Brige nepacēla balsi, bet turpināja runāt klusā, taču stingrā toni, itin kā tādējādi ietītos neredzamības audumā, lai pūlis nedz noklausītos, nedz pat redzētu, ka viņi stāv kopā siltajā, trokšņainajā gaisā. "Deikra kungu," viņš aši paskaidroja, "neinteresēja iekļauties universitātē. Viņš bija nolēmis, ka jānodibina jauna mācībspēku ģilde, kas neiekļautos pastāvošajās paražās. Viņa koledžai bija jākļūst neatkarīgai, brīvai no vajadzības pēc Koplija vai kāda cita varasvīra apstiprinājuma."
Gvineta mēmi raudzījās viņā, itin kā viņam būtu izaugusi aste un viņš būtu iepraties riet.
"Neprāts!" viņa beidzot paziņoja un grasījās doties atpakaļ uz būvlaukumu.
Taču Brige sagrāba viņas roku un nelaida vaļā, kad viņa, sadusmota par šo tvērienu, pagriezās.
Viņš izstiepa rokas sev priekšā, itin kā atvairīdams viņas niknos vārdus.
"Kaintonas kundze, piedodiet, ka nepieklājīgi uzliku jums savas rokas!" Viņš atlaida viņu un stāvēja, rokas nolaidis gar sāniem un nepārprotami gaidīdams, vai viņa dosies prom vai paliks.
Samiegusi acis un sakrustojusi rokas uz krūtīm, Gvineta palika. Viņas klusēšana mudināja viņu pabeigt savu sakāmo.
"Tas nav neprāts, Kaintonas kundze, vienkārši Anglijā līdz šim tā nekad nav bijis. Taču Itālijā, kur Deikra kunga vectēvam bija savs rūpals, tas ir vispārpieņemts paradums. Tur tie, kas mācās, tur grožos tos, kuri māca. Tieši students izlemj, ko grib mācīties un kā. Viņš maksā skolotājiem, un, kā zinām, tas, kurš maksā…"
"…pasūta mūziku," Gvineta mazliet izklaidīgi pabeidza domu, ar roku atkal noraidīdama viņa vārdus. "Bet, Briges kungs, mēs neesam Itālijā. Mēs esam Anglijā. Un šeit Baznīca maksā skolotājiem, un Baznīca pasūta mūziku. Un Baznīca šajā pilsētā ir Roberts Koplijs. Viņš nekad nepiekritīs jūsu paustajam viedoklim! Angļu valoda lpi izkarotu vietu, kuru aizņem latīņu valoda?" Viņa nodūra acis un pieklusināja balsi: "Tajā izpaužas Viklifa un viņa Bībeles gars."
"Bet tam, ko Koplijs neredz," viņš steigšus sacīja, "viņš var klusībā piekrist! Ja mācības angļu valodā notiks koledžā un prom no sabiedrības acīm — ja tās notiks šeit, šajā ēkā, nevis dekāna ēkā, kur mācās Baznīcas cilvēki?"
Gvineta raudzījās viņā. "Vai jūs tiešām ticat, ka viņš pievērs acis un liks mūs mierā? Jo es tam neticu!"
Brige norija siekalas, un viņš balss kļuva stingra un dzestra. "Tātad jūs izvēlēsieties tikai tos skolotājus, kurus apstiprinās Koplijs?"
"Nejau man būs jāizvēlas! Es parūpēšos, lai koledža tiktu uzbūvēta, un viss!
"Bet, ja neizvēlēsieties jūs, kurš tadT Brige lūdzās balsī, kurā jautās kaislība, kādu Gvineta nekad nebija dzirdējusi no viņa. "Ričards Deikrs ir miris, un viņa mantinieks ari vēl pirms viņa. Ralfs iebilst pret pašu domu par koledžu, bet Anna — atraitne — sekos Ralfa paraugam it visā, kas viņai izdevīgs. Saimons nedrīkst atgriezties pilsētā, lai bīskaps nesauktu viņu Baznīcas tiesas priekšā un nenotiesātu par ķecerību!" Brige skatījās uz viņu, un Gvineta brīnījās, cik ļoti viņš runā no sirds. "Ja neizvēlēsieties jūs," viņš piebilda, "tad neizvēlēsies neviens."
Piecdesmit astoņi
No: Demija.Millere@kdc.sal.ac.uk Kam: Pitersdefrizs@dmlplc.co.uk Temats: Ieslodzītā statuja
Dārgais Pīter,
nodomāju, ka ļums patiktu uzzināt, ka esam atraduši ieslodzītā statuju. Tagad tā ir koledžas bijušā dārznieka Džeka Robinsona meitas gādībā. Ar tēvu saistitu iemeslu dēļ viņa tai ir ļoti pieķērusies un izteikusi lūgumu ļaut viņai saglabāt to savā īpašumā līdz mūža beigām. Par to ir panākta vienošanās, tomēr statuja uz laiku ir atvesta uz katedrāli, lai tiktu restaurēta un izpētīta. Vai vēlaties atbraukt un apskatīt to savām acīm? Vienkārši dariet man zināmu, un es to nokārtošu.
Ar sirsnīgiem sveicieniem Demija
No: Pitersdefrizs@dmlplc.co.uk Kam: Demija.Millere@kdc.sal.ac.uk Temats: Ieslodzītā statuja
Dārgā Demij,
tie ir brīnišķīgi jaunumi! Protams, ka es labprāt aizbrauktu un atjaunotu pazišanos ar savu senu draugu. Es piezvanīšu un sarunāšu ar to saistītās
lietas, taču vispirms vēlos nosūtīt šo īso vēstuli, lai dotu )ums laiku apdomāt kādu priekšlikumu. Tagad, kad esat no jauna atklājuši Tobiju, kāds viņš bija, šķiet skumji, ka viņš uzreiz neatgriežas koledžā. Es, protams, saprotu un atzinīgi vērtēju ļūsu domu gājienu, taču es gribētu, lai Tobijs kaut kādā formā varētu atgriezties mājās. Tāpēc es vēlētos finansēt statujas kopijas radīšanu, lai tā, pilnībā precīzi atveidota pēc oriģināla, stāvētu atbilstošajā nišā, kamēr oriģināls paliek pie tās kundzes. Kad koledžā atgriezīsies oriģināls, es vēlētos, ja iespējams, iegūt savā īpašumā kopiju un nogādāt to savās mājās. |a uzskatāt, ka tā ir laba doma, varbūt ļūs to nokārtotu?
Pēc pāris dienām piezvanīšu, lai pateiktu datumu, kad ieradīšos pie Jums.
Jūsu Pīters
Pītera Defrīza iejaukšanās saistībā ar "ieslodzītā" statuju atkal izrādījās būtiski svarīga. Lai izveidotu ģipša kopiju, ar kuru varētu darboties nekavējoties nolīgtais akmeņkalis, sagatavojoties noņemt šablonu, uz kroplā Tobija statujas tika uzklāta piensula. Sarecējušās vielas noņemšanas procesā atdalījās neliels daudzums kaļķakmens drusku, atsedzot teju neredzamu salaiduma vietu statujas pamatnē.
Laikā, kad Demija, Nīla zvana aicināta, nonāca katedrālē, pamatnes abas daļas bija rūpīgi atdalītas un no iedobes starp tām piemērotākā vidē bija izvilkti tur ievietotie dokumenti.
"Atradu tavus dāvinājumus," Nīls sveicināja viņu. "Tie visi ir šeit, paša Ričarda Deikra uzrakstīti un parakstīti." Viņš pamāja uz pergamenta sloksni, kas gulēja uz galda.
Demija noliecās pār gaiši brūno dokumentu, uz kura bija nesaprotams teksts. Viņa varēja izlasīt tikai parakstu "R. Deikrs", rakstītu tīrā rokrakstā, ko neierobežoja juridisko rakstu vispārpieņemtās paražas. Ričards Deikrs: lolards, dažuprāt, ķeceris, koledžas dibinātājs, sākotnējais to zemju īpašnieks, par kuru nākotnes piederību tagad risinājās tik kaislīgi strīdi. Ričards Deikrs bija pazinis Saimonu no Kaintonas, pazinis arī — ļoti iespējams — Tobiasu. Demija izstiepa roku, lai pieskartos dokumentam, taču viņu apturēja Nīla brīdinājums.
"Diemžēl bez cimdiem nedrīkst."
Demija iztaisnojās.
Tātad tagad koledža varēja pierādīt īpašumtiesības, varēja pārdot zemi, ja vēlējās. īrnieku streiks tiks pārtraukts. Viņa brīnījās, ka tas neizraisa viņā gaviles. Taču patiesībā ļaunprātība, ko bija aizsākusi Hedstova taktika, nozīmēja, ka likumīgs stāvokļa noregulējums ir tikai sākums ilgiem kompromisu meklējumiem. īres nauda varēja drīz vien atkal sākt ieplūst koledžas kasē, bet līdz labai gribai bija ejams tāls ceļš.
"Interesanti," Nīls ierunājās, uzvilkdams cimdus. "Skaties šeit. Bredstova — tas ir ciemats, uz kuru tevi aizvedu apskatīt Ralfa un Annas piemiņas plāksnes. Bredstova. Manuprāt, tā nav tagadējo koledžas īpašumu sarakstā."
Demija sarauca pieri. "Nav."
"Tāpēc rodas jautājums, kāpēc tā ir šajā sarakstā? Ja Ralfs un Anna tur dzīvoja un nomira, tad laikam drīz vien pēc Ričarda nāves koledža zaudēja ciemata pārvaldības tiesības."
Demija aizdomīgi nopētīja dokumentu. "Vai tur minētas arī citas vietas, kas vairs nav koledžas īpašumā?"