Kad ģimene ieradās, lai ēstu brokastis, māmiņa nebija pat iekūrusi plīti. Viņa stāvēja uz kastes un gleznoja mazu brūnu biti ar zaļām acīm.
— Māmiņ! — trollītis Mumins izsaucās.
— Ko tu par to saki? — māmiņa apmierināta jautāja, uzmanīgi pabeigdama gleznot bites otro aci. Ota bija par lielu, viņai kaut kā vajadzēja iztaisīt citu. Ļaunākā gadījumā biti varēja pārgleznot par putnu.
— Tās ir puķes, — tētis teica. — Es tās visas pazīstu. Šī ir roze.
— Nē, — māmiņa aizvainota sacīja. — Tā ir peonija. Sarkanā, kas auga pie kāpnēm.
— Vai es drīkstu uzgleznot ezi? — iesaucās mazā Mija.
Bet māmiņa purināja galvu.
— Nē, šī ir mana glezna. Bet, ja tu būsi paklau sīga, es varu tev uzgleznot ezi.
Brokastis bija ļoti priecīgas.
— Aizdod man mazliet to sarkano mīniju, — tētis teica. — Es uzzīmēšu uz bākas kalna zemākā ūdens līmeņa zīmi, iekams tas paceļas, un nopietni pārbaudīšu ūdens stāvokli. Saprotiet, es gribu apjēgt, vai jūrai ir kāda sistēma vai arī tā izturas, kā tai ienāk prātā… tas ir svarīgi.
— Vai tu esi savācis daudz materiālu? — māmiņa vaicāja.
— Kaudzēm. Bet ir vajadzīgs vismaz vēl tikpat daudz, pirms es varēšu sākt savu zinātnisko darbu. — Tētis piepešā paļāvībā pārliecās pāri galdam:
— Es gribu zināt, vai jūra patiešām ir ļaunprātīga vai arī tai ir jāizturas paklausīgi.
— Kam tad? — jautāja trollītis Mumins un ieplēta acis.
Bet tētis tūlīt ievilkās savā čaulā un iedziļinājās zupā.
Jābūt kaut kam — tādiem kā… tādiem kā priekšrakstiem, — viņš sacīja.
Viņš dabūja tasītē nedaudz sarkanā mīnija un tūlīt pēc brokastīm devās krāsot zemā ūdens līmeņa zīmi.
Tagad apšu birzīte bija gluži sarkana, un laucītē kā dzeltens paklājs gulēja bērzu lapas: sarkanums un dzeltenums lidinājās pāri jūrai kopā ar dienvidrieteni.
Trollītis Mumins bija no trim pusēm nokrāsojis lampas stiklu ar kvēpiem, gluži kā tāds nelietis, kam padomā bīstamas lietas. Viņš apmeta līkumu gar bāku; tā ar savām tukšajām acīm ilgi noskatījās viņam pakaļ. Atkal bija vakars, un sala bija pamodusies. Viņš juta, kā tā kustas; gar zemes mēlēm klaigāja jūras putni.
«Tur nekā nevar darīt,» trollītis nodomāja. «Ja tētis zinātu, viņš saprastu. Bet šonakt es negribu redzēt smiltis sačokurojamies, es labāk iešu uz austrumu ragu.»
Trollītis sēdēja uz kalna un, pagriezis iededzinātā vētras lāktura spožo stiklu pret jūru, gaidīja. Pār salu nolaidās tumsa, bet Morra nenāca.
Trollīti redzēja tikai mazā Mija. Viņa redzēja arī Morru. Bet tā sēdēja un gaidīja smilšainajā krastmalā.
Mija paraustīja plecus un ielīda atpakaļ sūnās. Viņa bieži bija redzējusi ļaudis, kuri vientiesīgi un izmisīgi gaidīja viens otru aplamās vietās. Tur nekā nevar darīt, varbūt tā tam ir jābūt.
Nakts bija apmākusies. Trollītis Mumins dzirdēja garām aizlaižamies neredzamus putnus, aiz muguras līcītī kaut kas iešļakstējās, un viņš pagriezās. Lāktura acs apspīdēja melnu ūdens svītru: tie bija jūras zirgi. Viņi papeldēja zem kalna sienas, varbūt viņi te bijuši katru nakti, bet trollītis to nebija zinājis.
Zirgi spurdza un šļakstīja viens otram virsū ūdeni, no krēpju apakšas tie uzmeta acis trollītim. Trollītis lūkojās no viena uz otru, abiem bija vienādas acis, vieni un tie paši raibumi ap kaklu, viņu mazās, uzbāzīgās galvas bija uz mata līdzīgas. Viņš nezināja, kurš ir viņa zirdziņš.
— Vai tas esi tu? — trollītis jautāja.
Jūras zirgi piepeldēja klāt un uzkāpa uz jūras sliekšņa, ūdens sniedzās tiem līdz ceļgaliem.
— Tas esmu es! Tas esmu es! — abi atbildēja un gandrīz pavedinoši spurdza.
— Vai tu mani neglābsi? — viens zirdziņš vaicāja. — Mīļo, mazo, resno jūras gurķīt, vai tu katru dienu skaties uz manu portretu? Vai skaties?
— Viņš nav nekāds jūras gurķis, — otrs pārmetoši sacīja. — Viņš ir maza, maza olu sēne, kas apsolīja mani izglābt, ja sāks pūst vējš. Viņš ir tāda olu sēne, kas meklē gliemežvākus savai mammai. Vai tas nav apburoši! Apburoši!
Trollītim Muminam sametās tumšs gar acīm.
Māmiņa bija noberzusi pakavu ar veļas pulveri. Viņš zināja, ka viens no sudraba pakaviem ir daudz spīdīgāks kā pārējie.
Bet trollītis Mumins zināja, ka zirdziņi nekad neizcels savus pakavus no ūdens, viņš nekad neuzzinās, kurš no tiem ir viņa zirgs.
Nu zirgi iebrida jūrā. Viņš dzirdēja tos smejamies, to smiekli skanēja arvien tālāk un tālāk, līdz beidzot krastmalu pāršalca tikai vējš.
Trollītis Mumins nogūlās uz kalna un lūkojās gaisā. Viņš vairs nespēja domāt par jūras zirgu. Kolīdz viņš par to iedomājās, viņa acu priekšā nostājās divi zirgi, divi smejoši zirdziņi, kas bija pilnīgi vienādi. Viņi nedarīja nekā cita, kā vien skrēja no jūras ārā un atkal iekšā; trollītim Muminam nogura acis no tādas skraidīšanas. Beidzot zirgu bija daudz, lērums zirgu, viņš nejaudāja tos saskaitīt. Viņš gribēja gulēt un gribēja, lai viņu liek mierā.
Māmiņas sienas gleznojums kļuva arvien skaistāks. Nu jau viņa bija tikusi līdz durvīm; viņa bija uzgleznojusi lielas, zaļas ābeles, pilnas kā ar ziediem, tā ar augļiem, arī zālē sakrituši gulēja āboli. Visapkārt auga rožu krūmi, lielākoties sarkani, lielā dārza šķirne. Katram apkārt bija baltu gliemežvāku maliņa. Aka bija zaļa, malkas šķūnītis — brūns.
Un kādu vakaru, kad pāri sienai plūda saulriets, māmiņa uzgleznoja verandas stūri.
Tētis ienāca un noskatījās zīmējumā.
— Vai tu kalnus netaisīsi? — viņš jautāja.
— Tur nav nekādu kalnu, — māmiņa izklaidīgi atbildēja. Viņa gleznoja margas; bija ļoti grūti dabūt tās taisnas.
— Vai tas ir apvārsnis? — tētis turpināja.
Māmiņa pacēla acis. — Nē, šī būs zilā veranda, — viņa teica. — Šeit nav nekādas jūras.
Tētis ilgi skatījās, bet nekā neteica. Tad viņš aizgāja un uzlika ūdeni tējai.
Kad viņš pamodās, māmiņa bija uzgleznojusi lielu, zilu pleķi un virs tā kaut ko tādu, kam acīmredzami vajadzēja izskatīties pēc laivas. Tā neizskatījās pārliecinoša.
— Paklau, — tētis teica, — tā nemaz nav tik veiksmīga.
— Neiznāca, kā es domāju, — māmiņa nedroši piekrita.
— Tu noteikti domāji skaisti, — tētis mierinoši teica. — Bet man gandrīz vai liekas, ka tev labāk vajadzētu mēģināt iztaisīt to par verandu. Laikam jau ir iespējams uzgleznot vienīgi to, uz ko ir patikšana.
Kopš tā vakara māmiņas sienas gleznojums aizvien vairāk un vairāk sāka līdzināties Muminielejai. Viņai bija grūtības ar perspektīvu, un dažbrīd viņa bija spiesta pārvietot kādu detaļu no īstās kopsakarības un uzgleznot to atsevišķi. Piemēram, plīti un atsevišķas salona daļas. Nekādi nebija iespējams iedabūt iekšā katru istabu. Uzreiz varēja uzgleznot tikai vienu sienu, un tā izskatījās nedabiska.
Māmiņai gleznošana vislabāk padevās tieši pirms saules rieta, tad tornis bija tukšs un vientuļš, un viņa daudz skaidrāk varēja saredzēt ieleju mājās.
Kādu vakaru rietumu debesis aizdedzināja visskaistāko un visspēcīgāko saulrietu, kādu māmiņa jebkad bija redzējusi. Tās uzsita sarkanas, oranžas, rozā un iedzeltenas liesmas, mākoņi no degošajām krāsām virs tumšās, vējainās jūras pilēja. Tagad pūta dienvidrietenis; tas nāca tieši virsū salai no ogļu melnā un ļoti asā apvāršņa.