Visi putni bija devušies pie miera. Klinšu saliņas vīdēja melnas pret debesīm rietumos, kur nogāja saule; saliņai bija jūras zīme — vai arī — akmeņu krāvums. Tētis pacēla vienu gultu, sastinga un ieklausījās.
No tālienes atskanēja vājš un žēls kauciens, savādi vientuļa skaņa, kas atgādināja kaut ko tētim pazīstamu. Tā nāca pāri ūdenim; to šurp nesa trakoti liela vientulība. Vienu acumirkli tētim likās, ka kalns viņam zem ķepām sadreb. Nu atkal palika klusu.
Viņš domāja: «Tas būs bijis putns. Cik gan tie savādi kliedz!» Viņš uzlika gultu uz muguras; tā bija laba un stingra gulta. Tai nebija nekādas vainas. Bet bākas sarga gulta pieder viņam; tajā neviens cits nedrīkst gulēt.
Tētis sapņoja, ka viņš skrien augšup pa bezgalīgām kāpnēm. Tumsa ap viņu bija pilna vēzējošiem spārniem, klusi lidojošiem putniem; kāpnes brakšķēja un ieliecās zem viņa soļiem, tās skaļi čīkstēja un bija jāsteidzas, drausmīgi jāsteidzas. Viņam vajadzēja, iekams nav par vēlu, tikt augšā, iededzināt bāku; bija ārkārtīgi svarīgi, lai viņš to iededzinātu. Kāpnes kļuva aizvien šaurākas un šaurākas, tagad zem viņa ķepām klaudzēja dzelzs; viņš bija augšā pie lampas, kas gaidīja savā apaļajā stikla mājā. Sapnis izvērtās garš, tētis taustījās gar sienām, viņš meklēja sērkociņus. Ceļu aizšķērsoja lielas, iebuktētas krāsaina stikla plātnes un atspoguļoja jūru ārpusē; sarkanais stikls vērta viļņus
sarkanus kā uguns, bet caur zaļo stiklu jūra tapa smaragdzaļa, auksta un tāla; jūra, kas varbūt atradās kaut kur uz mēness jeb kuras vispār nebija. Tagad bija liela steiga, bet viņam viss vedās aizvien gausāk un gausāk. Viņš klupa uz gāzes caurulēm, kas mētājās pa grīdu: aizvien vairāk un vairāk bija šo cauruļu, tās vēlās kā viļņi, un atkal klāt bija putni un ar spārniem sitās pret stiklu; itin viss kavēja viņu iededzināt bākā uguni. No pārbīļa tētis skaļi iekliedzās, krāsotais stikls ap viņu saplīsa milzum daudz spīdīgās lauskās, un jūra šļācās pāri bākas jumtam, un viņš krita: dziļāk un dziļāk lejā — un pamodās ar segu ap galvu uz grīdas.
Kas noticis? — trollīša Mumina māmiņa vaicāja.
Istaba ar saviem četriem logiem, kas vēstīja nakti, bija zila un mierīga.
— Es sapņoju, — atbildēja tētis. — Tas bija šausmīgi.
Māmiņa piecēlās un plītī uz oglēm uzlika dažas sausas šķilas. Sāka degt, un tumsā plivinājās silta, dzeltena gaisma.
— Es iedošu tev sviestmaizi, — viņa sacīja. — Šī tomēr ir gluži jauna vieta.
Tētis sēdēja uz gultas malas un ēda savu sviestmaizi, līdz bailes pazuda.
— Es domāju, ka tā nav istabas vaina, — viņš sacīja. — Tā ir šī gulta, tā ir gulta, kas izraisa šausmīgus sapņus. Es uztaisīšu jaunu.
— Es arī tā domāju, — māmiņa teica — Vai esi pamanījis, ka kaut kā trūkst? Vairs nav dzirdams mežs.
Tētis ieklausījās. Ap salu viņi dzirdēja murdam jūru un atcerējās, ka mājās pa nakti mēdza šalkt koki.
— Patiesībā izklausās tīri patīkami, — māmiņa sacīja. — Citādi. Tagad taču tu nesapņosi neko šausmīgu?
— Diezin vai, — tētis atbildēja. — Vienmēr ir labi naktī apēst kādu sviestmaizi.
Trešā nodaļa RIETENIS
Trollītis Mumins un mazā Mija gulēja uz vēdera saulē un lūkojās krūmājā. Tas bija zems un sapinkājies: mazi, nikni zari un vēl mazāki pundurbērzi, kuriem visu mūžu bija vajadzējis turēties pretī vētrām. Tagad tie, lai cits citu pasargātu, cieši lodāja gar zemi; galotnes bija pārstājušas augt, bet zari, kur vien tika zemei klāt, bija stingri iekrampējušies tajā.
— Padomā, ka tie jaudā būt tik trakoti nikni, — mazā Mija ar apbrīnu sacīja.
Trollītis Mumins paraudzījās zem blīvās koku žmurkstes, kur stumbri cīnoties locījās un griezās kā čūskas. Viņš redzēja pa zemi lienošos egļzarus un brūno skuju paklāju un pāri tam tumsas caurumus un alas.
— Skaties! — viņš sacīja. — Tur ir egle, kas tur apskautu bērziņu un grib to paglābt.
— Tā tikai tu domā, — Mija drūmi noteica. — Es domāju, ka egle viņu žņaudz! Sitais ir tieši tāds mežs, kas tur cieši ļaudis. Mani nemaz neizbrīnītu, ja kāds tur iekšā sēdētu un bērziņu turētu ciet, — lūk, tā! — viņa aptvēra rokas ap trollīša skaustu un saspieda to.
— Laid vaļā! — trollītis Mumins kliedza un rāvās ārā. — Vai tu domā, ka tā ir tiesa? Vai kāds ir tur iekšā…?
— Tu arī visam tici, — Mija nicīgi sacīja.
— Zināms, ka ne, — trollītis sauca. — Tikai es redzu, kā viņš tur iekšā sēž! Viss tūdaļ kļūst nopietns, un es nekad nezinu, vai ļaudis domā nopietni vai ar mani jokojas. Vai tu domā nopietni? Vai tur kāds ir?
Mazā Mija pasmējās un piecēlās. — Neesi nu jocīgs, — viņa sacīja. — Pagaidām paliec sveiks! Es aizskriešu līdz zemes mēlei un apskatīšu to tūļu. Mani viņš interesē.
Kad Mija bija nozudusi, trollītis pielīda tuvāk mežiņam un ar pukstošu sirdi blenza tajā. Jūra mierīgi šņāca, un saule sildīja viņa muguru.
«Skaidrs, ka tur iekšā neviena nav,» trollītis sadusmots nodomāja. «Viņa to izdomāja. Es zinu, ka viņa allaž izdomā visādas lietas un spiež mani tām noticēt. Nākošo reizi es teikšu: «Hā! Neesi nu jocīga.» Tā augstprātīgi — it kā starp citu. «Šis mežs nav bīstams, tam ir bail. Ikviens koks ir atgāzies atpakaļ, it kā cenzdamies izraut saknes un aizskriet prom. Tas taču ir redzams.» Un joprojām saniknots trollītis Mumins līda iekšā brikšņos.
Saule pazuda, kļuva auksts. Zari pluinīja trollīša ausis, egļu skujas viņu durstīja, zem ķepām lūza sprunguļi, — te oda pēc avota un mirušiem augiem. Un bija kluss, pavisam kluss, jūras šņākoņa bija pazudusi. Trollītim Muminam likās, ka še iekšā dzird kādu elpojam, panikā viņš kaklā Sajuta tintes garšu, trollītis jutās ieslodzīts un zaru sagūstīts un vienīgi vēlējās atkal ārā — saulē, ātri, tūlīt —, un viņš nodomāja: «Nē. Ja es tagad pagriezīšos, es nekad vairs neuzdrošināšos iet iekšā. Es staigāšu tur ārpusē visu mūžu, raudzīšos uz mežiņu un domāšu: «Es neuzdrošinājos. Mazā Mija mani nobaidīja. Es aiziešu pie viņas un pateikšu, vai zini, tajā briksnājā nekā nebija. Es apskatījos. Tu vienkārši blefoji!»»
Trollītis Mumins nošņācās un līda tālāk, tālāk starp taustīgajiem kokiem. Dažbrīd kaut kas iekrakšķējās, un viens no stumbriem iebruka samta brūnā trūdu kārtā. Zeme bija elastīga un gluda kā zīds, klāta miljoniem mirušu skuju.
Kamēr trollītis rāpoja dziļāk un dziļāk iekšā, izzuda nejaukā sajūta, ka esi ieslēgts. Viņš jutās vienīgi pasargāts un paslēpts vēsīgajā tumsā, viņš bija viens mazs dzīvnieciņš, kas ir paslēpies un grib, lai viņu liek mierā. Piepeši viņš atkal izdzirda jūru; silta un apžilbinoša viņam uzspīdēja saule. Trollītis Mumins bija iznācis klajumā briksnājā vidū.
Klajums bija gluži maziņš, apmēram tāds kā blakus noliktas divas gultas. Šeit iekšā bija silts, virs puķēm sanēja bites, un visapkārt modri slējās biezais mežs. Pāri klajumam vējojās bērzu lapas, — gaisīgs zaļš jumts, caur kuru varēja ielūkoties debesīs. Klajums bija absolūts, — trollītis Mumins bija atradis šo pilnīgumu. Neviens šeit pirms viņa nebija bijis. Tas piederēja viņam.
Uzmanīgi viņš apsēdās zālē un aizvēra acis. Droša paslēptuve aizvien bija bijusi viena no viņa nopietnākām idejām; viņš allaž tādu bija meklējis un daudzas atradis. Bet nekad vēl viņš nebija atradis kaut ko tik jauku kā šo. Šī vieta bija vienlaikus noslēpta un atvērta. Tikai putni varēja to redzēt; zeme bija silta, un viņu no abām pusēm pasargāja tas, kas bija bīstams. Viņš nopūtās.