Katru nakti trollītis Mumins nolika smiltīs aizdegto lākturi un stāvēja, un žāvājās, līdz Morra bija gana skatījusies.
Viņa bija izveidojusi pati savu rituālu, kas saderējās ar lākturi. Tai vajadzēja būt dziesmai.
Tāda kā dungojoša, svelpjoši viegla skaņa, kas spiedās iekšā it visur, līdz likās, ka tā ir tev galvā, aiz acu plakstiņiem, vēderā. Vienlaikus viņa lēnām un smagi šūpojās uz priekšu un atpakaļ un plivināja uz augšu un leju savus svārkus, kas izskatījās pēc sagumzītiem sikspārņa spārniem. Morra dejoja!
Bija skaidri redzams, ka Morra ir ļoti apmierināta. Trollītim Muminam šis nedaudz smieklīgais rituāls kaut kādā ziņā šķita svarīgs. Viņš bija nodomājis to ievērot arī turpmāk, lai sala dara, ko grib.
Un sala kļuva aizvien nemierīgākā. Koki sačukstējās un trīcēja, un pāri kroplīgu koku saaudzei kā jūras viļņi pāršalca garas trīsas. Krastmalas auzas sanēja un noliecās; tās centās izrauties ar, visām saknēm un aizbēgt. Un tieši šonakt trollītis bija ieraudzījis ko tādu, kas viņu nobiedēja.
Tās bija smiltis. Smiltis plūda prom. Viņš to redzēja pavisam skaidri, tās lavījās prom no Morras. Tās bailīgi vizošā murskulī līda prom no viņas lielām, dejojošām ķepām, kas samīdīja zemi ledū.
Tad trollītis paņēma lākturi un caur trauksmes tuneli pa galvu pa kaklu iešāvās krūmājā. Viņš iemetās guļammaisā, aizvilka rāvējslēdzēju un mēģināja aizmigt. Bet, lai cik stipri viņš arī nemiegtu ciet acis, viņš redzēja tikai smiltis, kas līda un līda uz ūdens pusi.
Nākošā dienā no cietās, smilšainās zemes māmiņa izraka četrus savvaļas ērkšķrožu krūmus. Šie krūmi bija ievijuši savas saknes starp akmeņiem ar gandrīz vai biedējošu pacietību un izpletuši savas lapas pār kalnu padevīgā paklājā.
Māmiņa domāja, ka sārtas rozes uz pelēka kalna fona izskatīsies brīnišķīgi skaisti, bet var jau būt, ka toreiz, dēstot krūmus brūnajā dārziņā, viņa par to nemaz tik daudz nedomāja. Tur nu tie stāvēja rindā un izskatījās nobažījušies. Māmiņa iedeva tiem katram pa šķipsnai zemes no mājām, aplaistīja tos un uz brītiņu pie tiem apsēdās.
Tieši tobrīd tētis no uzbudinājuma satumsušām acīm atslāja un kliedza:
— Melnais līcītis! Tas elpo! Pasteidzies, nāc un paskaties!
Tad viņš pagriezās un skrēja atpakaļ, māmiņa uztrausās kājās un nesapratnē viņam sekoja. Bet tētim bija taisnība.
Tumšā ūdens virsma lēnām cēlās un grima, tā pacēlās un atkal nogrima kā dziļā nopūtā — līcītis elpoja.
Mazā Mija tecēja lejā no kalna.
— Ak tā, — viņa novilka. — Nu tik būs! Sala ir atdzīvojusies! Es jau sen to turēju aizdomās.
— Neesi nu bērnišķīga, — tētis sacīja. — Sala taču nevar kļūt dzīva. Tā ir jūra, kas ir dzīva… — Viņš apklusa un ar abām ķepām satvēra purniņu.
— Kas noticis? — māmiņa bažīgi ievaicājās.
— Es īsti nezinu, — tētis sacīja. — Es neesmu līdz galam izdomājis… man tikai iešāvās prātā kāda ideja — nupat tā atkal ieskrēja prātā! Viņš paņēma vaskadrānas burtnīcu un sagrumbotu pieri aizgāja pāri kalnam.
Mamiņa ar lielu nepatiku ielūkojas melnaja līcītī.
— Tagad es domāju, — viņa sacīja, — tagad es domāju, ka ir pienācis laiks kādam patīkamam, godīgam izbraukumam uz kaut kurieni. Ņemot līdzi sviestmaižu grozu.
Viņa devās taisnā ceļā atpakaļ uz bāku, lai sakravātos.
Sakravājusi visu, kas nepieciešams izbraukumam, māmiņa atvēra logu un piesita gongu. Viņa stāvēja augšā un redzēja visus traucamies šurp, un it nemaz nekaunējās, kaut arī zināja, ka salas gongu lieto tikai kā trauksmes signālu.
Tagad tētis un trollītis stāvēja lejā, pagriezuši purniņus uz augšu; no šejienes viņi izskatījās kā lieli bumbieri. Māmiņa, atbalstījusi ķepas pret palodzi, izliecās ārā.
— Esiet mierīgi, — māmiņa mundri sauca. — Nekas nedeg. Bet mēs, cik vien ātri iespējams, dosimies izbraukumā.
— Izbraukumā? — tētis iekliedzās. — Bet kā tu vari…
— Ir gaidāmas briesmas! — māmiņa kliedza pretim. — Ja mēs uz līdzenas vietas nedosimies izbraukumā, tad viss saies grīstē!
Un viņi devās izbraukumā. Ar lielu piepūli ģimene izvilka «Piedzīvojumu» no melnā līcīša. Viņi īrās pret vēju un apmākušos laiku uz vislielāko salu ziemeļaustrumos; viņi dūdojot sasēdās uz baltā kalna, un māmiņa starp akmeņiem uzbūvēja plīti un pagatavoja kafiju. Viņa visu darīja uz mata tāpat, kā bija darījusi agrāk. Galdauts visos četros stūros tika nostiprināts ar akmeņiem; sviesta trauks ar vāciņu, krūzes, peldmēteļi kā krāšņas puķes uz kalna un, saprotams, saulessargs. Kad kafija nāca gatava, sāka smidzināt.
Māmiņa bija ļoti labā omā; viņa visu laiku runāja par sīkām, ikdienišķām lietām, meklēja grozā, smērēja sviestmaizes. Pirmo reizi viņai līdzi bija somiņa.
Klints, pie kuras viņi bija piestājuši, bija maza un kaila, bez nevienas smildziņas, pat aļģes un krastmalā izmestie koki noslīdējuši no tās — šī klints gluži vienkārši bija pelēks it nekas, kam bija gadījies nokļūt ūdens virspusē.
Kamēr viņi tā sēdēja un dzēra kafiju, piepeši pārņēma sajūta, ka kaut kas ir nostājies savā vietā. Viņi sāka runāties cits ar citu par visu ko, kas viņiem iešāvās prātā, bet ne par jūru, ne salu, ne arī par Muminieleju.
No šejienes ar savu milzīgo torni sala izskatījās svešāda: lietū pelēka un attāla kā ēna.
Pēc kafijas dzeršanas māmiņa jūrā nomazgāja krūzītes un atkal visu sakravāja grozā. Tētis nogāja līdz ūdens malai un, paostījis vēja virzienu, sacīja:
— Nu,man liekas, mums jādodas mājās, iekams vējš nav pieņēmies spēkā.
Tieši tā, kā viņš mēdza darīt visos viņu izbraukumos. Viņi salika visu laivā, un mazā Mija ielīda kuģa priekšgalā, mājupbraucot vējš pūta viņiem no muguras.
«Piedzīvojumu» uzvilka augšā, smilšainajā krastmalā.
Kad viņi pārbrauca, sala bija pārmainījusies; viņi to juta, nerunājot par to un nezinot, kas ir pārmainījies. Viņiem šķita, ka izbraukums ar laivu ir visu pārvērtis. Viņi visi devās tieši uz bāku un tovakar lika saliekamo spēli, un blakus plītij tētis sanagloja nelielu virtuves plauktiņu.
Šis izbraukums varbūt nāca par labu ģimenei, bet māmiņa kļuva melanholiska. Naktī viņa bija sapņojusi, ka viņi ir devušies izbraukumā uz balto zalkšu salu piekrastē — mājās, — uz kupli salapojušo, viesmīlīgo vasaras salu, un, no rīta pamodusies, viņa jutās melanholiska.
Kad māmiņa pēc kafijas palika viena, viņa rāmi sēdēja un lūkojās uz savu sausseržu vītni, kas auga uz palodzes. Anilīna pildspalva tagad bija gandrīz izrakstījusies un to mazumiņu, kas bija palicis, vajadzēja tētim, lai viņš tiktu skaidrībā ar dienām un varētu rakstīt vaskadrānas burtnīcā.
Piepeši māmiņa piecēlās un uzkāpa bākas bēniņos. Kad viņa nokāpa lejā, viņai rokās bija trīs maisiņi ar tīkla krāsu — brūnu, zilu un zaļu; burka ar laivas mīniju, nedaudz kvēpu un divas vecas otas.
Un tad uz bākas sienas māmiņa sāka krāsot puķes. Tās iznāca lielas un spēcīgas, jo otas bija lielas; tīklu krāsa iesūcās tieši kaļķī un bija tumša un caurspīdīga — ai, tās iznāca tik brīnišķīgi skaistas! Zīmēt bija simts reižu patīkamāk nekā zāģēt malku. Uz sienas uzplauka viena puķe pēc otras — rozes, kliņģerītes, atraitnītes, peonijas… Māmiņa gandrīz izbijās, cik skaisti viņa mācēja gleznot. Viņa gleznoja pie grīdas zaļi plīvojošu zāli, viņa domāja par sauli pašā augšā, bet nebija jau dzeltenās krāsas, tāpēc tā izpalika.