Trollītis Mumins devās atpakaļ uz bāku, un viņš jutās esam smags no pārdomām. Tagad jūra bija pilnīgi mierīga, bet apšu lapas no bailēm sačukstējās. Meža briksnājā trollītim pretim plūda stipra petrolejas smaka. Tā nesaderējās ar nakti un arī ar salu ne.
— Par to es domāšu rīt, — trollītis Mumins pie sevis noteica. — Pašlaik manā galvā tam nav vietas.
Ceturtā nodaļa ZIEMEĻAUSTRENIS
Tsi pirms saules lēkta — indīgi un nenorimti — sāka pūst vējš no austrumiem. Ģimene pamodās tā ap astoņiem, kad austrenis bija sapūtis lietu, kas kopā ar vēja brāzieniem tinās ap bāku.
— Nu būs ūdens, — sacīja māmiņa. — Paldies Dievam, ka es atradu katlu un paguvu to izberzt. — Viņa ielika plītī malku un to aizkūra.
Trollītis Mumins palika guļam savā gultā, viņam nebija nekādas vēlēšanās runāt. Pie griestiem bija mazs, apaļš pleķītis ar ūdens pili vidū. Pile kļuva smagāka un smagāka. Nu tā nokrita uz ēdamgalda, dodama vietu nākamai ūdens pilei.
Pa durvīm iešmauca Mija.
— Šodien nav īstais laiks braukšanai ar lifta grozu,—viņa teica un izspieda ūdeni no sava matu kušķa. — Vējš pūš tieši no bākas sienas.
Cauri tornim viņi dzirdēja kaucam vēju, un ar blīkšķi aizcirtās durvis.
— Vai jūs esat uzvārījuši kafiju? — mazā Mija vaicāja. — Negaisa laikā es kļūstu trakoti izsalkusi. Jūra nāk iekšā melnajā līcītī,un tūļas zemes mēle ir pārvērtusies par salu! Tūļa pats ir sapūsts ačgārni, guļ zem savas laivas un skaita lietus lāses.
— Tīkli! — ieteicas tētis un izlēca no gultas. — Mums taču jūrā ir tīkli! — Viņš pieskrēja pie loga un raudzījās ārā, bet nevarēja saskatīt pludiņu. Austrenis pūta tieši pāri zemes mēlei. — Būs gan posts dabūt tos ārā, kamēr vējš pūš no jūras. Un tad vēl lietus.
— Lai tīkli paliek guļam, — tētis izšķīrās. — Tajos būs vairāk zivju. Pēc kafijas es kāpšu augšā tornī un pamēģināšu tikt kādā jēgā ar to vēju. Redzēsiet, ka pret vakaru tas pierimsies.
Stāvu augstāk vējš izskatījās uz mata tāds pats. Tētis stāvēja un lūkojās uz bākas lampu; viņš noskrūvēja vienu uzgriezni, atkal to uzskrūvēja, attaisīja un aiztaisīja lampas mājiņu. Tam nebija nekādas nozīmes; viņš tik un tā nezināja, ko lai iesāk. Tā jau arī bija neredzēta paviršība, ka šādai bākai nebija lietošanas pamācības. Nepiedodami.
Tētis apsēdās uz vienas no gāzes caurulēm un atbalstīja muguru pret sienu. Virs viņa pret stikla rūtīm sitās lietus; nākot virsū brāzmām, tas čukstēja un šņāca. Zaļā rūts bija saplīsusi. Zem tās uz grīdas lēnām krājās mazs ezeriņš. Tētis izklaidīgi nolūkojās uz to; viņš pārveidoja to par deltu ar garām, vijīgām upēm un ļāva skatienam slīdēt tālāk pār sienu. Tur kāds ar zīmuli bija uzrakstījis kaut ko, kas līdzinājās dzejai. Tētis pieliecās tuvāk un lasīja:
Tik tumšs ir jūrā,
vien mēnesi var redzēt spīdam,
un četrus garus gadus
nav redzēta ne bura slīdam.
«Šo te būs uzrakstījis bākas sargs,» tētis nodomāja. «Viņš to būs izdomājis kādu dienu, kad jutās apbēdināts. Padomā tik, apgaismot laivas, kuras nekad neiet garām… Pašā augšā uzrakstītais liecināja par priecīgāku omu: austrumu vējš un sievu ķildas — allaž beidzas tās ar mitrumu.»
Tētis sāka rāpot gar sienām un meklēt bākas sarga pārdomas. Tur bija milzums piezīmju par vēja stiprumu: visspēcīgākā vētra, pūšot dienvidrietumu vējam, bija bijusi līdz pat desmit ballēm. Kādā citā vietā bākas sargs atkal bija uzrakstījis dzejoli, bet tas bija nosvītrots ar daudzām melnām svītrām. Vienīgais, ko tētis varēja salasīt, bija kaut kas par putniem.
«Man jāuzzina kaut kas vairāk par viņu,» tētis nodomāja. «Kolīdz iestāsies labāks laiks, es zvejnieku uzmeklēšu. Viņi taču pazina viens otru, viņi dzīvoja uz vienas salas. Tagad es aiztaisīšu lūku un vairs nenākšu šurp, es kļūstu tikai skumīgs.»
Tētis nokāpa pa kāpnēm un sacīja:
— Vējš ir pagriezies maķenīt uz ziemeļiem, ziemeļaustrumiem. Varbūt tas rimsies. Un es tā ieprātojos, ka mums kādu dienu vajadzētu uzlūgt šo zvejnieku uz kafiju.
— Viņš noteikti nedzer kafiju, — ieskatīja mazā Mija. — Man liekas, ka viņš tikai ēd jūras zāles un jēlas zivis. Varbūt viņš caur priekšzobiem kāš planktonu.
— Ko tu saki? — māmiņa izsaucās. — Tavu dīvainu gaumi!
— Tieši jūras zāles, — atkārtoja mazā Mija. — Viņš tāds izskatās. Tas mani nemaz neizbrīnītu. Bet viņš ir patstāvīgs un nekad neko nejautā, — to viņa novērtēja.
— Vai viņš neko nestāsta? — jautāja Mumintētis.
— It ne druskas, — mazā Mija atteica. Viņa uzlēca uz plīts un saritinājās pie siltā mūrīša, lai pārlaistu lietus laiku guļot.
— Visādā ziņā viņš ir mūsu kaimiņš, — māmiņa noteikti sacīja. — Ar to es domāju, ka vienmēr vajag kādu kaimiņu. Viņa viegli nopūtās un piebilda:
— Es jau nojautu, ka līs lietus.
— Es to nokārtošu, — sacīja tētis. — Pamazītēm. Kad man būs laiks. — Bet viņš domāja: «Varbūt, ka noskaidrosies. Man nav vēlēšanās iet turp. Tur augšā jaušams bākas sargs.»
Pagāja garā, lietainā diena, un uz vakara pusi vējš pierima vismaz tik daudz, ka tētis nolēma vilkt ārā tīklus.
— Redziet, cik labi, ja ir kāda nojausma par jūru, — viņš teica un bija ļoti apmierināts. — Mēs tieši uz tēju būsim atpakaļ, lielās zivis paņemsim līdzi. Pārējās laidīsim atpakaļ ūdenī.
Sala lietū bija slapja, nošļukusi un pilnīgi bezkrāsaina. Ūdens pacēlies tik augstu, ka no smilšainās krastmalas nekas daudz nebija redzams, un laiva, ar pakaļgalu jūrā, zvalstījās uz truļiem.
— Mums tā jāuzvelk augšā līdz pat alkšņiem, — sacīja tētis. — Te nu tu redzi, ko jūra uz rudens pusi var pastrādāt. Ja es ar tīklu likšanu būtu gaidījis līdz rītam, mums vairs nebūtu laivas! Redzi nu, ka ar jūru nekad nevar būt pārāk piesardzīgs. Diez kāpēc, — tētis nopietni piebilda, — diez kāpēc jūra ceļas un krīt? Tur jābūt kādam izskaidrojumam…
Trollītis Mumins palūkojās visapkārt, šī bija gluži cita krastmala. Jūra izskatījās uzpampusi, sabozusies tā tik tikko cēlās un bija izgāzusi krastā augstu aļģu valni. Šis vairs nebija krasts, kur skrieties jūras zirgiem. Padomā, ja nu viņiem patika vienīgi smiltis, nu viņi vairs nevēlēsies te atgriezties! Padomā, ja nu Morra ir tos aizbaidījusi prom… Trollītis Mumins pameta bailīgu skatu uz klintīm, bet lietus migla bija tās paslēpusi.
— Skaties, kur aire! — tētis sauca. — Skaties uz pludiņu un uzmanies no viļņiem, citādi mēs uzskriesim uz sēkļa!
Trollītis Mumins bija uzmeties uz kreisā aira un vilka to no visa spēka. «Piedzīvojums» visu laiku griezās aizvējā, bet viļņu ieplakās mīņājās uz vietas.
— Uz āru, uz āru! — tētis sauca. — Griez! Nē, uz otru pusi! Atpakaļ! Atpakaļ! — Viņš gulēja uz vēdera laivas pakaļgalā un pūlējās satvert pludiņu. — Nē, nē, nē, nē — šurp! Es gribēju teikt, turp. Nu, tā. Tas man ir rokā. Tagad airē uz āru, taisni uz āru!
Tētis satvēra augšējo linuma malu un sāka vilkt. Lietus sitās viņam acīs, un tīkls likās drausmīgi smags.
«Mēs nekad neapēdīsim tik daudz zivju,» tētis apjucis domāja. «Šitādu dzīvi! Bet ja jau ir ģimene, tad ir ģimene…»