Demijai notirpa galvas āda.
"Ralfs? Vai tas ir Ričarda Deikra māsasdēls?"
"Varu tikai izdarīt šādu pieņēmumu. Tā, šķiet, būtu pārāk liela sakritība, ja tajā laikā būtu bijuši divi Ralfi Deikri un viņi abi būtu precējušies ar Annu."
"Tātad viņi apprecējās pēc Ričarda nāves."
"Acīmredzot."
Nīls nenovērsās 110 misiņa plāksnes, ko ieskāva akmens siena. "Bērni nav pieminēti," viņš teica.
"Bet viņi taču būtu dzīvojuši ilgāk par Ralfu un Annu, vai ne?"
"Viduslaikos? Ir ļoti mazticams, ka visi viņu bērni nodzīvojuši ilgāk par vecākiem."
"Varbūt viņiem nebija bērnu."
"Iespējams. Mēs zinām, ka Ričardam un Annai nebija bērnu — nu, bērnu, kas būtu palikuši dzīvi."
Demija atliecās no sienas un ar sakrustotām kājām apsēdās uz negludā klona, lūkodamās uz attēliem.
"Tātad tie ir Ralfs un Anna."
"Neaizraujies. Šī, visticamāk, ir standarta misiņa plāksnīte, kurā nav nekādas līdzības ar Deikriem, tā ir vien turīga pāra simbols. Četrpadsmitajā gadsimtā portreti nebija izplatīti."
Demija jutās apkrāpta. Pāris mirkļu viņa bija domājusi, ka plāksnīte nodrošinās logu, pa kuru viņa varēs redzēt sešsimt gadu senu pagātni un ieraudzīt to cilvēku sejas, kuri bija pazinuši Tobiju Kaintonu. Taču nē, šie neizteiksmīgie attēli bija vien kods, kas pauda: "Mēs bijām šeit."
"Vai, tavuprāt, viņi pielikuši plāksnīti tāpēc, ka viņiem nebija bērnu? Lai vismaz kāds lūgtos par viņiem un atcerētos?"
Nīls paraustīja plecus. "Varbūt."
Iestājās klusums, kad viņi raudzījās uz piemiņas zīmi. Demija atklāja, ka prāto, par ko domā Nīls, bet tad, itin kā viņš būtu runājis, pajautāja: "Kāpēc tev un Endžijai nebija bērnu?"
Viņa sejā acumirklīgi atspoguļojās jūtas, taču pārāk ātri, lai Demija spētu tās saprast, un viņš ierunājās balsī, kas nebija mainījusies. "Manuprāt, mēs abi pieņēmām, ka kādu dienu mums būs bērni, mēs noteikti nekad neatmetām šo domu, taču tā arī neatradām tam laiku."
"Man domāt, ka viņai bija gana laika," Demija klusi piebilda. Endžija bija pāris gadu jaunāka par Nīlu, viņai — ja Demija pareizi atcerējās — vēl nebija trīsdesmit.
"Tu jau arī neesi nekāda vecā," Nīla sirsnība pārsteidza, un Demija piecēlās kājās.
"Jā, bet tagad man viss jāsāk no sākuma. Pat ja es kādu satikšu rīt, bērns būs tikai pēc gada."
"Tātad ar Kacu tev viss cauri? Jūs šķiraties?"
Demija devās prom. Panācis viņu, viņš satvēra viņas elkoni. "Demij?"
Demija atkratīja viņa roku un uz īsu brīdi aizsedza seju.
"Neviens nav teicis šos vārdus," viņa murmināja, "bet es neredzu… Jā, manuprāt, viss cauri."
Viņš neveikli aplika roku viņai ap pleciem. "Demij, man ļoti žēl."
Viņa pagriezās ar seju pret Nīlu, viņa roka joprojām bija ap viņas pleciem. "Tiešām?"
Nīls atlaida roku. "Man žēl, ka tev sāp," viņš teica, "ka tu esi zaudējusi cilvēku, kas tev daudz nozīmēja un ko tu uzskatīja par savu nākotni…" viņš piepeši apklusa. "Bet vai man žēl, ka Kaca vairs nav tavā dzīvē?" Viņš cieši nopētīja viņas seju. "Nē, par to man nav žēl."
Nepavisam nebūdama septiņdesmito gadu ēka, Ābeļu kotedža, izrādījās, bija tāda, kāda gaidāma: māja ar salmu jumtu, kas stāvēja akmens sviediena attālumā no Svētā Martina Magnas ciemata centrālā mauriņa. Ābeles, kā noskaidrojās, auga dārzā aiz mājas.
"Šeit es dzīvoju gandrīz trīsdesmit gadu," teica Patrīsija Līna, kad viņi pieklājīgi slavēja skaisto mājiņu. "Man paveicās, ka to nezaudēju, kad izšķīros ar vīru. Manuprāt, viņš saprata, ka tas būtu pēdējais piliens."
Demija iekšēji sarāvās par tik klaju godīgumu. Vai šādi gara slimība ietekmē cilvēku, viņa prātoja, tik ļoti pieradina pie viņa visiem redzamās ievainojamības, ka neviens sīkums nav gana personisks, lai nedarītu to zināmu sabiedrībai?
Šķita, ka Nīls, saskatījies ar viņu, jūtas tikpat neveikli par viņas vaļsirdību.
"Ir ļoti grūti sadzīvot ar cilvēku, kuram ir garīgas problēmas," viņa turpināja, ievezdama viņus virtuves piebūvē mājas aizmugurē, lielā, flīžotā telpā ar klaju vietu pasēdēšanai dārza galā. "Es zinu, jo gana ilgi sadzīvoju ar tēva alkoholismu."
"Vai viņš vienmēr dzēra?" Demija jautāja, tverdama iespēju novirzīt sarunu uz mazāk personiskām lietām.
"Jā. Kara laikā viņš bija karagūsteknis Birmā, bet par to viņš nekad nerunāja. Ar to arī, manuprāt, viss sākās. Tagad, protams, viņš saņemtu psihologa palīdzību. Bet toreiz… viņi vienkārši dzīvoja tālāk, vīrieši, kuri atgriezās. Bez palīdzības, bez īstas sapratnes, bez nekā tāda. Nedomāju, ka māte mudināja viņu runāt par pieredzēto. Viņš bija atgriezies, un viss." Patrīsija palūkojās uz viņiem pār plecu, kad ūdens katliņā sāka vārīties. "Tēju vai kafiju? Gan vienu, gan otru ir viegli pagatavot."
Džeka Robinsona nodošanos alkoholismam un izmisumu, stāstīja Patrīsija, pastiprināja sievas nāve. "Pēc viņas nāves, manuprāt, vairs nebija palicis neviens, kas pazina viņu pirms kara, pirms viņš devās prom. Neviens, kas joprojām domāja, ka viņš ir tas pats cilvēks. Visi vīri, ar kuriem kopā dienēja, bija miruši. Viņa māsa apprecējās ar ASV armijas veterānu un pārcēlās uz Ameriku. Tāpēc pēc mammas nāves, manuprāt, viņš zaudēja gribu cīnīties."
Pretēji personai, kas bija piezvanījusi uz koledžu pēc Demijas lūguma televīzijā sniegt informāciju, Patrīsija nevainoja koledžas vadību par tēvu atlaišanu.
"īstenībā viņu turēja darbā krietni ilgāk par laiku, kad lielākajā daļā darbavietu viņam jau būtu parādītas durvis. Viņi pat pieņēma darbā dārznieka palīgu, zēnu, kurš tikko bija beidzis skolu. Viņiem taču tas īstenībā nebija jādara, vai ne?"
Uzbrukums bija pēdējais piliens. "Viņi iesūdzēja to tiesā, taču students ļoti laipni neizvirzīja apsūdzību. Manuprāt, viņš saprata, ka tētis nekad nedabūs citu darbu, ja viņam būs sodāmība." Viņa samaisīja tēju krūzē. "Viņš gan tik un tā pēc tam vairs nekur nestrādāja, taču tā bija tikai viņa paša vaina."
"Es tikai nesaprotu," Nīls piesardzīgi ieminējās, "kā viņš tika pie statujas, kad aizgāja no darba?"
"Jūs esat ļoti pieklājīgs," Patrīsija sacīja, lūpas savilkusi skumjā smaidā, "nesakot, ka viņš to nospēra. Bet tieši to viņš izdarīja, viņš vienkārši to nospēra viņu acu priekšā."
Stāsts nebija garš. Robinsons bija uzgājis zēna statuju krātiņā aiz grezniem rododendru krūmiem, un tā viņam uzreiz iepatikās — "acīm redzamu iemeslu dēļ" teica Patrīsija —, pēc tam viņš plānoja to notīrīt un restaurēt, pirms pārliecināt koledžas direktoru atlikt to tukšajā nišā. "Taču viņš gadiem ilgi neatrada laiku, lai to izdarītu. Dārznieka palīgs — vai viņu sauca Džonijs? — teica, ka tētis mēdza sēdēt un sarunāties ar to, kad bija iedzēris, stāstot tai, ka neviens nesaprot, ko viņi pārcietuši.
Kad sāka retināt rododendrus, viņš prasīja direktoram, vai drīkst savākt un notīrīt statuju, jo tagad tā būs redzamāka. Protams, kad viņu atlaida, viņš to neatdeva atpakaļ. Viņš pārliecināja sevi, ka viņi no tās atbrīvotos, ka nevienam koledžā tā neinteresē. Saprotiet viņa domu gājienu," viņa klusi teica. "Tā bija atstāta mitrā, tumšā vietā sadrupt."
"tad viņš to notīrīja?" Nīls pavaicāja.
"O, jā. Statuja kļuva par viņa dzīvi pēc darba zaudēšanas. Viņš ik dienu mēdza sēdēt pie tās ar zobu suku un ūdens spaini un noberzt mazu daļiņu. Es to redzēju, kad bija notīrīta puse statujas. Tās vietas, kurām viņš nebija pieskāries, bija gandrīz melnas, nudien, gluži ļaunas no skata, un varēja saprast, kāpēc neviens to nevēlējās novietot redzamā vietā — tā izskatījās kā kāds dēmons. Bet tie gabali, kurus viņš bija notīrījis, izskatījās nevainojami — mazliet gan sabojāti, protams, taču pilnīgi tīri. Tas ir apbrīnojami, ko var panākt parasta krāsas maiņa, vai ne?"