— Vai viņš bija runīgs? Vai viņš mēdza stāstīt par sevi?
— Tā viņi visi dara, — zvejnieks pēkšņi ieteicās. — Viņi runā par sevi. Viņš aizvien runāja par sevi. Bet var jau būt, ka es tik uzmanīgi neklausījos. Es esmu aizmirsis, kā tas bija.
— Bet kā tas nācās, ka viņš aizgāja prom. Vai bāka nodzisa, pirms viņš aizbrauca, vai tikai tad, kad bija jau projām?
Zvejnieks pacēla roku un izvilka auklu — āķis bija tukšs.
— Es esmu aizmirsis, — viņš atbildēja.
Tētis, pilns izmisuma, mēģināja no jauna.
— Bet ko viņš darīja pa dienu? Vai kaut ko ceļa? Vai lika tīklu?
Zvejnieks ar lēnu, skaistu kustību iemeta makšķerauklu. Ūdenī izveidojās pareizs aplis, — tas paplašinājās un lēnītēm pazuda ūdensvirsmas tukšumā. Makšķerētājs pagriezās pret jūru.
Tad tētis piecēlās un gāja tālāk. Viņš bija stipri dusmīgs, un šī sajūta darīja viņu svabadu. Viņš meta spiningu tālu, nelikdamies zinis par atstatumu, kāds, ja grib būt taktisks, jāievēro starp diviem kungiem, kas zvejo gandrīz blakus. Tūdaļ uz āķa kaut kas uzķērās.
Tētis izvilka puskilogramu smagu asari. Viņš iztaisīja veselu teātri: plakšķināja un tusnīja, un, pagriezies pret kalnu, pliķēja asari, lai pēc iespējas vairāk kaitinātu zvejnieku. Viņš pašķielēja uz turieni, — pelēkais stāvs sēdēja mierīgs un lūkojās par jūru.
— Šitā līdaka gan sver vairāk par astoņiem kilogramiem! — Mumintētis skaļi sacīja, aizslēpis asari aiz muguras.
— Tā ja, tā ja! Tas tik būs darbs, kamēr to nožāvēs!
Zvejnieks nekustējās.
— Nu viņš dabūja! — tētis noburkšķēja. — Iedomājies šo nabaga bākas sargu, kas stāstīja un stāstīja par sevi, bet tas tur — tas tur aļģu garnele pat viņā neklausījās! Tā es domāju! — Viņš devās augšā uz bākas kalnu, stingri satvēris ķepā asari.
Mazā Mija sēdēja uz trepēm un dziedāja vienu no savām vienmuļajām lietus dziesmām.
— Sveika! — uzsauca tētis. — Es esmu dusmīgs!
— Tas ir labi, — mazā Mija ar patiku noteica. — Izskatās, it kā tu būtu dabūjis piemērotu ienaidnieku; tas var atvieglot darbus un lietas.
Tētis uzsvieda asari uz trepēm.
— Kur viņa ir? — viņš jautāja.
— Rakņājas savā jaunajā dārziņā, — atbildēja mazā Mija. — Es iedošu viņai zivi.
Tētis pamāja un devās tālāk uz rietumu zemes mēli. «Nu tad tā!» viņš pie sevis noteica. «Es makšķerēšu viņam pie paša deguna, tieši pie viņa cementa kastes! Es izmakšķerēšu ikvienu svētītu zivi. Es parādīšu šitam…»
Saplēstie tīkli karājās bākā zem vītņu kāpnēm un ar zināmu atvieglojumu tika aizmirsti. Māmiņa vairs nerunāja par plauktiņiem, mēbelēm, un pleķis pie griestiem kļuva mazliet lielāks ik reizi, kad lija lietus. Griestu lūka palika aizvērta.
Piepeši tētis rie par ko citu nelikās zinis kā vien par makšķerēšanu ar spiningu. Viņš dzīvoja pa āru un makšķerēja augām dienām, un ienāca bākā tikai, lai paēstu. Agri no rīta viņš devās projām, un neviens nedrīkstēja iet viņam līdzi. Tētis vairs nenerroja zvejnieku; nav patīkami ķircināt kādu, kas ir mazāks un nekļūst dusmīgs. Tētim galvā bija tikai viena vienīga, pārlieku dedzīga doma: sagādāt ēdienu savai ģimenei. Uz bākas trepēm allaž gulēja loms.
Ja zivis bija labas, tētis tās nesa uz krastmalu, kur stāvēja laiva, un kūpināja tās. Viņš sēdēja vējā pie žāvējamās krāsns un lēnām bāza tajā zaru pēc zara, lai uzturētu vienmērīgu uguni. Viņš nodrīvēja krāsni ar smiltīm un sīkiem akmeņiem, viņš vāca paegļu zarus un sacirta alkšņu skaidas, lai zivij būtu apakšā kārtīgs kurināmais. Tētis tikpat kā nebija redzams.
Pret vakaru viņš trīs reizes iemeta makšķeri līcītī, bet tur nekad neķērās.
Un tēju dzerot, tētis ne par ko citu nerunāja kā par zivīm. Viņš nelielījās savā parastajā patīkamajā manierē: viņš noturēja nedzirdētus priekšlasījumus, kurus māmiņa uzklausīja ar tādu kā apmulsušu izbrīnu, tā arī neko īpašu neuzzinot par zvejošanu un zvejnieku paradumiem.
Viņa nodomāja: «Tētis vairs nerotaļājas. Nu mēs esam sasālījuši zivis visās bundžās un podos, kādi vien mums ir, bet viņš tikai turpina makšķerēšanu. Protams, ka ir jauki, ja ir tik daudz ēdiena, bet bija drusku parocīgāk, kad mums tā bija mazāk. Es domāju, ka jūra izturas nejauki pret tēti.»
Māmiņa katru dienu nēsāja smaragda jostu, lai parādītu tētim, cik ļoti viņai tā patīk. Lai gan tā noteikti bija svētdienas greznuma lieta. Un bija mazliet nepatīkami, ka stikla gabaliņi it visur aizķērās un ka rīsa graudiņi krita nost, ja nekustējās ļoti piesardzīgi.
Māmiņas jaunais dārziņš bija gatavs: spožs aļģu aplis lejpus bākas kalna. Viņa bija aplikusi dārziņu ar apaļiem akmeņiem, jo gliemežvākus jūra negribēja viņai dot. Vidū auga no mājām atvesta roze savā īstajā zemē; tā taisījās ziedēt, bet diezgan šaubīgi. Saprotams, bija jau vēls septembris.
Māmiņa bieži sapņoja par puķēm, kuras viņa stādīs, kad atkal būs pavasaris. Viņa tās visas uzzīmēja uz ziemeļu palodzes. Katru reizi, kad māmiņa sēdēja un pa savu logu lūkojās uz jūru, viņa uzzīmēja jaunu puķi, — izklaidīgi, domās būdama citur. Dažreiz viņa bija pārsteigta par savām puķēm; bija tā, it kā tās būtu izaugušas pašas no sevis, un tās kļuva arvien skaistākas.
Loga vieta tagad likās tāda patukša, kopš bezdelīgas bija aizlidojušas uz dienvidiem. Tās bija izvēlējušās kādu vējainu dienu ar smalku lietutiņu — neviens nebija pamanījis to aizlidošanu. Tagad sala bija dīvaini klusa: māmiņa bija pieradusi pie bezdelīgu čirkstēšanas un nerimtīgās vidžināšanas zem jumta dzegas. Nu viņas logam garām slīdēja tikai kaijas ar kustīgām acīm, un dažreiz bija dzirdams klusais dzērvju sauciens — tās devās ceļā, prom, ļoti tālu prom.
Īstenībā nebija nemaz tik savādi, ka ne māmiņa, ne tētis nepamanīja, kas notika ar viņu trollīti; viņi domāja par citām lietām. Viņi nezināja par mežu un laucīti, viņiem nebija ne jausmas par to, ka trollītis Mumins katru nakti, tikko uzlēca mēness, ar vētras lākturi ķepā devās uz smilšaino krastmalu.
Ko mazā Mija pamanīja un domāja, neviens nezināja. Lielākoties viņa staigāja pakaļ zvejniekam, bet diez vai viņi sarunājās. Viņu attiecības raksturoja tāda kā iepriecinoša iecietība un abpusēja patstāvība. Viņi necentās saprast, nedz arī atstāt iespaidu viens uz otru, bet arī tā jau var būt sava veida omulība.
Apmēram tā izskatījās uz lielās, rudenīgās salas tonakt, kad atgriezās jūras zirgi.
Doties ar vētras lākturi lejā uz smilšaino krastu vairs nebija nekāds piedzīvojums. Trollītis Mumins bija pieradis pie Morras, viņa patiesībā bija drīzāk apgrūtinoša nekā bīstama. Trollītis Mumins diez vai maz zināja, vai viņš iet viņas dēļ vai arī joprojām cer, ka atgriezīsies jūras zirgi. Bija, lūk, tā, ka, mēnesim uzlecot, trollītis pamodās un viņam vajadzēja doties ceļā.
Morra atnāca vienmēr. Viņa stāvēja kādu gabaliņu tālāk ūdenī, ar acīm sekodama gaismas kustībām. Kad trollītis nodzēsa lākturi, viņa klusēdama atkal aizslīdēja, un trollītis Mumins devās mājās.
Bet katru nakti viņa panācās maķenīt tuvāk. Un šonakt viņa sēdēja smiltīs un gaidīja.
Trollītis Mumins, nolicis zemē vētras lākturi, apstājās pie alkšņiem; Morra bija pārkāpusi rituālu, iznākot krastā, — tā bija kļūda. Uz salas viņai nekas nebija darāms. Viņa bija bīstama visam, kas auga un bija dzīvs.
Viņi stāvēja viens otram pretī, kā viņi to mēdza darīt. Bet Morras acis lēnām novērsās no gaismas un lūkojās tieši uz trollīti Muminu, — agrāk viņa to nekad nebija darījusi. Tik aukstas acis un tik bažīgas. Starp mākoņiem peldēja mēness: iespīdējās un apdzisa, — krastmala bija pilna bēgošu ēnu.