Šobrīd jūras zīme sakustējās. Ļoti", ļoti lēnām aizslīdēja pāri kalnam un prom bija. Tas nebija zvejnieks, — viņš bija mazs un tievs. Tas bija kaut kas cits.
Trollītis Mumins noskurinājās un turpināja mājupceļu. Viņš nekā nesacīs; tikai tad, kad būs pārliecināts. Starp citu, trollītis cerēja, ka viņš nekad neuzzinās, kas tur sēdēja un pa naktīm kauca.
Kad trollītis Mumins naktī pamodās, viņš ilgi nepakustēdamies gulēja un klausījās. Kāds bija viņu saucis. Bet viņš nebija pārliecināts, — varbūt tas bija tikai sapnis. Nakts bija tikpat mierīga kā vakars un pilna zili baltas gaismas; augošais mēness lūkojās tieši virs salas.
Trollītis pēc iespējas klusi piecēlās, lai neuzmodinātu māmiņu un tēti, piegājis pie loga, piesardzīgi to atdarīja un paskatījās ārā. Tagad viņš dzirdēja klusos viļņu šļakstus pret krastu, kādu putnu attālāk; tukšas un tumšas jūrā peldēja klinšu saliņas. Sala gulēja mierīgā dusā.
Nē, — lejā smilšainajā krastmalā kaut kas notika. Skanēja attāla žiglu kāju dipoņa, šļaksti ūdenī — tur kaut kas notika. Trollīti Muminu sagrāba spēcīgs sasprindzinājums. Viņš bija pārliecināts, ka tas skar viņu, tikai viņu un nevienu no pārējiem. Trollītim bija jādodas turp. Viņš to juta visapkārt, tas bija svarīgi, viņš bija spiests doties ārā naktī un palūkoties, kas notiek smilšainajā krastmalā; kāds bija viņu saucis un viņam nav ko baidīties!
Pie durvīm viņš atcerejas kāpnes un saka šaubīties. Vītņu kāpnes naktī bija diezgan šausmīga lieta — dienā tu skrien un tev nav laika domāt. Trollītis Mumins devās atpakaļ un paņēma vētras lākturi, kas stāvēja uz ēdamgalda. Uz plīts malas viņš atrada sērkociņus.
Tagad durvis aiz viņa aizvērās, tornis atvērās lejup kā dziļa, reibinoša aka. Viņš to neredzēja, bet zināja, ka tā ir. Liesmas vētras lākturī plīvoja un palielinājās, tagad tas dega mierīgi. Viņš nolaida stiklu un uzdrošinājās paskatīties.
Gaisma bija aizbaidījusi visas ēnas, un, kad viņš pacēla lākturi, tās, tikko pamodušās, plaiksnījās ap viņu. Tik daudz ēnu, tik daudz fantastisku formu un tēlu, kas plivinājās augšup un lejup pa bākas tukšo iekšieni. Tas bija skaisti. Kāpnes locījās uz leju, — lejup, lejup, lejup; — pelēkas un trauslas kā aizvēsturisku dzīvnieku skeleti; lejā tos uztvēra tumsa. Ar katru soli, ko trollītis spēra, ēnas lidoja augšup un dancoja uz sienām. Bija pārāk skaisti, lai būtu biedējoši.
Tā trollītis Mumins soli pa solim kāpa lejā, viņš cieši turēja vētras lākturi, un tas palīdzēja viņam nokļūt līdz pašai bākas apakšai — dūņu pamatnei. Durvis, kā parasts, čīkstēja; tās bija smagas, tagad viņš stāvēja ārā uz kalna, un sala saņēma viņu ar aukstu un nedabisku mēness gaismu.
«Cik saistoši ir dzīvot!» trollītis Mumins nodomāja. «Viss var pārmainīties — ne no šā, ne no tā. Piepeši kāpnes kļūst brīnišķīgas un klajums kļūst kaut kas tāds, par ko es vairs negribu domāt. Tā tas notiek; nav vienīgi zināms, kā.»
Viņš, elpu aizturējis, sāka iet pāri kalnam, cauri viršiem, cauri sīkajai apšu audzītei. Tagad bija kluss, vējš nepūta. Tad viņš palēnināja gaitu un ieklausījās. Smilšainā krastmala bija gluži klusa.
«Varbūt es tos biedēju,» trollītis Mumins nodomāja un saliecās, lai nodzēstu vētras lākturi. «Tas, kas mīt šeit pa nakti, noteikti ir ļoti kautrīgs. Sala, kas dzīvo nakts dzīvi, baidās par sevi.»
Tagad gaisma bija nodzēsta un sala tūdaļ nāca tuvāk. Viņš juta to no vienas zemes mēles līdz otrai, mēness gaismā tā bija nekustīga un ļoti tuvu. Trollītim Muminam it nemaz nebija bail, viņš klausījās. Tad soļu dipoņa atgriezās, kāds skrēja pa smiltīm, aiz alkšņu krūmiem, skraidīja uz priekšu un atpakaļ, ūdenī kaut kas noplakšķēja un gaisā uzšļācās baltas putas.
Tie bija viņi. Jūras zirgi, viņa jūras zirgi; tagad viss kļuva skaidrs. Par sudraba pakavu, ko viņš bija atradis smiltīs, par sienas kalendāru ar lielo kāpjošo vilni, kurā mēness mērcēja savu kurpi, par miegā dzirdēto saucienu. Trollītis Mumins apstājās starp alkšņiem un redzēja dejojam jūras zirgus.
Viņi skraidīja turpu šurpu pa smiltīm ar paceltu galvu un plīvojošām krēpēm, pa garajiem spīguļojošiem viļņiem tiem nopakaļus slīdēja astes. Viņi bija neaprakstāmi skaisti un viegli, un viņi to zināja; viņi koķetēja nesaudzīgi un dabiski, — viens ar otru, paši ar sevi, ar salu vai jūru: vienalga ar ko. Dažbrīd viņi spēji metās ūdenī, kas uzšļācās augstu, un mēnesnīcā uzmirdzēja varavīksne; tad tie skrēja atpakaļ paši caur savām varavīksnēm, zibsnīja acis un nolieca galvu, lai kakls izliektos virs muguras un astes. Izskatījās, it kā viņi dejotu spoguļa priekšā.
Tagad tie stāvēja mierīgi, trinās viens gar otru, acīmredzami domādami paši par sevi. Abi divi bija tērpti zaļā samtā; varēja redzēt, ka tas ir mīksts un silts un nepaliek slapjš. Var būt, ka tas bija pat puķains.
Kamēr trollītis tos novēroja, notika kaut kas interesants, kas varbūt bija gluži dabisks; viņš piepeši iedomājās, ka arī viņš varbūt ir skaists, viņš jutās viegls, rotaļīgs un augstprātīgs. Noskrējis lejā smiltīs, viņš sauca:
— Kas par mēnesnīcu! Ai, cik silts! Var lidot!
Jūras zirgi satrūkās, saslējās pakaļkājās un drāzās aklā skrējienā. Tie aizmetās viņam garām ieplestām acīm, un krēpes tiem viļņojās kā ūdens, pakavi panikā dimdēja, bet viņš tik un tā redzēja, ka viss ir rotaļa. Trollītis Mumins zināja, ka viņi rotaļājas, ka ir pārbijušies un izbauda to, bet viņš nezināja, vai lai viņš tiem aplaudē vai arī tos mierina. Viņš atkal kļuva mazs, tukls un lempīgs, un tieši tobrīd, kad tie skrēja viņam garām iekšā jūrā, viņš kliedza:
— Jūs esat tik skaisti! Jūs esat tik skaisti! Nebēdziet no manis! — Ūdens šļācās augstu, nogrima pēdējā varavīksne, un krastmala bija tukša.
Trollītis nosēdās smiltīs. Viņš bija pārliecināts, ka tie atgriezīsies, tiem vajadzēja atgriezties, ja vien viņam pietiks pacietības gaidīt.
Nakts vērtās aizvien garāka, un mēness nogrima.
Varbūt tiem patiktu gaisma krastmalā, gaisma, kas tos atvilinātu atkal rotaļāties? Trollītis Mumins aizdedza vētras lākturi. Viņš nolika to sev priekšā smiltīs un, acis nenovērsdams, stingi lūkojās tumšajā ūdenī. Pēc brīža viņš piecēlās; pacēla lākturi un sāka to lēnām vēcināt te uz priekšu, te atpakaļ. Tas bija signāls. Viņš pūlējās domāt par draudzīgām, nomierinošām lietām; viņš vēcināja gaismu uz priekšu un atpakaļ, viņam bija pacietības, cik uziet.
Krastmalā kļuva auksts, varbūt nāca rīts. Vēsums plūda no jūras, tagad viņam sala ķepas. Trollītis Mumins nodrebēja un pacēla acis.
Un te viņa priekšā ūdenī sēdēja Morra.
Morras acis sekoja vētras lāktura kustībām, viņa pati bija pavisam nekustīga. Viņš zināja, ka Morra tuvāk nenāks. Bet viņš neko negribēja zināt par Morru. Viņš gribēja tikt prom no viņas vēsuma un nekustīguma, tālu prom no viņas drausmīgās vientulības. Bet trollītis Mumins nespēja aizskriet. Viņš gluži vienkārši nespēja.
Viņš palika stāvam un vēcinām vētras lākturi — lēnāk un lēnāk. Neviens no viņiem nekustējās, un laiks likās tik garš. Beidzot trollītis — ļoti lēnām — sāka iet atmuguriski. Morra palika stāvam tur ārā uz savas ledus salas. Viņš turpināja iet, nenolaižot no viņas skatu; pāri smiltīm, iekšā alkšņos. Viņš nodzēsa gaismu.
Tagad bija stipri satumsis, mēness bija aizgājis aiz salas. Varbūt tā bija ēna, kas virzījās prom, līda uz stāvajām klintīm, — viņš nebija pārliecināts.