Tā Timām vienmēr vajadzēja iet ar viņiem un derēt aizvien uz lielākām summām. Drīz viņu hipodromā pazina kā raibu suni, un viņa laime derībās kļuva par parunu. Par cilvēkiem, kas daudz laimēja, mēdza teikt: «Tam ir laime kā Timām!»
Zēns, starp citu, prata izkārtot tā, ka viņš reizēm laimēja vairāk un reizēm mazāk. Ja viņš, piemēram, derēja uz zirgu, uz kuru daudzi jau bija derējuši, laimests nebija liels. Ja turpretī derēja uz mazāk izdaudzinātu zirgu, uz kuru gandrīz neviens nebija derējis, viņš laimēja neiedomājami daudz.
Pamāte, kas sākumā atzina, ka visa nauda piederot Timām un viņa to tikai Tima vietā pārzinot, drīz vien runāja par «mūsu laimestu» un par «mūsu naudu», un «mūsu kontu». Tims saņēma tikai nelielu kabatas naudu. Tomēr zēns sakrāja tik daudz naudas, ka beidzot tās pietika marmora kapakmenim. Šo summu viņš nolika drošā vietā. Viņš naudas gabalus bija izmainījis papīrnaudā un to noslēpis sienas pulkstenī, jo nejauši bija atklājis, ka tam ir divkāršs dibens, kura augšējo daļu var nocelt.
Pamāte no negaidītās lielās naudas vai galvu zaudēja. Viņai drīz saradas tikpat daudz ienaidnieku, cik ļaužu dzīvoja mazajā ieliņ.ā. Savai vecajai draudzenei, ar kuru kopā kūkas ēda, vioa pateica taisni acīs, ka tā ir slikti ģērbusies un viņa ar to vairs nevar rādīties uz ielas. (Nopirkt trūcīgajai draudzenei kleitu viņai neienāca prātā.) Bebera kundzes kūkas viņa pela visu laužu priekšā un pirka daudz dārgākus cepumus kādā iekšpilsētas konditorejā. (To, ka Bebera kundze nedēļām ilgi viņai uz parada bija devusi veselus kūku kalnus, viņa, acīm redzot, bija aizmirsusi.)
Ervins, kam Tālera kundze slepus deva papildu kabatas naudu, tēloja tagad bagātu ļaužu bērnu. Viņš valkāja kuipes ar smieklīgi biezām zolēm, uzvalkus ar garām biksēm un ļoti raibas kaklasaites. Viņš slepus arī smēķēja un izlikās par labu zirgu pazinēju.
Tims, kas šo bagatību bija sagādājis, vienīgais to klusībā lādēja. Bieži vien stundām ilgi viņš skraidīja pa lielpilsētas nomalēm cerībā satikt Lefueta kungu. Viņš cerēja, ka rūtainais kungs viņam atdos smieklus, ja viņš turpmāk atsacītos no visas bagātības. Bet Lefueta kungs nekad nerādījās.
Tomēr rūtainais kungs Timu nebija izlaidis no redzes loka. Proti, dažreiz zēna mājai garām brauca četrdurvju mašīna un pakaļējā sēdeklī sēdēja kungs rūtainu, balonveidīgu cepuri galvā. Ja šis vīrs kaut kur ieraudzīja Timu, viņš pavēlēja šoferim pieturēt mašīnu un vēroja zēnu ar norūpējušos, gandrīz bailīgu sejas izteiksmi. Šis kungs bija gādājis arī par to, ka zēna dzīvoklī nokļuva reklāmas kalendārs, kur starp reklāmu vārsmām kafijai, kakao un sviestam bija ievietoti slavenu cilvēku izteicieni. Tā nebija nejaušība, ka pirmajā lapas pusē varēja lasīt:
«Pret līgumu jāizturas tāpat kā pret laulībām: pamatīgi un rūpīgi jāapsver, pirms to noslēdz, bet, ja ir noslēgts, uzticīgi pie tā jāturas.
L. Lefuets»
Timām par laimi, pamāte šo lapu izgrieza, jo otrā pusē bija iespiests raksts par astroloģiju. (Viņa bija dzimusi zem Skorpiona zvaigznāja.)
Visļaunākais Timām bija tas, ka ar laiku ieliņā pret viņu sāka izturēties naidīgi. Viņa vienmēr nopietnā seja ļaudīm šķita uzpūtīga un iedomīga, un viņi uzskatīja, ka Tims un Ervins, un pamate tik tiešām ir vienā maisā bāžami. Un uz šā maisa lieliem, trekniem burtiem bija rakstīts: «Jaunbagātie lielīb- nieki.»
Tāpēc neviens nebija tik priecīgs kā Tims (cik nu vispār priecīgs viņš varēja būt), kad pamāte izvācās no dzīvokļa mazajā ieliņā un noīrēja veselu stāvu bagātnieku kvartālā.
Vecās mēbeles pamāte izdāvāja tiem nedaudzajiem cilvēkiem mazajā ieliņā, ar kuriem viņa vēl runāja. Viņa gribēja aizdāvināt arī sienas pulksteni, kurā bija paslēpti Tima ietaupījumi. Par laimi, zēns to uzzināja jau laikus un tāpēc lūdza, lai atļauj ielikt pulksteni viņa istabā jaunajā dzīvoklī. Viņš lūdza tik neatlaidīgi, ka pamāte viņam to atjāva, būdama gan vairāk izbrīnījusies nekā noskaitusies. Tā šis naudas skapis, kas sita stundas, nokļuva Tima istabā, kurā viņš pirmo reizi mūžā viens un netraucēts varēja gatavot skolas uzdevumus.
Jaunajā dzīvoklī pamāte pieņēma kalponi. Bet neviena kalpone neizturēja ilgāku laiku. Marijai sekoja Berta, pēc Bertas nāca Klāra, pēc Klāras Johanna, un beidzot tika pieņemta vecāka sieviete, vārdā Griet^Tā palika, jo neļāva sev uz galvas kāpt un vienmēr sadeva pretī, kad Tima pamāte ar viņu strīdējās.
Abām sievietēm strīdoties un atkal izlīgstot, pagāja gadi, līdz Tims sasniedza četrpadsmit gadu vecumu un viņam vajadzēja apgūt kādu amatu.
Pamāte vēlējās un pat pavēlēja, lai Tims iestājas par mācekli derību birojā. Tam bija zināms iemels: tieši savā trīspadsmitajā dzimšanas dienā Tims bija licis loti lielu naudas summu uz zirgu, kas, pirms saņēma žēlastības maizi, sacīkšu vadības labvēlības dēļ vēl pēdējo reizi drīkstēja piedalīties skriešanā. Uz šo zirgu neviens nebija derējis — izņemot Timu. Un, tāpēc ka Tims uz to bija derējis, zirgs laimēja, par izbrīnu visiem speciālistiem. Zēns saņēma trīsdesmit tūkstošu marku skaidra naudā. Pēc šā ieguvuma viņš pamātei paskaidroja, ka viņi tagad esot pietiekami bagāti un viņš vairs nederēšot. Ne asaras, ne sitieni nespēja viņu pārliecināt. Viņš vairs nekad negāja uz hipodromu.
Ervins un pamāte vieni vēl dažas reizes izmēģināja laimi. Bet, kad viņi galu galā bija paspēlējuši trīstūkstoš marku un laimējuši nepilnas trīssimt markas, arī viņi vairs nepiedalījās derībās.
Pamāte cerēja, ka Timām atkal iepatiksies zirgu skriešanas sacīkstes, ja viņš iestāsies par mācekli derību birojā. Viņa jau bija ievadījusi sarunas ar pilsētas bagātāko derību uzņēmēju. Tims tomēr ietiepās un sacīja, ka gribot braukt jūrā un ar derībām vairs nevēloties noņemties.