Tur no zemes mēles šurp skrēja jūras zirgi. Viņi it nemaz nelikās zinis par Morru; mēnesnīcā dzenāja viens otru, uzšļakstīdami varavīksnes, un ar maziem, cietiem pakaviem skrēja tām cauri. Trollītis Mumins redzēja, ka viens no viņiem bija pazaudējis pakavu. Tam bija tikai trīs pakavi. Viņš patiešām bija puķains: ar tādām kā margrietiņām, kas ap kaklu un kājām kļuva mazākas. Vai varbūt patiesībā tās bija ūdensrozes — tas būtu daudz poētiskāk. Tagad zirdziņš skrēja tieši uz vētras lākturi, tas apgāzās smiltīs.
— Tu traucē manai mēnesnīcai! Manai mēnesnīcai! — sauca mazais zirdziņš.
— Ai, piedod! — teica trollītis Mumins un izdzēsa lākturi, cik vien ātri jaudāja. — Es atradu tavu pakavu…
Jūras zirdziņš apstājās un piešķieba galvu.
— Bet diemžēl es to iedevu savai māmiņai, — trollītis turpināja.
Mēness gaisma aizslīdēja prom, atgriezās dimdošo pakavu skaņa, un trollītis Mumins ieraudzīja jūras zirgus smejamies.
— Vai tu dzirdēji? Vai tu dzirdēji? — viņi sauca viens otram. — Viņš ir iedevis to savai mammai? Savai mammai! Savai mammai!
Tie auļoja šurp un aiztrauca cieši garām, krēpes noglauda viņa degunu — mīksti un mazliet smacējoši kā pūkaina zāle.
— Es palūgšu, lai viņa dod to atpakaļ! Es aiziešu tam pakaļ! — trollītis Mumins tumsā sauca.
Atkal parādījās mēness. Trollītis redzēja jūras zirgus, — vienu pēc otra — iebrienam jūrā, krēpes kā gaiši svārki plandījās ap viņu augumiem. Viņi bija uz mata līdzīgi viens otram. Viens pagrieza galvu un notālēm uzsauca:
— Citu nakti…
Trollītis Mumins atsēdās smiltīs. Zirdziņš bija ar viņu runājis. Tas bija apsolījis atgriezties. Mēnesnīcai vajadzētu būt vēl daudzas garas naktis, kaut nu tikai neapmāktos. Un viņam būs jāpiesargās aizdegt vētras lākturi.
Piepeši trollītis Mumins manīja, ka viņam salst aste, un viņš ieraudzīja, ka smilšainā krastmala ap viņu ir sasalusi. Tur bija sēdējusi Morra.
Nākošo nakti viņš devās uz krastmalu, nepaņēmis līdzi vētras lākturi. Mēness tagad bija dilstošs, ja tas dilst, tad jūras zirgi pārvietos savu rotaļvietu uz citurieni. Viņš to zināja, viņš to juta.
Trollītim Muminam bija līdzi sudraba pakavs. Nebija bijis nemaz tik viegli lūgt, lai atdod to. Viņš bija nosarcis un izturējies trakoti nedabiski. Māmiņa, nekā nevaicājot, bija noņēmusi pakavu no naglas.
— Es to noberzu ar mazgājamo pulveri, — viņa sacīja. — Paskaties, cik tas kļuvis spožs!
Vairāk nekā viņa neteica, tikai to — gluži parastā balsī.
Trollītis Mumins bija nomurminājis, ka viņa dabūs ko citu pakava vietā un, asti ierāvis kājstarpī, bija devies prom. Viņš taču nevarēja skaidrot par jūras zirgu, — tas nebija iespējams. Ja vien viņš varētu dabūt kādus gliemežvākus. Māmiņām droši vien vairāk patīk gliemežvāki nekā pakavi. Jūras zirgam būtu pavisam vienkārši izcelt no dziļuma dažus pašus lielākos un skaistākos gliemežvākus. Ja vien tādam jūras zirgam vispār ko nozīmē māmiņas? Varbūt labāk nemaz nejautāt…
Zirdziņš nenāca.
Mēness nogrima, bet jūras zirgi neparādījās. Saprotams, viņš bija teicis «kādu citu nakti» — nevis «nākošo nakti». Kāda cita nakts varēja būt sazin kad. Trollītis Mumins sēdēja un sijāja starp ķepām smiltis; viņam šausmīgi nāca miegs.
Un tur, protams, tuvojās Morra. Viņa peldēja pa ūdeni kā aukstuma migla, kā sirdsapziņas mokas, kas lavās augšup gar krastu.
Trollītis piepeši kļuva tīri vai neprātīgi nikns.
— Ej prom! — viņš sauca. — Ej prom! Tu mūs traucē! Man nav laika priekš tevis!
Morra slīdēja arvien augstāk krastmalā.
Viņš atkāpās alkšņos un kliedza:
— Man nav lampas priekš tevis! Es to vairs nedomāju dedzināt. Nenāc šurp, šī ir tēta sala! — Viņš atmuguriski gāja prom no viņas, tad pagriezās un metās skriet. Apses ap viņu trīcēja un čabinājās — kā pirms vētras; tās juta, ka uz salas ir izkāpusi Morra.
Kad trollītis Mumins jau gulēja savā gultā, viņš dzirdēja Morru kaucam; šonakt viņa bija daudz tuvāk. «Kaut tikai viņa nenāktu šurp,» viņš domāja. «Kaut tikai tie viņu neieraudzītu. Morra jau iet uz priekšu kā miglas sirēna… Es zinu kādu, kas sacīs, ka esmu bijis muļķīgs, un tas ir ļaunāk par visu.»
Krūmāja malā, zem kādas pundureglītes, gulēja mazā Mija un klausījās. Viņa savilka sūnas ciešāk sev apkārt un domīgi svilpoja.
«Nu viņš atkal ir sagādājis sev ķibeli,» viņa nodomāja. «Tā tas notiek, kad auklējas ar Morru un domā, ka var būt draugos ar jūras zirgu. Nabadziņš.»
Piepeši viņa atcerējās mīzenes un pie sevis ilgi un sirsnīgi smējās.
Piektā nodaļa MIGLA
Īstenībā māmiņa nemaz nebija pateikusi neko bīstamu, un vismazāk jau viņa gribēja apbēdināt tēti. Bet tomēr. Viņš nespēja atminēties, tieši ko māmiņa bija teikusi. Bet kaut ko tādu, ka ģimenei vairs nevajag zivju.
Vispirms jau viņa pietiekami nebija apbrīnojusi līdaku. Svaru viņiem taču nebija, bet skaidri varēja redzēt, ka līdaka svēra pāri par trim kilogramiem, nu mazākais — divus kilogramus. Ja tu velc vienu asari pēc otra tāpēc, ka pūlies gādāt par savu ģimeni, tad jau arī līdaka kaut ko nozīmē, tās izvilkšana ir notikums. Un tad nāca tās runas par zivīm vispār.
Viņa, kā parasts, bija sēdējusi un zīmējusi uz palodzes, kur bija papilnam puķu; visa palodze bija pilna ar izbārstītām puķēm, un piepeši māmiņa it kā tukšam gaisam teica, ka viņa nezinot, ko lai iesāk ar nomakšķerētām zivīm. Varbūt viņa arī sacīja kaut ko par to, ka viņiem vairs neesot burku, kur sālīt zivis. Vai arī, ka būtu jauki pārmaiņas pēc nogaršot auzu pārslu biezputru. Kaut ko tamlīdzīgu viņa bija teikusi.
Tētis bija pakāris spiningu pie sienas un izgājis pastaigāties. Viņš izmeta līkumu pa salu, iedams gar ūdens malu, bet uz zvejnieka pusi negāja.
Bija gluži rāma, apmākusies diena. Ūdens virsma, izdabājot austrumu vējam, nemanāmi cilājās garos un dziļos viļņos; ūdens bija tikpat pelēks kā debesis un izskatījās kā zīds. Tieši virs paša ūdens garām laidās dažas dūnu pīles: ļoti žiglas un acīm redzot pašas savās darīšanās. Pēc tam atkal viss palika nekustīgs. Tētis gāja ar vienu ķepu pa kalnu, ar otru pa ūdeni; aste arī vilkās pa ūdeni, bākas sarga cepure bija noslīdējusi viņam uz deguna, un viņš domāja par to, kas notiktu, ja uznāktu īsta vētra. Milzīga vētra. Vajadzētu skraidīt apkārt, glābt mantas un raudzīties, lai ģimeni neaizpūš projām. Vajadzētu kāpt augšā tornī un noteikt vēja stiprumu… kāpt lejā un teikt: «Trīspadsmit balles. Tagad būsim mierīgi. Bažām nav nekāda pamata…»
Mazā Mija sālsūdens lāmā ķēra stagarus.
— Kāpēc tu nemakšķerē? — viņa jautāja.
— Esmu beidzis makšķerēt, — tētis atbildēja.
— Jābūt jaukai sajūtai, — Mija piezīmēja. — Tev laikam likās, ka pārāk ilgi makšķerēt ir ņaukstīgi.
— Nu tu pateici kaut ko būtisku, — tētis izbrīnīts izsaucās. — Man patiešām kļuva neparasti ņaukstīgi. Padomā, kā es pats to nepamanīju!
Viņš aizgāja un apsēdās uz bākas sarga vientulības plaukta, un nodomāja: «Es darīšu kaut ko citu, kaut ko jaunu. Kaut ko neparastu.»