Bet te trollītis Mumins aizmiga. Viņš laimīgs nopūtās un, saritinājies zem siltās, sarkanās segas, iegrima miegā.
— Bet kur ir sienas kalendārs? — tētis vaicāja. — Man jāievelk svītra, tas ir svarīgi.
— Kāpēc tā? — ievaicājās mazā Mija, iekāpusi pa logu.
— Mums taču jāzina, kas šodien ir par dienu, — tētis skaidroja. — Sienas pulksteni nevarēja paņemt līdzi, jau tā ir pietiekami slikti. Bet nezināt, vai tu dzīvo svētdienā vai trešdienā, nav iespējams; neviens taču šitā nevar dzīvot.
Mazā Mija ievilka gaisu caur degunu un izpūta caur zobiem ļoti ellišķīgā veidā, kas nozīmēja visā-savā-mūžā neesmu-dzirdējusi-kaut-ko-tik plānprātīgu.
Tētis saprata viņas domu un beidza dusmoties, kad trollītis Mumins sacīja:
— Es to mazdrusciņ aizņēmos.
— Ir dažas lietas, kas uz vientuļas salas ir ļoti svarīgas, — sacīja viņa tētis. — It sevišķi svarīgi ir novērojumi; par visu ir jāraksta tāda kā kuģa dienasgrāmata, ievēro — par visu, neko nedrīkst atstāt nejaušībai. Par laiku, vēja virzienu, ūdens stāvokli, visu. Labāk tūlīt karini to atpakaļ.
— Labi, labi, labi, — trollītis sabozies norūca. Viņš izstrēba kafiju un smagiem soļiem kāpa lejup pa vītņu kāpnēm ārā dzestrajā rudens rītā. Migla vēl turējās. Bāka izkāpa no pelēkuma kā milzīgs pīlārs, nebija redzams, kur tas beidzās. Augšā bija tikai viļņaina migla, kas vēlās blāķiem vien, tajā sēdēja trollīša Mumina ģimene un bija nesapratnē. Viņš bija dusmīgs un samiegojies, un trollīti pilnīgi neinteresēja ne Morras, ne jūras zirgi, ne vecāki. Tieši pašlaik ne.
Zem bākas kalna viņš uz brīdi pamodās. Kā tad, tā jau varēja domāt! Tieši tā. Morra bija izvēlējusies apsēsties tieši māmiņas dārziņā. Diez vai viņa būs tur sēdējusi ilgāk par stundu? Cerams, ka ne. Bet roze bija pilnīgi brūna. Vienu acumirkli trollīša Mumina sirdsapziņa pavēcināja ar asti, pēc tam viņš atkal kļuva dusmīgs un miegains. Sitie tēti! Sienas kalendāri! Svītriņas uz to malām! Kā gan veci troļļi spētu apjēgt, ka jūras zirdziņa bilde ir Skaistuma bilde, ko tikai viņš drīkst skatīt!
Trollītis Mumins ielīda krūmājā un noņēma no zara sienas kalendāru. Migla bija padarījusi to gluži kūkumainu. Viņš aizsvieda prom novītušo puķu rāmi un brīdi sēdēja un blenza sev priekšā, pilnu galvu bezgala daudzām pusizdomātām domām.
Un piepeši doma atlidoja: es pārcelšos šurp. Lai viņi dzīvo paši savā bākā ar šausmīgajām kāpnēm un skaita, kā iet dienas.
Tā bija uztraucoša doma: jauna, bīstama, valdzinoša. Tā visu izmainīja, tā lidinājās ap viņu kā liels, vientuļš aplis, melanholijas un nezināmu iespēju joma.
Kad viņš pārnāca mājās ar sienas kalendāru un nolika to atkal uz sekretāra, viņam bija stīvas kājas un mazliet sala. Tētis tūdaļ pienāca klāt un augšējā stūrī ievilka krustu.
Trollītis Mumins saņēmās un sacīja it kā tukšam gaisam:
— Es domāju, diez vai man nepadzīvot vienam pašam kaut kur uz salas.
— Arā? Ak, tā, jā, jā, — māmiņa izklaidīgi noteica. Viņa sēdēja pie ziemeļu loga un zīmēja puķu vītni. — Būs jau labi. Tu vari, kā parasts, paņemt guļammaisu. — Viņa zīmēja sausserdi, tas ar savām lapām bija smalks un sarežģīts, māmiņa cerēja, ka būs atcerējusies to pareizi. Sausserdis nevar augt pie jūras, tam nepieciešama silta vieta un aizvējš.
— Māmiņ, — ierunājās trollītis Mumins, un viņam izžuva mute, — tas nav kā parasti.
Bet māmiņa neklausījās, viņa tikai izgrūda kādu uzmundrinošu skaņu un turpināja zīmēt.
Tētis stāvēja un skaitīja uzvilktos krustus. Par kādu piektdienu viņš nebija īsti pārliecināts. Todien viņš bija uzvilcis divus krustus tāpēc, ka ceturtdienai, liekas, nebija neviena. Kaut kas viņu bija iztraucējis un darījis nedrošu. Ko viņš todien bija darījis? Tās saplūda kopā: dienas griezās kā riņķa dancī ap salu, un tu tikai ej un ej gar krastmalu un nekad neesi galā.
Gar viņu logiem garām vēlās migla, bija sajūta, it kā istaba ar viņiem brauktu prom.
— Man vajadzētu maķenīt zilo krāsu, — māmiņa pie sevis noteica. Viņa bija ļāvusi savam sausserdim izaugt ārā pa logu un nokļūt uz baltās sienas, kur tas droši izplaucēja lielu, rūpīgi uzzīmētu ziedu.
Sestā nodaļa DILSTOŠS MĒNESS
Kādu nakti pirms ausmas māmiņa pamodās no klusuma ap bāku; piepeši bija rimies vējš, kā tas notiek, vēja virzienam mainoties.
Viņa ilgi gulēja un klausījās.
Tālu prom jūras tumsā sāka lēnām pūst cita virziena vējš. Māmiņa dzirdēja to tuvojamies, — tas it kā slīdēja pa ūdeni; nedzirdēja viļņus, tikai vēju. Tas pastāvīgi pieņēmās spēkā, nu tas bija sasniedzis salu. Vaļējais logs kustējās āķos.
Tā guļot, māmiņa jutās ļoti maziņa. Viņa iespieda galvu spilvenā un pūlējās domāt, piemēram, par ābeli. Bet viņa redzēja tikai jūru ar skrejošiem vējiem; jūru, kas apšļāca salu, kad gaisma bija nodzēsta, jūru, kas bija itin visur un vienmēr un kas piesavinājās krastmalu, salu un māju. Viņai likās, ka visa pasaule ir viens mirdzošs un slīdošs ūdens un ka istaba lēnām un gluži saprotami sāk peldēt.
Padomā, ja nu sala atstāj savu vietu un piepeši kādu rītu guļ un skalojas pie laipām mājās! Vai arī, iedomājies, ja tā aizslīd tālāk prom un brauc daudzus gadus, līdz noslīd pāri pasaules malai kā kafijas tasīte no slidenas paplātes…
«Šito gan Mija novērtētu,» māmiņa nodomāja un iespurdzās. «Diez kur viņa pa naktīm guļ? Un trollītis Mumins… Zēl, ka arī māmiņas nevar doties prom, kad tām rodas vēlēšanās, un gulēt ārā. It sevišķi māmiņām tas dažreiz būtu nepieciešams.» Viņa aizsūtīja savam trollītim izklaidīgu un padevīgu sveicienu un pareizi darīja. Trollītis Mumins to juta, gulēdams nomodā savā laucītē, un draudzīgi ar vienu ausi pamāja atbildi.
Nakts bija bez mēness un ļoti tumša.
Neviens nebija cēlis brēku par trollīša Mumina pārcelšanos prom no mājām, un viņš īsti nezināja, vai tas darīja viņu atvieglotu vai vīlušos.
Ik vakaru pēc tējas dzeršanas māmiņa aizdedzināja uz galda divas sveces un iedeva viņam līdzi vētras lākturi. Lietas labad tētis sacīja:
— Tikai nededzini krūmājā uguni un neaizmirsti nodzēst, pirms tu liecies gulēt.
Vienmēr viens un tas pats. Viņi itin neko nebija sapratuši.
Trollītis Mumins ieklausījās jaunajā vējā un nodomāja:
— Mēness dilst. Jūras zirdziņš ilgi neatnāks.
Varbūt arī tas bija vairāk atvieglojums nekā vilšanās. Tikai iedomāties vien kādu skaistu sarunu un atcerēties, kāds viņš izskatījās. Un tagad trollītim nevajadzēja vairs dusmoties uz Morru. Lai viņa lūkojas uz lākturi, cik viņai tīk. Trollītis pats sev paskaidroja, ka viņš naktīs iet uz krastmalu ar vētras lākturi tīri praktisku iemeslu dēļ: lai aizkavētu Morras atnākšanu uz bāku un lai viņa nenosaldētu māmiņas rozes. Lai ģimene Morru nepamanītu. Un, visbeidzot, lai nedzirdētu viņu kaucam. Neko citu.