Trollītis Mumins bija uzgūlies uz airiem un airēja kā apsēsts; viņš redzēja ar tīklu paceļamies kaut ko tumšu, tās bija jūras aļģes! Tīkls bija biezs kā sega — metru pēc metra — no aļģēm un dzeltenām jūras zālēm.
Tētis vairs nebilda ne vārda, viņš pat vairs nepūlējās uzmest tīklu uz ķepas, nu viņš gulēja saliecies divos līkumos pār laivas malu un abām rokām, kā pagadās, ķeselēja jūras zāles. Pāri reliņiem vēlās viens klēpis pēc otra brūni dzeltenas ādas, bet nevienas zivs. Visi trīs tīkli bija vienādi, un pat uz tīkla puļķīša sēdēja jūras zāļu kušķītis. Trollītis Mumins pagrieza laivu un ļāva tai peldēt uz smilšaino krastmalu, kamēr pats, uzkāries uz labā aira, to nekustināja; dažos acumirkļos «Piedzīvojuma» deguns jau bija krastā, un ar nākošo vilni tas atsitās pret krastmalu un apgāzās. Nu tētis sarosījās.
— Lec ārā un velc priekšgalu! — viņš kliedza. — Velc to ārā un turi!
Trollītis Mumins stāvēja līdz vēderam jūrā un turēja «Piedzīvojuma» tauvu, viņš lēkāja kā mustangs, un ik vilnis, kas nāca, šļācās pāri viņa purniņam. Ūdens bija tik auksts, ka tas darīja sāpes. No laivas pakaļgala tētis stiepa krastā visus darbarīkus, viņš plēsās uū rāvās; cepure bija noslīdējusi uz acīm, airi bija noripojuši smiltīs un pinās tīklos un viņa kājās — viss bija tik slikti, cik vien slikti varēja būt. Kad viņi beidzot bija uzvilkuši «Piedzīvojumu» uz truļiem, pāri jūrai šurp traucās jauni lietus aizkari, apkārtne satumsa un aizplīvurojās; tuvojās vakars.
— To mēs labi padarījām, — sacīja trollītis Mumins un piesardzīgi palūkojās uz tēti.
— Tu saki, — tētis noteica vilcinādamies. Brīdi blenzis uz milzīgajiem tīklu un jūras zāļu kalniem, viņš nolēma, ka trollītim ir taisnība. Viņš sacīja:
— Tāda tā bija. Cīņa ar jūru. Tā iet ārpusšēru dzīvē!
Noklausījusies visu grandiozo attēlojumu, Mija nolika pie malas sviestmaizi un teica:
— Apsveicu! Nu jums būs interesanti. Trīs, četras dienas varēsiet lasīt zāles. Sitās dzeltenās jūras zāles ieķeras kā āmrijas. Tā notiek, ja tīkls guļ ūdenī ilgāk par dienu.
— Kā tad! Kā tad! — tētis iesāka.
— Mums taču laika pietiek, — māmiņa steidzīgi piebilda. — Ja laiks būs jauks, būs tīri patīkami lasīt no tīkla jūras zāles…
— Zvejnieks varēs tās ēst tīras, — Mija ierosināja. — Viņam patīk jūras zāles! Hā!
Tētis atkal apdzisa. Tas bija netaisni: šī ķibele ar jūras zālēm un nelaime ar bākas uguni. Tu te tikai smagi strādā un strādā, bet pilnīgi viss ņem un izslīd tev no ķepām. Top citāds… Tēta domas kļuva neskaidras, un viņš airēja ar karotīti tasē, — uz riņķi, uz riņķi vien, — kaut arī cukurs jau sen bija izkusis. Galda vidū stāvēja pats mazākais kastrolītis. Lāses no jumta pēc domīgām pauzēm krita un pakš! nopakšķēja kastroļa dibenā. Trollītis Mumins sēdēja un stingi lūkojās sienas kalendārā, pats vienaldzīgi siedams mezglus astē.
— Tagad iededzināsim lampu! — māmiņa priecīgi ieteicās. — Šovakar mēs to varam iekarināt logā, jo pūš vējš.
— Nē, nē, logā ne! — iesaucās trollītis un uzšāvās kājās. — Mīļo māmiņ, tikai ne logā!
Māmiņa nopūtās. Tieši no tā viņa bija baidījusies. Lietus laikā viņi visi kļuva vienlīdz savādi, itin kā, dodoties izbraukumā, būtu lijis lietus. Un, protams, līs vēl daudz. Tur mājās bija tik daudz darāmā iekšā, bet šeit… Māmiņa piegāja pie sekretāra un atvēra augšējo atvilktni.
— No rīta es to pārskatīju, — viņa sacīja. — Tā bija pustukša. Un, vai varat iedomāties, ko es atradu? Saliekamo spēli. Šeit ir vismaz tūkstoš gabaliņu, un nevienam nav ne jausmas, kas no visa tā iznāks, kad spēle būs salikta. Tā taču ir viena interesanta rotaļa!
Viņa izbēra saliekamās spēles gabaliņus uz ēdamgalda starp tējas tasēm: iznāca milzīga kaudze. Ģimenes locekļi nepatikā uz to nolūkojās.
Trollītis Mumins pagrieza vienu no gabaliņiem, tas bija melns. Melns kā Morra. Vai ēnas briksnājā, vai arī jūras zirgu acu zīlītes. Vai arī — kā miljons citu lietu. Tas varēja būt jebkas. Un neviens nezināja, kurā vietā tāds melnums iederas — tikai tad, kad bija salikta visa bilde.
Tonakt ārā, jūrā, dziedāja Morra. Neviens nebija atnācis krastmalā ar lampu. Viņa bija gaidījusi un gaidījusi, bet neviens nenāca.
Iesākumā Morra kauca ļoti klusu, bet tad viņas vientulības dziesma kļuva skaļāka. Tagad tā nebija tikai vientulīga, tā bija arī spītīga: «Nav nevienas citas Morras, vienīgi es, es esmu vienīgā. Es esmu visaukstākā uz pasaules. Es nekad nekļūšu silta.»
— Tie ir roņi, — tētis murmināja spilvenā.
Trollītis Mumins uzvilka segu pār ausīm. Viņš zināja, ka Morra sēž un gaida lākturi. Bet viņš nedomāja ļaut sirdsapziņai sevi par to mocīt. Lai Morra kauc; viņam gar to nav daļas, it nekādas daļas. Un turklāt — viņa māmiņa bija sacījusi, ka ir patērēts briesmīgi daudz petrolejas. Vairāki litri. Tā nu tas bija.
Dienas gāja, un neatlaidīgajā austrumu vējā cēlās ūdens; viļņi gāzās ap salu pastāvīgi iemidzinošā dunā. Tagad zvejnieka zemes mēle bija pilnīgi izolēta, bet, pēc Mijas izteikuma, viņš esot tikai priecīgs, ka viņu liekot mierā. Bija beidzis līt, un ģimene devās lejā uz krastmalu, lai palūkotos uz laivu.
— Tik trakoti daudz brūnaļģu! — māmiņa priecīgi iesaucās. — Tagad es varēšu iztaisīt daudz lielāku dārziņu! — Viņa uzdrāzās kalnā un spēji apstājās. Dārziņš bija pazudis, — tas bija pavisam pazudis. Jūra visu bija paņēmusi līdzi.
«Saprotams, tas bija pārāk tuvu jūrai,» māmiņa apjukusi nodomāja. «Man jāsanes aļģes daudz augstāk un jāiztaisa jauns…»
Noraizējusies viņa lūkojās uz pārplūdušo krastmalu, kur šņācoši baltus pusapļus skaloja viļņi. Tie traucās pat zem laivas, kas iespiedusies gulēja alkšņos, un sita tai pa pakaļgalu tā, ka laiva aizvainojumā augstu palēcās. Tētis stāvēja dziļi ūdenī un meklēja savu viļņlauzi. Viņš skraidīja uz priekšu un atpakaļ līdz pat vēderam ūdenī, — grozījās un kaut ko kliedza.
— Ko viņš saka? — māmiņa vaicāja.
— Tas ir pazudis, — trollītis Mumins atteica no krastmalas. — Visi akmeņi ir aizripojuši prom.
Nu tas bija nopietni. Māmiņa metās pāri slapjajām smiltīm ūdenī, lai izrādītu līdzjūtību; tieši pašlaik tas bija labāk nekā kaut ko sacīt.
Tētis un māmiņa stāvēja viļņos viens otram līdzās un viņiem sala, un tad māmiņa nodomāja: «Tēta jūra gan ir ļauna…»
— Nāc, iesim krastā,— tētis izklaidīgi sacīja. — Varbūt tie nemaz nebija tik lieli akmeņi, kā es domāju.
Pametuši visu postažu, viņi gāja garām laivai uz apsēm, kur tētis apstājās un sacīja:
— Šeit nav iespējams iztaisīt kārtīgu ceļu. Es jau mēģināju. Šeit tie velna akmeņi ir par lieliem. Ja tas būtu bijis iespējams, bākas sargs jau sen būtu uzbūvējis ceļu un arī steķus.
— Varbūt uz šitādas salas nemaz nav iespējams daudz ko mainīt, — māmiņa ieteicās. — Sala ir tāda, kāda tā ir. Mājās kaut kādā ziņā bija vieglāk… Bet es tomēr pamēģināšu iztaisīt dārziņu… Augstāk.
Tētis nekā nesacīja.
— Un bākā ir tik trakoti daudz darāmā, — māmiņa turpināja. — Var taču uztaisīt plauktiņus! Jaukas mēbeles, vai ne? Salabot sitās šausmīgās kāpnes… un jumtu, tu jau zini…
«Es negribu labot,» tētis domāja. «Es negribu lasīt jūras zāles… Es gribu būvēt lielas, stipras mantas, es tik daudz ko gribu, un tik labprāt — bet es nezinu… ir tik šausmīgi grūti būt par tēti!»