Kādu dienu — Tims jau pirms dažām dienām bija beidzis skolu — pamāte, vārdus bērdama, ierunājās atkal par Tima turpmāko nodarbošanos:
— Tuneesivairsbērns, Tim! Unkautkastev turpmākjādara! Derībubirojā arsavutalantu tuvarikļūt bagātsvīrs, Tim! Vēlutey tikai labu. Esparsevi nedomāju! Es domāju tikaipartevi!
— Es neiešu uz derību biroju. Es došos jūrā! — Tims sacīja.
Pamāte vispirms kļuva īgna, tad nikna un beidzot raudulīga.
Viņa, kā parasti, sāka raudāt un kliegt, ka Tims gribot viņu atstāt vienu, ka vecumā viņai nebūs vairs naudas un vajadzēs iet ubagot, ka viņš gribot viņu un Ervinu iegrūst nelaimē un viens pats kļūt par bagātu vīru un vispār viņam nekad ģimene nav rūpējusi. Viņš taču vairs nevarot pat smieties!
Sie pēdējie vārdi Timu skāra sāpīgāk, nekā pamāte spēja nojaust. Asinis viņam saplūda galvā. Vislabprātāk viņš būtu aizskrējis. Bet, kopš viņam zuduši smiekli, viņš bija ieguvis tādu pašsavaldīšanos, kas viņa vecumā varēja pat bažas radīt.
Arī šoreiz viņš prata tā savaldīties, ka pamāte viņa satraukumu nepamanīja, izņemot sārtumu sejā.
— Dod man nākamajā svētdienā tikpat daudz naudas kā toreiz, kad es pēdējo reizi derēju, — viņš sacīja. — Es laikam daudz laimēšu.
Iekams pamāte paspēja piekrist, Tims izgāja ārā un skriešus devās uz upi, atsēdās uz nomaļa soliņa krastmalā un mēģināja savaldīties. Taču šoreiz viņam tas neizdevās. Viņš raudāja. Un, tā kā viņš negribēja raudāt, viņš elsās raustījās vēl jo briesmīgāk, kamēr beidzot lāvās izmisumam. Tad raudāšana un elsošana maz pamazām aprima, un nu šis četrpadsmit gadus vecais zēns aukstasinīgi un mierīgi pārdomāja savu nākotni.
Viņš nolēma nākamajā svētdienā atkal derēt uz kādu neievērojamu zirgu un laimēt daudz naudas. Naudu viņš atdos pamātei un tad aizbēgs no mājām. Varbūt viņš kļūs kuģa puika, varbūt kas cits. Par naudu viņam nav ko raizēties. Derēt var visur.
Bagātība — to viņš zināja — viņam prieku nesagādāja. Savus smieklus viņš bija pārdevis par kaut ko, kas viņam nemaz nebija vajadzīgs.
Sēdēdams uz soliņa upes krastā, zēns izlēma kaut ko daudz svarīgāku: viņš gribēja atgūt savus mieklus. Viņš gribēja skriet saviem smiekliem pakal. Viņš gribēja uzmeklēt Lefueta kungu, lai kādā pasaules malā tas atrastos.
Bijis labi, ja Timām būtu kāds cilvēks, kaut vai piedzēris važonis vai pustraks klaidonis, kam viņš varētu pastāstīt savu nodomu. Viss sarežģītais kļūst vienkāršs, ja par to aprunājas ar otru cilvēku. Bet Tims nedrīkstēja par to runāt. Viņam vajadzēja noslēgties sevī kā austerei. Papīra gabals, kas atradās sienas pulkstenī, padarīja viņu par vientuļāko un skumjāko zēnu, kādu jebkad apspīdējusi saule.
Tims bija gluži viens. Šajā noskaņā viņam ienāca prātā tēvs un sakrātā nauda marmora kapakmenim. Un viņš nolēma vēl kaut ko: pirms viņš aizbēg, jāuzliek kapakmens uz tēva kapa. Tims zināja, ka tas radīs grūtības. Tomēr viņš gribēja to panākt.
Viņš tagad mierīgs piecēlās no sola. Viņam bija plāni, kurus vajadzēja īstenot. Un šie plāni zēnu darīja stipru.
Astotā loksne
PĒDĒJĀ SVĒTDIENA
Kad pienāca svētdiena — pēdējā svētdiena, kuru Tims pavadīja dzimtajā pilsētā, jau brokastīs varēja manīt, ka pamāte ir uztraukusies. Viņa bija uzvārījusi sevišķi stipru kafiju un dzēra to kārīgiem malkiem, bet gandrīz neko neēda. Timām viņa bija iedevusi mazliet vairāk naudas, nekā viņš bija lūdzis. Viņa bija uzvilkusi visgreznāko izšūta zīda svētku tērpu un paņēmusi lapsādas kažoku.
— Gribētoszinat, vailaimēsim, — viņa tarkšķēja. — Vaitu- jauzini, uz kāduzirgu derēsi, Tim?
— Nē, — zēns sacīja tā, kā domāja.
— Vaitujau iepriekš nepārdomāsi?
Tims zina, ko dara! — Ervins ierunājās. Viņš gan apskauda, gan arī cienīja audžubrāli viņa panākumu dēļ.
Pēc brokastīm viņi visi trīs taksometrā aizbrauca uz hipodromu. Tur pamāte tūlīt devās pie lodziņiem. Bet Tims sacīja, ka viņam mazliet vēl jāpaklausās. Tam piekrita arī tuvinieki. Tims drīkstēja viens pats iejukt pūlī un noklausīties, ko tur runā.
Hipodroma gandrīz visi bija aizmirsuši zēnu, jo viņš veselu gadu nebija derējis. Tomēr daži cilvēki Timu vēl pazina un čukstēdami rādīja uz viņu. Kāds kungs ar brūniem, cirtainiem matiem un dīvaini caururbjošam, ūdenszilām acīm likās sevišķi interesējamies par Timu. Viņš lodāja ap zēnu kā suns ap savu kungu, vēroja to neatlaidīgi, tomēr neuzkrītoši un beidzot, kad zēns sāka pētīt zirgu sarakstu, nostājās tam blakus.
— Uz Dienvidvēju, liekas, neviens neder, — viņš it kā starp citu stingri noteica, uz zēnu nemaz nepaskatīdamies. — Vai tu arī gribi derēt?
— Jā, — Tims sacīja. — Un tieši uz Dienvidvēju!
Tagad svešais pagrieza galvu.
— Tas ir ļoti pārdroši, manu zēn! Dienvidvējam tikpat kā nav izredžu laimēt!
— To mēs redzēsim, — Tims iebilda.
Viņam gandrīz vai nāca smiekli. Bet viņš nevarēja smieties. Nopietns un mazliet bēdīgs viņš raudzījās svešiniekā, kas saka zoboties par Tima pārdrošajiem derību nodomiem un pavadīja Timu līdz lodziņam. Pa ceļam svešais joprojām jokoja. Viņš stāstīja jocīgus gadījumus par mazajiem žokejiem un turklāt uzmanīgi vēroja zēna seju. Bet Tima sejā nepakustējās ne vaibsts.