Viņi devās prom uz bāku, trollītis Mumins redzēja tēti un māmiņu ar nolaistām astēm pazūdam nogāzē.
Pār bākas kalnu caurspīdīgās krāsās kvēloja aprauta varavīksne. Raudzīdamies uz nobālušajām krāsām, klusu un piepeši trollītis Mumins zināja, ka, iekams varavīksne nodzisīs, ir briesmīgi svarīgi nokļūt laucītē. Viņš uzdrāzās briksnājā, nometās uz vēdera un līda iekšā.
Tagad laucīte piederēja viņam. Tā bija tikpat skaista arī pelēkā laikā. Nu viņš starp zariem redzēja zirnekļa tīklu, tas bija ūdens lāšu apsudrabots. Lai gan pūta vējš, šeit valdīja pilnīgs klusums. Un nebija nekādu iedzelteno mīzeņu. Nevienas pašas skudras.
Bet varbūt tās tikai bija noslēpušās no lietus… Trollītis ar abām ķepām sāka nepacietīgi plēst velēnas. Tagad tā atkal bija jūtama — petrolejas smaka. Jā, tur tās bija, pilns ar viņām… bet ikviena bija mirusi un sačervelējusies; posta posts, šeit bija notikusi liela un drausmīga masu slepkavība, itin neviena no iedzeltenajām mīzenēm nebija paglābusies. Viņas bija noslīcinātas petrolejā.
Trollītis Mumins pieceļas, un visu viņa augumu pāršalca tāds kā vilnis: «Tā ir mana vaina. Man vajadzēja to zināt. Mija nav tā, kas pierunā ļaudis, viņa vai nu rīkojas uz līdzenas vietas, vai arī iet prom. Ko lai iesāku? Ko lai iesāku?»
Trollītis sēdēja savā laucītē, kas pilnībā piederēja viņam uz mūžīgiem laikiem, šūpojās uz priekšu un atpakaļ, bet petrolejas smaka mācās viņam virsū no visām pusēm. Tā pavadīja viņu arī mājupceļā, un viņš bija pārliecināts, ka tā nekad nepazudīs.
— Bet, mīļo trollīt! — sacīja mazā Mija. — Mīzenes ir kā odi; labi vien ir, ja no tām tiek vaļā! Starp citu, tu gan labi zināji, kā es to nokārtošu. Tu zināji, bet cerēji, ka es to nestāstīšu, tu esi tāds, kas apmāna pats sevi.
Uz to nebija ko atbildēt.
Tovakar mazā Mija ieraudzīja trollīti Muminu lienam cauri džungļiem ar skaidri manāmu cenšanos palikt neredzamam. Pats par sevi saprotams, viņa gāja līdzi un redzēja, ka trollītis Mumins ap egļu mežiņu izkaisa cukuru. Tad viņš ar bundžu nozuda krūmājā.
«Hā!» nodomāja mazā Mija. «Tagad viņš pūlas nomierināt savu sirdsapziņu. Es viņam varētu pastāstīt, ka mīzenes cukuru neēd. Un, ka cukurs izkusīs, jo zeme ir slapja. Un, ka tās mīzenes, kuras es nenoķēru, šis gadījums it nemaz neinteresē, un tās nevajag mierināt. Bet es nejaudāju. Lai viņš ņemas vien.»
Pēc tam sekoja divas dienas, kad māmiņa un trollītis Mumins nedarīja nekā cita, kā lasīja no tīkla jūras zāles.
Tad atkal sāka līt. Pleķis griestos bija kļuvis daudz lielāks, mazajā kastrolī pilēja — plakš, plakš, plakš — un lielajā — plīkš, plīkš. Augšā, bākas mājā, sēdēja tētis un krietni īgns apcerēja saplīsušo logu. Jo vairāk viņš par šo logu domāja, jo vairāk viņa fantāzija bālēja un tapa pagalam vāja. Logus vajadzētu no ārpuses pienaglot. Vai arī no iekšpuses aizbakstīt ar maisa audumu un līmi. Tāds bija Muminmāmfņas priekšlikums.
Tētis kļuva aizvien gurdāks un gurdāks, un beidzot, nolicies uz grīdas, viņš ļāva zaļajai stikla rūtij kļūt par vienu skaistu smaragdzaļu krāsu. Nu jau viņš jutās labāk, un pēc maza brītiņa viņam radās gluži sava doma. Ja nu no maisa auduma nogrieztu krietni platu sloksni. Un uz tās uzsmērētu līmi. Un salauztu zaļo stiklu bezgaldaudzos smaragdos un ieberztu līmē… Kājās piecēlās ļoti ieinteresēts tētis.
Salaidumā, pirms līme sažūst, starp dārgakmeņiem varētu iebērt smalkas, baltas smiltis. Nē, rīsus. Varētu ieknibināt sīkus, baltus rīsa graudus — kā pērles, tūkstošiem rīsa graudu. Tad iznāktu pērļu un smaragdu josta.
Tētis piecēlās un belza āmuru ieplīsušajā loga stiklā. Uzmanīgi to sapurināja. Uz grīdas nogāzās liels gabals un saplīsa. Tētis izvēlējās pilnu ķepu šķembu un ar nebeidzamu pacietību sāka dauzīt šķembas skaistas un līdzenas.
Pēcpusdienā tētis nokāpa lejā caur jumta lūku — josta bija gatava.
— Es izmēģināju to pie sevis, — viņš sacīja. — Un tad es labu gabalu noņēmu nost. Tagad tai vajadzētu būt tev pašā laikā.
Māmiņa uzmauca jostu pār galvu, tā noslīdēja uz viņas apaļā vēdera un palika stāvam tieši tur, kur vajag.
— Nē, tas nav iespējams! — trollīša Mumina māmiņa iesaucās. — Šī ir pati skaistākā dāvana, kas man jebkad ir bijusi.
Viņa bija tik priecīga, ka kļuva nopietna.
— Mēs nevarējām saprast, kāpēc tev vajag rīsus! — sauca trollītis Mumins. — Bet tie jau slapjumā piebriest… tāpēc mēs domājām, ka tu varbūt drīvē logu, — kaut kādīgi…
— Fantastiski! — mazā Mija ar zināmu apbrīnu sacīja. — Nav nemaz ticams, ka tā ir patiesība. — Viņa nolika mazgājamo šķīvi jaunā vietā, kur griestu lāses nesacīja — plākš! vai plīkš!, bet gan blurkš!, un piebilda:
— Un tā beidzās rīsu biezputra!
— Man ir ļoti resns viducis, — māmiņa pārmetoši teica. — Mēs tikpat labi varam ēst auzu pārslu biezputru.
Auzu pārslu biezputra tika sagaidīta ar lielu klusumu, un tajā tētis pēkšņi izdzirda trīsbalsīgu griestu lāšu melodiju, kas bija komponēta vienīgi viņam. Tētim tā nepatika.
— Mīlulīt, ja ir jāizvēlas starp rotu un rīsu biezputru… — māmiņa iesāka, bet tētis viņu pārtrauca, vaicādams:
— Cik daudz mēs esam noēduši?
— Labu tiesu, — māmiņa bažīgi atteica. — Tu jau zini, jūras gaiss…
— Vai kaut kas vēl ir palicis? — tētis turpināja.
Māmiņa pakustināja roku nenosakāmā žestā, kas visdrīzāk nozīmēja «auzu pārslu biezputru», bet vienlaikus, ka tas nemaz nav tik svarīgi.
Tad tētim bija atlikusi tikai viena iespēja: viņš noņēma no sienas spiningu un uzlika galvā bākas sarga cepuri. Lepnā klusumā viņš izvēlējās savu visskaistāko velci.
Ģimene godbijīgi gaidīja, un griestu lāse sakrājās un nokrita.
— Es iziešu mazliet pamakšķeret, — tētis nesatricināmā mierā sacīja. — Patlaban ir laiks, kad ķeras līdakas.
Ziemeļaustrenis jau bija aizpūtis ciet sev muti, bet ūdens līmenis vēl nekritās. Smidzināja smalks lietutiņš, un kalni bija tādā pašā krāsā kā ūdens; pelēka, anonīma, loti lielas vientulības pasaule.
Tētis makšķerēja melnajā līcītī veselu stundu. Ne reizes pludiņš nepakustējās. Nekad nevajadzētu runāt par līdakām, iekams neesi tās izvilcis.
Saprotams, ka tētim patika zvejot, to jau dara lielais vairums zināmas sugas tētu. Un viņam it nemaz nepatika pārnākt mājās bez zivīm. Spiningu viņš bija dabūjis savā dzimšanas dienā pirms gada, — tas bija ļoti smalks. Bet reizēm tas karājās uz āķa kaut kā īpaši, mazliet nepatīkami. Kā izaicinājums.
Tētis stāvēja un lūkojās melnajā ūdenī, un līcītis ar savu lielo un nopietno aci blenza viņam pretī. Viņš satina auklu un aizbāza apdzisušo pīpi aiz cepures lentes. Pēc tam devās uz aizvēja pusi.
Arī tur varēja būt līdakas. Varbūt mazākas. Bet vismaz kaut kas, ko varētu aiznest mājās.
Pie paša krasta sēdēja zvejnieks un makšķerēja.
— Vai šis ir labs sēklis? — tētis jautāja.
— Nē, — atbildēja zvejnieks.
Tētis atsēdās uz kalna un mēģināja uzsākt sarunu. Viņš nekad nebija sastapis nevienu, ar ko
būtu tik grūti sarunāties. Viss kļuva ačgārns un nenoteikts.
— Pa ziemu te gan laikam ir vientulīgi, — viņš mēģināja uzsākt sarunu un, saprotams, nesaņēma atbildi. Vēl vienu reizi nesaņēma.
— Bet tad jau jūs bijāt divi. Kāds viņš bija, tas bākas sargs?
Zvejnieks kaut ko nomurmināja un nemierīgi sagrozījās uz airsola.