— Tas ir mans. Es arī gribu rotaļāties.
Beidzot grēda bija tik augsta, ka no māmiņas tikai ausis rēgojās laukā. Bet viņa turpināja zāģēt un zāģēt un katru rītu viņa staigāja apkārt pa salu, vākdama dēļu galus.
Šai pelēkajā, pilnīgi rāmajā rītā māmiņa smilšainajā krastmalā atrada gliemežvāku. Tas bija liels vītņu gliemežvāks — iekšpusē sārts un no ārpuses gaiši brūns ar tumšākiem plankumiem.
Māmiņa kļuva ļoti priecīga un izbrīnījusies. Tur tas gulēja smiltīs, lai gan nu jau nedēļu nebija bijis paisums. Un mazlietiņ tālāk viņa atrada baltu gliemežvāku, kādus parasti liek apkārt dārza pleķīšiem. Bija, lūk, tā, ka piepeši pa visu smilšaino krastmalu gulēja gliemežvāki: lieli un mazi, un pats savādākais bija tas, ka uz kāda no tiem ar maziem sarkaniem burtiem bija rakstīts: «Piemiņa no Rietumu krasta.»
Māmiņa kļuva vēl vairāk izbrīnījusies un savāca visu savā priekšautā. Pēc tam viņa aizgāja atradumu parādīt tētim, kurš ķeksējās pa melno līcīti.
Viņš gulēja, degunu pāri laivas malai, un izskatījās ļoti maziņš laivā, kas peldēja ūdenī, vilkdama sev līdzi airus.
— Nāc paskaties! — Mumina māmiņa sauca.
Tētis pagrieza laivu pret zemes mēli.
— Skaties, īsti gliemežvāki! — māmiņa sacīja. — Tie gulēja augšā krastmalā, bet vakar tur nebija it nekā!
— Tas ir ļoti dīvaini, — tētis sacīja un izdauzīja pīpi pret kalnu. — Šī ir viena no jūras mistērijām. Dažkārt es kļūstu gluži aizkustināts par jūras noslēpumainajiem ceļiem. Tu saki, ka tie gulēja augšā krastmalā un ka vakar to tur nebija? Nu, tas nozīmē, ka jūra dažās stundās var pacelties par veselu metru un pēc tam atkal nogrimt. Lai gan mums nav paisuma un bēguma, kā ļaudīm tur tais dienvidu vietās, par kurām dzirdēts runājam. Tas ir ļoti interesanti. Un, kas attiecas uz to uzrakstu, tad tas paver gluži vienkārši neapjaustas iespējas, — viņš nopietni pavērās māmiņā. Pēc tam sacīja:
— Saproti, es gribu prātot par šādām lietām un varbūt uzrakstīt lielāku zinātnisku darbu. Par visu, kam sakars ar jūru, —īsto, lielo jūru. Man jātiek skaidrībā ar jūru. Laipas, ceļi, zveja un tamlīdzīgas lietas ir tikai priekš sīkiem ļautiņiem, kam nerūp lielās sakarības. — Viņš svinīgi atkārtoja: — Lielās sakarības, tas izklausās labi. Un tas ir līcītis, kas man deva ideju par visu šo.
— Vai tur ir dziļš? — māmiņa, acis ieplētusi, vaicāja.
— Ļoti dziļš, — tētis atbildēja. — Svērteņa aukla knapi aizsniedzās līdz apakšai. Šodien es izvilku skārda tvertni, kas pierāda, ka manas teorijas ir pareizas.
Māmiņa pamāja. Pēc brīža viņa sacīja:
— Es varbūt iešu salikt gliemežvākus ap dārza pleķīti.
Tētis neatbildēja, viņš jau bija tālu savās pārdomās.
Apmēram tajā pašā laikā trollītis Mumins sadedzināja gliemežvāku lādīti. To vairs nebija ko taupīt, ja jau viņš bija noskrubinājis visus gliemežvākus. Trollītis bija atradis lādīti sekretāra pašā apakšējā atvilktnē, tajā, kuru māmiņa negribēja aiztikt, jo tā, acīmredzams, bija viena no bākas sarga vispersonīgākām mantām.
Skārda tvertne bija sarūsējusi un ieplīsusi, tajā droši vien kādreiz glabāja terpentīnu vai eļļu. Bet tas bija pierādījums. Melnais līcītis bija jūras paslēptuve, slepena atvilktne. Tētis ar izmisīgu pārliecību zināja, ka tur apakšā viss guļ un gaida viņu. Viss — tas varēja būt sazin kas. Viņš domāja: ja vien viņš uzvilks to augšā, viņš sapratīs jūru, un viss nostāsies savās vietās. Arī viņš pats. Gluži vienkārši — bija tāda sajūta.
Tāpēc tētis ietiepīgi ķeksēja un mērīja dziļumu līcīša vidū, ko viņš sauca par bezdibenīgu. «Bezdibenīgais,» viņš pie sevis čukstēja un juta, ka šī vārda maģija kņudina mugurkaulu.
Svērtenis pa lielākai daļai apstājās dažādos dziļumos. Bet varēja taču gadīties, ka aukla slīd lejā līdz bezgalībai un ir par īsu, lai kā viņš to pagarinātu. Laiva bija pilna ar saplīsušām virvēm, veļas auklām, tauvām, enkura virvēm un ar ikvienu virves gabaliņu, ko viņš bija sadabūjis (un kas, protams, bija domāti gluži kam citam. Bet tā jau tas allaž ir ar virvēm).
Tētis izgudroja teorijas par dziļu bedri, kas ved uz zemes viduspunktu; viņš fantazēja par kādu izdzisušu krāteri.
Beidzot viņš sāka savas pārdomas pierakstīt vecā burtnīcā ar vaskadrānas vākiem, ko atrada bēniņos. Dažas burtnīcas lapas bija pierakstītas ar bākas sarga piezīmēm: sīkiem vārdiem ar lielām atstarpēm, tie izskatījās tā, it kā pa papīru būtu rāpojis zirneklis.
«Svari ir vieni paši, mēness stāv septītajā mājā,» tētis lasīja. «Saturns sastop Marsu.» Varbūt bākas sargam uz salas tomēr ir bijuši ciemiņi? Tie noteikti būtu viņu uzpurinājuši. Bet pārējais bija pa lielākai daļai cipari. Tētis tos nesaprata. Viņš pagrieza vaskadrānas burtnīcu un sāka rakstīt no otra gala.
Lielākoties viņš zīmēja melnā līcīša karti — no augšas un šķērsgriezumā, un pazaudēja sevi sarežģītos perspektīvos paskaidrojumos un aprēķinos.
Tētis vairs tik daudz nerunāja par saviem pētījumiem. Mazpamazām viņš meta mieru ķeksēšanai; toties sēdēja bākas sarga vientuļajā vietā un prātoja. Dažreiz viņš ierakstīja burtnīcā kaut ko par līcīti vai jūru.
Tētis varēja ierakstīt: «Jūras straumes ir dīvaina un brīnišķīga lieta, kurām nav veltīta pienācīga uzmanība,» vai arī: «Viļņu kustība ir tā, kas vienmēr modinās mūsu apbrīnu…», tad viņš ļāva burtnīcai noslīdēt un iegrima savās apjausmās.
Uz salu bija atlavījusies migla. Tā bija atlīdusi no jūras tik nemanāmi, ka neviens nebija pamanījis tās atnākšanu. Piepeši viss bija tīts visbālākajā pelēkumā, un bākas sarga plaukts vientuļš un pamests kuģoja mīkstas vilnas tukšumā.
Tētim patika slēpties miglā. Viņš nedaudz piemiga, un tad iekliedzās kāda kaija, un tētis ar rāvienu bija augšā, pietrūkās kājās un turpināja klīst pa salu, bezpalīdzīgi gudrodams par straumēm un vējiem, vēju un lietu izcelsmi un par dziļajām bedrēm jūrā, kuras neviens nevarēja aizsniegt.
Māmiņa redzēja tēti iznirstam no miglas un atkal ienirstam tajā, degunu domīgi noliekušu uz
vēdera. Viņa nodomāja: «Viņš vāc materiālus. Tā viņš teica. Varbūt visa burtnīca ir pilna ar materiāliem. Cik tas būs jauki, kad viņš būs beidzis tos vākt!»
Uz tējas tasītes viņa noskaitīja piecas svītrainās karameles. Pēc tam viņa nolika tās uz tēta plauktiņa kalnā kā uzmundrinājumu darbā.
Trollītis Mumins gulēja briksnājā, degunu iebāzis māmiņas dzeramā ūdens traukā. Viņš mērcēja pakavu brūni dzidrajā ūdenī un redzēja, kā sudrabs pārvēršas par zeltu. Ūdenī atspoguļojās briksnājs un zāles skaras: ļoti mazītiņa, ačgārna ainava. Pret miglu skaidri un smalki iezīmējās zari, varēja redzēt ikvienu sīku mūdzi, kas pastaigājās pa savu stiebru.
Vajadzība runāt par jūras zirgu bija kļuvusi aizvien spēcīgāka. Kaut vai tikai aprakstīt, kāds tas izskatījās. Vai arī parunāt par jūras zirgiem vispār.
Tagad uz zāles stiebra bija divi mūdži. Trollītis apmaisīja trauku, miniatūrainava nozuda. Viņš piecēlās un vilkās prom uz krūmāju. Pie pašas malas sūnās bija iemīta šaura taka, šeit, iespējams, dzīvoja mazā Mija. Iekšā čabinājās, viņa bija mājās.
Trollītis paspēra soli, bīstamā tīksme uzticēties kā korķis sēdēja viņam kaklā. Viņš pietupās un palīda zem eglēm. Tur viņa sēdēja, — maza un saritinājusies kamolā.