— Es redzu, ka tu esi mājās, — trollītis vientiesīgi sacīja. Viņš apsēdās sūnās un blenza uz Miju.
— Kas tev ķepā? — Mija jautāja.
— Nekas, — trollītis atbildēja un sabojāja savu ievada atbildi. — Man gadījās iet garām.
— Hā! — Mija novilka.
Lai izvairītos no viņas dzidrā, kritiskā acu skata, viņš skatījās te uz vienu, te otru pusi. Tur uz zara viņa bija pakarinājusi savu lietusmēteli. Tasīte ar žāvētām melnplūmēm un rozīnēm. Sulas pudele…
Trollītis salēcās un paliecās uz priekšu. Tālāk zem ložņājošās egles zeme bija gluda no spīdīgām, brūnām skujām un, cik vien tālu varēja pelēkajā miglā saredzēt, stāvēja sīku, sīku krustu rindas. Tie bija taisīti no nolauztiem mietiem, kas sasieti kopā ar buru auklu. — Ko tu esi izdarījusi? — sauca trollītis Mumins.
— Vai tu domā, ka esmu apbedījusi savus ienaidniekus, ko? — stipri iepriecināta, sacīja mazā Mija. — Šie ir putnu apbedījumi. Tur iekšā kāds ir apbedījis veselu lērumu putnu.
— Kā tu to zini? — trollītis Mumins jautāja.
— Es paskatījos, — Mija atbildēja. — Mazi, balti skeleti, tādi paši, kādus mēs atradām zem bākas pirmajā dienā. Tu jau zini — «Aizmirsto Kaulu Atriebība».
— Tos būs apbedījis bākas sargs, — pēc ilga klusuma brīža ieteicās trollītis.
Mazā Mija pamāja tik stipri, ka matu cekuls salēcās.
— Tie lidoja uz bākas gaismu, — trollītis lēnām turpināja. — Putni tā dara. Un tad viņi nositās.
— Bākas sargs varbūt tos katru rītu salasīja. Tāds bākas sargs, kas kļuva aizvien skumīgāks un skumīgāks. Kādā jaukā dienā viņš nodzēsa bāku un devās prom…
— Bet tas taču ir kaut kas pavisam šausmīgs! — izsaucās trollītis.
— Tas bija tik sen, — sacīja Mija un nožāvājās. — Un tagad bāka ir apdzisusi.
Saraucis purniņu, trollītis lūkojās viņā.
— Tev nevajag visu tā žēlot, — Mija sacīja. — Tagad ej. Es brīdi nolikšos uz auss.
Iznācis no krūmāja, trollītis Mumins pavēra ķepu un paskatījās uz pakavu. Nekas nebija pateikts. Pakavs piederēja viņam.
Nakts bija bez mēness, un vētras lākturis nodzēsts. Bet trollītis Mumins tik un tā devās lejā uz smilšaino krastmalu, jo viņš nespēja neiet. Pakavs un dāvanas viņam bija līdzi.
Trollītim acis bija pieradušas pie nakts, un viņš ieraudzīja jūras zirgu iznākam no miglas kā neīstu būtni no stāsta. Nolicis pakavu smiltīs, viņš tik tikko uzdrīkstējās elpot.
Tumšais siluets nāca tuvāk un tuvāk sīkiem dancojošiem soļiem un izliektu kaklu. Zirdziņš ielika kāju pakavā izklaidīgi, kā to dara dāmas, un pagrieztu galvu gaidīja, kamēr sudraba pakavs pieguļ un ieaug kājā.
— Ir skaisti, ja uz pieres ir mati, — trollītis lēnām teica. — Man ir kāda draudzene, kurai uz pieres apcirpti mati. Varbūt viņa kādreiz atbrauks ciemos… Man ir daudz draugu, kas tev patiktu.
Mazā zirdziņa klusēšanā jautās intereses trūkums.
Trollītis Mumins mēģināja no jauna.
— Salas naktī ir tik skaistas. Šī ir tēta sala, bet es nezinu, vai mēs te dzīvosim visu mūžu. Dažreiz man liekas, ka mēs salai nepatīkam, bet varbūt tas pāries. Svarīgākais ir, lai tai iepatiktos tētis…
Zirgs neklausījās. To neinteresēja trollīša ģimene.
Tad trollītis Mumins nobēra visas dāvanas smiltīs. Jūras zirdziņš pienāca tuvāk un tās apostīja, bet joprojām nekā neteica.
Beidzot trollītis atrada īsto sakāmo:
— Tu brīnišķīgi dejo.
— Tev patīk? — jūras zirdziņš jautāja. — Vai tu mani gaidīji? Vai tu gaidīji?
— Un kā vēl gaidīju! — iesaucās trollītis Mumins. — Es gaidīju un gaidīju, un raizējos par tevi, kad pūta vējš… Es gribēju glābt tevi no šausmīgām briesmām! Man ir mājoklis, tas pieder man, un tur es esmu piekarinājis tavu attēlu. Tur nav nekā cita, tikai tas…
Jūras zirdziņš klausījās uzmanīgi.
— Tu esi pats skaistākais, ko es jebkad esmu redzējis, — trollītis Mumins turpināja, bet tieši tobrīd iekaucās Morra.
Viņa sēdēja tur miglā un kauca pēc savas lampas.
Mazais zirdziņš metās sānis un prom bija. Palika vienīgi gara smieklu pērļu virtene. Kamēr zirdziņš atgriezās jūrā, tā smiekli bira kā pērles.
Morra apņēmīgi izšļūca no miglas un nāca trollītim virsū. Viņš pagriezās un skrēja. Bet šonakt Morra nepalika krastmalā, viņa sekoja trollītim augšā salā, iekšā virsājā — līdz pat bākas kalnam. Viņš redzēja to rikšojam kā lielu, pelēku traipu, viņš redzēja Morru saritināmies zem kalna un gaidām.
Trollītis Mumins aizcirta durvis, viņš skrēja augšup pa vītņu kāpnēm ar dedzinošu tukšuma sajūtu vēderā — tagad tas bija noticis, tagad Morra bija izkāpusi uz salas!
Tētis un māmiņa nebija pamodušies, istabā bija mierīgi. Bet pa atvērto logu iekšā plūda spēcīgs nemiers, sala pa miegam grozījās un kaut ko murmināja. Trollītis dzirdēja apšu lapotni šalcam no bailēm, tad sāka kliegt kaijas.
— Vai tu nevari aizmigt? — māmiņa jautāja.
Trollītis Mumins aizvēra logu.
— Es pamodos, — viņš sacīja un ielīda savā gultā, purniņš bija gluži stīvs.
— Kļūst aukstāks, — māmiņa sacīja. — Cik labi, ka es sazāģēju to baļķi… Vai tev salst?
— Nē, — trollītis atteica.
Tur viņa sēdēja zem bākas un sala. Viņai sala tik šausmīgi, ka zeme pārvērtās par ledu… Nu sākās no jauna. Nemiers līda viņam virsū un nebija nokratāms. Pārāk viegli varēja iztēloties kādu, kas nekad nespēj kļūt silts un nevienam nepatīk; tāds, kas visu sabojā, lai kur viņš ietu. Tā bija netaisnība, kāpēc tieši viņam jāstaigā apkārt un jānēsā sevī doma par Morru, kad neviens cits to nedara? Morru taču nevarēja sasildīt!
— Vai tu par kaut ko esi noskumis? — māmiņa vaicāja.
— Nē, — trollītis atteica.
— Rīt būs jauna, gara diena, — māmiņa sacīja. — Kas no rīta līdz vakaram piederēs tikai tev pašam. Tā ir viena patīkama doma.
Pēc brīža trollītis Mumins saprata, ka māmiņa ir aizmigusi. Viņš žigli aizslaucīja prom visas domas un nolēma nodoties savai vakara rotaļai. Acumirkli viņš svārstījās, vai domāt par piedzīvojuma rotaļu vai glābšanas rotaļu; tad viņš izvēlējās glābšanu: tā likās īstāka. Viņš aizvēra acis, un galva uzreiz kļuva tukša. Tad trollītis iztēlojās vētru.
Ai, cik šausmīgi tā pūta neapdzīvotā, klinšainā krastmalā, kas stipri atgādināja salu. Viņš skraidīja apkārt pa salu, lauzīdams ķepas, — kāds tur — jūrā — bija nokļuvis Nelaimē… neviens neuzdrošinājās doties glābt; tas bija gluži neiespējami, kuģus vienā acumirklī varēja sašķaidīt Druskās.
Tagad trollītis Mumins vairs neglāba māmiņu, viņš glāba jūras zirdziņu.
Tur jūrā cīnījās mazais Sudrabpakavu Zirdziņš, varbūt ar jūras čūsku? Nē, nē. Tikai ar vētru, ar to pietika.
Debesis, Vētras debesis, bija dzeltenas. Un nu, nu gar krastu nāca viņš pats, viņš Apņēmīgi pieskrēja pie vienas no laivām… visi sauca, nē, aizkavējiet viņu, viņš nekad ar to netiks galā, jūra viņu Aprīs! Trollītis aizgrūda tos prom, viņš paņēma laivu, viņš airēja, airēja. Klinšu smailes ap viņu slējās no jūras kā Melni Zobi… bet viņam it nemaz nebija Bail. Viņam aiz muguras sauca mazā Mija: «Tikai tagad es saprotu, cik viņš ir Drošsirdīgs! Ai, kā es nožēloju, bet nu ir par vēlu…» Susuriņš kodīja savu pīpi un murmināja: «Veco draudziņ… Ardievu.» Bet trollītis cīnījās tālāk, lai ātrāk nokļūtu pie mazā jūras zirdziņa, kas teju, teju taisījās nogrimt — viņš iecēla to laivā, kur tas gulēja kā Blāķis ar savām slapjajām Dzeltenajām Krēpēm. Viņš to droši veda uz krastu, uz attālu vientuļu krastu un izcēla to malā. Zirdziņš čukstēja: «Cik tu esi Drošsirdīgs! Manis dēļ tu Uzdrošinājies riskēt ar savu Dzīvību…» Un, izklaidīgi pasmaidījis, trollītis atbildēja: «Es atstāšu tevi šeit. Mans ceļš ir Vientuļš. Ardievu!» Jūras zirdziņš izbrīnīts un Ar cieņu noskatījās viņam pakaļ. «Kurp tu dosies?» tas vaicāja. Un viņš, trollītis Mumins, mazliet pamājis tam, gāja; Vientuļš gāja prom pāri klintīm, iekšā Vētrā, viņš kļuva arvien mazāks un mazāks… Visi krastmalā brīnījās un cits citam sacīja…