču viņa spriedumi par jūtām ir tikpat truli kā āmurs."