— Vistrakākās derības, kādas jebkad esmu noslēdzis, — kapsētas sargs murmināja. — Labi, manis dēļ!
Viņi apliecināja derības ar rokas spiedienu un tad devās pa milzīgo, parkam līdzīgo kapsētu uz Tālera kunga kapu.
Jau no tālienes viņi redzēja trīs vīrus darba drēbēs strādājam pie kapa. Resnais kapu sargs paātrināja soli.
— Tas taču … — Viņš šņāca kā valzirgs un tagad gandrīz vai skrēja.
Uz kapa bija tikko uzstādīts jauns akmens no marmora. Kapakmenī zelta burtiem bija iecirsts tēva vārds un dzimšanas un miršanas dati. Un apakšā bija rakstīts: «No tava dēla Tima, kas tevi nekad neaizmirst.»
Strādnieki neko daudz neuztraucās par kapu sarga kliegšanu. Viņi tam parādīja papīrus, kas apstiprināja, ka akmens uzstādīts pilnīgi likumīgi. Viņiem bija pat izdota īpaša atļauja uzstādīt marmora kapakmeni. Kapu sargs esot bijis mazliet iesnaudies, kad viņi ieradušies. Viņi to nav gribējuši modināt.
— Starp citu, — viens no vīriem sacīja, — naudu samaksās kāds Tims Talers.
— Tieši ta, Tims sacīja. — Šeit ir nauda. — Viņš to atkal izvilka no mēteļa kabatas un noskaitīja vienam strādniekam .-saujā. Viņam pašam palika piecdesmit feniņi.
Kapu sargs rūkdams slāja atpakaļ uz sarga mājiņu. Strādnieki savāca darba rīkus, pielika roku pie cepures un arī aizgāja.
Tims stāvēja ar piecdesmit feniņiem kabatā un dīvaino Jīgumu aiz cepures oderes pie tēva kapa un stāstīja mirušajam visu to, ko labprāt būtu stāstījis dzīvam cilvēkam.
Beidzot viņš apklusa, vēlreiz aplūkoja kapakmeni, kas viņam likās loti skaists, un tad sacīja:
Es atnākšu atkal, kad varēšu smieties! Uz drīzu redzēšanos! — Taču pēkšņi aprāvās un tad piebilda: — Cerams, uz drīzu redzēšanos!
Pie sarga mājiņas loga Tims no aizkaitinātā kapu sarga saņēma šokolādi un tad par atlikušo naudu nopirka tramvaja biļeti. Viņš vēl nezināja, uz kurieni dosies. Viņš zināja tikai tor ka grib atrast rūtaino kungu un atgūt zudušos smieklus. (Viņš nevarēja zināt, ka aiz kapsētas stūra rūtainais kungs samaksāja šiem strādniekiem otru reizi, jo tie bija ticīgi ļaudis, kas par grēcīgo svētdienas darbu gribēja saņemt divkāršu maksu.)
Devītā loksne
RIkERTA KUNGS
Tramvajs bija gandrīz tukšs. Bez Tima vagona sēdēja tikai kāds apaļīgs vecāks kungs ar tādu seju kā labsirdīgam mopsim.
Viņš jautāja zēnam, uz kurieni tas braucot.
— Uz staciju, — Tims atbildēja.
— Bet tad tev vajadzēja ņemt pārsēšanās biļeti. Sis tramvajs nebrauc uz staciju. To es noteikti zinu, jo arī man tur jānokļūst.
Tims, kas cepuri turēja uz ceļiem, juta zem pirkstiem čaukstam līgumu. Tad viņam pēkšņi ienāca prātā doma noslēgt iespējami neprātīgākas derības. Varbūt viņš kādu no tam zaudētu un tad atgūtu savus smieklus!
Tāpēc viņš sacīja:
— Es saderu ar jums, mans kungs, ka šis tramvajs brauc uz staciju.
Kungs smējās un teica to pašu, ko resnais kapu sargs:
— Tu esi zaudējis jau pirms saderēšanas. — Un vēl piebilda: — Mēs, redzi, sēžam devītajā numurā, un tas vēl nekad nav braucis uz staciju.
— Tomēr es ar jums saderu, — Tims sacīja tik noteiktā balsī, ka kungs samulsa.
— Tu esi ļoti pašpārliecināts, zēn. Uz ko tu gribi saderēt?
— Uz biļeti līdz Hamburgai, — Tims ātri sacīja. Un viņš pats bija visvairāk apjucis par šo pēkšņo iedomu. (Jo Tims jau sen bija plānojis braukt jūrā.)
— Vai tad tu gribi braukt uz Hamburgu?
Tims pamāja.
Laipnajā mopša sejā ievilkās smieklu krunciņas.
Tev, zēn, nemaz nav jāder! Es arī braukšu uz Hamburgu un esmu jau noīrējis veselu kupeju. Kungs, kas gribēja mani pavadīt, nokavējis. Tādēļ tu man varētu pakavēt laiku.
— Un tomēr es gribu ar jums saderēt, — Tims nopietni sacīja.
— Labi! Saderēsim. Bet es tevi brīdinu: tu zaudēsi! Kā tevi sauc?
— Tims Tālers.
— Jauks vārds. Tas skan tā, it kā tev būtu daudz naudas. Mani sauc — Rikerts.
Abi sarokojās. Tagad viņi bija viens otram stādījušies priekšā un derības arī noslēgtas.
Kad konduktors pārbaudīdams gāja cauri vagonam, Rikerta kungs jautāja:
— Vai jūs braucat uz staciju?
Konduktors nespēja vēl atbildēt, kad vagons pēkšņi apstājās un Tims uzgrūdās Rikerta kungam. Konduktors aizsteidzās uz priekšējo platformu. Tur tikko bija iekāpis ierēdnis, ar resnām sudraba tresēm greznojies. Abi uztraukti pārmainīja dažus vārdus. Tad konduktors atkal ienāca vagonā un griezās pie Rikerta kunga.
— Mans kungs, viņš sacīja, — mēs šodien izņēmuma kārtā braucam uz staciju, jo uz mūsu līnijas sarauti vadi. Bet parasti devītais numurs nebrauc šajā virzienā.
Viņš pielika roku pie cepures un aizgāja atkal uz priekšējo platformu.
— Jupis ar ārā, tu nu gan ātri laimēji derībās! — Rikerta kungs smējās. — Tu noteikti zināji, ka vadi sarauti, vai ne?
Tims noskumis purināja galvu. Viņš derības labprāt būtu zaudējis. Beidzot viņš saprata, ka Lefueta kungam ir spējas, kuras var nosaukt par neparastām.
Pie stacijas Rikerta kungs jautāja Timām, kur viņa bagāža.
— Man ir viss, kas vajadzīgs, — Tims atbildēja ļoti noteikti un ne visai bērnišķīgi. — Un pase man ir žaketē.
Zēnam patiešām bija pase. Kad viņš kļuva četrpadsmit gadus vecs, viņš panāca, ka pamāte viņam izgādā pasi. Viņš paskaidroja, ka, noslēdzot derības, viņam varbūt vajadzēšot uzrādīt pasi. Ar šo aizrādījumu pietika, jo tas notika tai laikā, kad Tims bija atteicies derēt.
Tagad pase, izrādījās, bija ļoti noderīga, jo Tims brauca uz Hamburgu.
Rikerta kungs bija paņēmis pirmās klases kupeju. Pie durvīm bija pielikta plāksnīte ar viņa vārdu: «Kristiāns Rikerts. Rēderejas direktors.» Bet zem ta bija uzrakstīts vēl viens vārds. Un, kad Tims to izlasīja, viņš nobālēja. Viņš izlasīja: «Barons Luiss Lefuets.» Kad viņi apsēdās, Rikerta kungs jautāja: