Bet tētis nezināja, ko viņš gribēja. Viņš bija apstulbis un izsists no sliedēm. Kā toreiz, kad stipri sen Lēnprātes meita viņam no ķepu apakšas bija izrāvusi paklāju. Vai arī, kad nosēdās zemē blakus krēslam. Ek, nē. Arī tāda sajūta tā nebija. Bet bija tāda sajūta, ka tu esi apmānīts.
Kamēr tētis tā sēdēja un lūkojās uz pelēko, zīda mīkstumā, jūru, kas negribēja sacelt vētru, arvien spēcīgāka kļuva sajūta, ka esi apmānīts. «Pagaidi tik,» viņš pie sevis nomurmināja. «Gan es pamazām tevi izpratīšu…»
Vai ar to viņš domāja jūru vai salu, vai līcīti, viņš nezināja. Varbūt viņš domāja bāku vai bākas sargu? Jebkurā gadījumā tētis bija ļoti naidīgs. Viņš skurināja savu apjukušo galvu un aizgāja, un apsēdās pie melnā līcīša. Tur viņš, purniņu ķepās iespiedis, prātoja. Brīžam kāds vilnis pārskalojās pāri jūras slieksnim un atkal iegrima spožajā ūdens spogulī.
«Nu jau daudzus simtus gadu vētras būs vēlušas savus viļņus ap salu,» tētis domāja. «Korķa pludiņi un mizas laiviņas, un sīkie sprunguļi būs vēlušies iekšā līcītī pāri zemes mēlei, un viļņi atkal tos no jauna būs vilkuši atpakaļ, aizvien tieši tāpat… Līdz kādā jaukā dienā…» Tētis pacēla purniņu, un viņam galvā iešāvās liela, ievērojama doma.
Padomā, ja nu kādu dienu no jūras dzīlēm izveļas kaut kas smags un tiek iesviests tur iekšā, kaut kas tāds, kas nogrimst un apstājas tur uz mūžīgiem laikiem?
Tētis piecēlās. Dārgumu lāde? Kaste ar kontrabandas viskiju? Jūras laupītāja skelets? Vienalga kas! Bet viss līcītis taču varēja būt pilns ar visneticamākām lietām!
Tētis kļuva mežonīgi priecīgs. Viņā itin viss sāka kustēties, viņš pamodās kā no snauda un beidzot jutās savā ādā; bija tā, it kā vēderā būtu izaugušas tērauda spalvas un viņu iekustinājušas. Viņš aizdrāzās mājās un, vienā paņēmienā uzskrējis pa kāpnēm, iesaucās:
— Paklau! Man radās ideja!
— Ko tu saki! — Mumina māmiņa izsaucās, stāvēdama pie plīts. — Vai tā ir liela!
— Tā ir liela, — tētis atbildēja. — Ļoti liela. Apsēdies nu šeit, es tev pastāstīšu.
Māmiņa apsēdās uz vienas no tukšajām kastēm, un tētis sāka stāstīt, ko ir izprātojis. Kad viņš bija beidzis, māmiņa sacīja:
— Tas ir neticami. Tas ir kaut kas tāds, ko tikai tu spēj izfunktierēt. Tur taču var būt sazin kas!
— Tā tas ir, — tētis atteica. — Absolūti viss. — Viņi paskatījās viens otrā un iesmējās. Tad māmiņa ievaicājās:
— Kad tu sāksi meklēt?
— Saprotams, ka tūlīt, — tētis atbildēja. — Es uztaisīšu kārtīgu ķeksi. Bet vispirms es ar loti izmērīšu dziļumu. Mums jāpamēģina iestumt līcītī laivu. Saproti, ja es vilkšu visu augšā gar kalna sienu, tad tas var nokrist un atkal novelties lejā. Un ir svarīgi meklēt vidū, skaidrs, ka tur atrodas visjaukākās mantas.
— Vai tev drīkst palīdzēt? — māmiņa ievaicājās.
— Nē, nē, — tētis atteica. — Šis ir mans darbs. Tagad es sadabūšu loti… — Tētis uzšāvās pa dzelzs kāpnēm un izgāja cauri bākas mājai, i domiņas neveltot lampai, un kāpa augstāk uz zemajiem, tumšajiem bēniņiem. Pēc brītiņa viņš nonāca lejā ar auklu un jautāja:
— Vai tev ir kāds svērtenis?
Māmiņa pietraucās pie plīts un iedeva viņam pletīzeri.
— Paldies, — noteica tētis un izdrāzās pa durvīm. Māmiņa dzirdēja viņu klaudzinām lejup pa trepēm pa diviem pakāpieniem uzreiz, tad viss atkal palika klusu.
Māmiņa apsēdās pie galda un iesmējās.
— Cik jauki! — viņa noteica. — Cik morriski jauki!
Viņa žigli paskatījās apkārt, bet šeit, protams, nebija neviena, kas varētu dzirdēt, ka māmiņa ir pateikusi patiešām neglītu vārdu.
Trollītis Mumins gulēja savā laucītē un vēroja, kā virs viņa vējojas bērza lapas. Tās taisījās dzeltēt, tās būs vēl skaistākas.
Tagad viņa mājā bija trīs slepeni tuneļi: lielā ieeja, virtuves durvis un trauksmes tunelis bēgšanai. Viņš bija aizklājis mājas zaļās sienas ar pacietīgi pītu zaru pinumu un padarījis laucīti par savu, uzceļot to pats.
Trollītis Mumins vairs nedomāja par iedzeltenajām mīzenēm, kas kaut kur zem viņa apaļā ķermeņa pamazām pārvērtās par zemi; petrolejas smaku bija aiznesis vējš, un jaunas puķes uzdīgs to vietā, kuras tika noslīcinātas petrolejā. Viņš iedomājās, ka visapkārt krūmājā dzīvoja un par cukuru priecājās tūkstošiem iedzeltenu mīzeņu. Viss bija tā, kā tam vajadzēja būt.
Patiesībā trollītis Mumins domāja par jūras zirgiem. Ar viņu kaut kas bija noticis, viņš bija kļuvis gluži cits trollītis ar jauniem prātojumiem, un viņam patika būt vienam. Patlaban rotaļāšanās notika viņa galvā, un tā bija daudz saistošāka. Viņš rotaļājās ar prātojumiem, kas skāra viņu pašu un jūras zirgus, ar domām par mēnesnīcu, kas kļuva vienīgi jaukākas, jo aiz tām bija Morras tumšums. Tā ir tiesa, ka viņa tur sēdēja, kaut kur visu laiku sēdēja. Pa naktīm viņa kauca. Bet tas nekas. Tā viņš domāja.
Trollītis Mumins bija savācis dāvanas jūras zirgiem: skaistus akmeņus un stikla lauskas, ko jūra bija noslīpējusi par dārgakmeņiem, un dažus spīdīgus vara svērtenīšus no bākas sarga sekretāra. Viņš iztēlojās, ko zirdziņš teiks, kad saņems dāvanas; viņš sacerēja gudras un poētiskas sarunas.
Viņš gaidīja atgriežamies mēnesi.
Trollīša Mumina māmiņa jau sen bija novietojusi savās vietās visu no mājām līdzpaņemto. Ar uzkopšanu viņa diez ko nenodarbojās, jo te, tik tālu no mājām, nebija nekādu putekļu, par ko uztraukties, un, ja uzkopšanu uzlūko kā ideju, tad to nevajag pārspīlēt. Kas attiecas uz ēdiena gatavošanu, tad tā iet krietni vien ātri, ja to dara bezrūpīgi. Dienas aplamā veidā kļuva garas.
Ar saliekamo spēli māmiņa negribēja nodarboties, jo tā lika viņai apzināties, ka viņa ir viena.
Bet kādu dienu māmiņa sāka vākt malku. Viņa uzlasīja ikvienu sprunguli, ko atrada; viņa notīrīja vientulīgo krastmalu no visa, ko jūra bija izskalojusi, un pamazām savāca lielu kaudzi stutmalkas un nomaļu. Jaukākais bija tas, ka viņa vienlaikus uzkopa salu un padarīja to tīkamu; tas viesa viņā sajūtu, ka sala ir viens nevainīgs dārzs, kas jāuzpoš un jāizrotā.
Māmiņa visu sanesa kādā vietā, ko bija izvēlējusies aizvējā zem bākas kalna, tur viņa sanagloja steķi. Tas iznāca maķenīt greizs, bet, ja turēja ķepu uz labā balsta, uz tā varēja zāģēt.
Māmiņa zāģēja un zāģēja liegajā, pelēkajā laikā; viņa mērīja gabaliņus, lai tie būtu vienāda garuma, un kārtoja tos pusaplī ap sevi. Malkas mūris kļuva aizvien augstāks un augstāks, līdz beidzot māmiņa stāvēja un zāģēja mazā laukumiņā, kas sniedza viņai reti izjustu drošības sajūtu. Sausās pagales viņa sakrāva zem plīts, bet labo malku viņa neuzdrošinājās sacirst. Starp citu, viņa nekad nebija mācējusi īpaši labi rīkoties ar cirvi.
Pie malkas laukumiņa auga neliels pīlādzis, kas māmiņai ļoti patika. Tam tagad bija sarkanas ogas, bezgalīgs daudzums ogu tik mazam kokam. Smalkākos koka gabaliņus viņa sakrāva zem pīlādža. Viņa zināja šo to par kokiem, viņa zināja, kas bija ozols un kas jakaranda, viņa pazina baisas koku, oregano pagali un mahagoniju. Visi smaržoja atšķirīgi; paņemot ķepā, radās dažādas izjūtas; visas koka šķirnes bija nokļuvušas pie viņas pēc ļoti gara ceļojuma.
— Jakaranda un palisandrs, — māmiņa ar dziļu apmierinājumu murmināja un zāģēja tālāk.
Pārējie bija pieraduši pie zāģējošās māmiņas, kuru aizvien mazāk un mazāk varēja saskatīt aiz malkas grēdas. Sākumā tētis bija uztraukts un gribēja ņemt malkas pleķīti savā ziņā. Bet tad māmiņa sadusmojās un sacīja: