— Vai tu nejūties labi, Tim? Tu pēkšņi kļuvi tik balsi Dažkārt man tā gadās, — sacīja Tims, un tas apmēram
atbilda patiesībai. Jo kurš gan uz šīs pasaules dažkart neno- bālē!
Vilciens kādu gabalu brauca pa Elbas upes krastu. Rikerta kungs ar acīm redzamu baudu aplūkoja upi un krastus. Tims no tā neko neredzēja.
Laipnās acis mopša sejā Timu dažreiz paslepus vērīgi aplūkoja. Tomēr tas aizvien atkal pievērsās garām slīdošajai ainavai.
Rikerta kungs bija norūpējies par zēnu un beidzot mēģinaja to uzjautrināt, stāstot jocīgus piedzīvojumus no jūrnieku dzīves. Taču drīz vien viņš nomanīja, ka zēns ir izklaidīgs un viņā neklausās.
Tikai tad, kad Rikerta kungs pats sāka runāt par baronu Lefuetu, kura vietu Tims tagad bija ieņēmis, zēns acīm redzami kļuva uzmanīgs un pat runīgs.
— Barons laikam ir ļoti bagāts? — Tims jautāja.
— Neaptverami bagāts! Viņam visās pasaules malās pieder uzņēmumi. Hamburgas rēdereja, kuru es vadu, arī pieder viņam.
— Vai barons dzīvo Hamburgā?
Rikerta kungs ar rokam izdarīja nenosakāmu kustību, kas it kā nozīmēja: vai es zinu!
— Barons dzīvo visur un nekur, — viņš tad paskaidroja. — Šodien viņš ir Hamburgā, rīt Riodežaneiro un parīt varbūt jau Honkongā. Viņa galvenā mītne, cik es zinu, ir kāda pils Mezopotāmijā.
— Jūs viņu laikam labi pazīstat?
— Neviens viņu labi nepazīst, Tim. Viņš mainās kā hameleons. Gadiem ilgi viņam, piemēram, bija sakniebtas lūpas un caururbjošas acis, kuras, es varētu zvērēt, bija ūdenszilas. Kad vakar viņu atkal redzēju, viņam bija laipnas, brūnas acis. Atrodoties uz ielas, viņš, kā parasti, neuzlika uz acīm saules brilles. Bet visdīvainākais, ka šis vīrs, kuru es nekad nebiju dzir-
dējis smejamies, vakar smējās kā mazs zēns. Arī lūpas viņš nebija sakniebis, kā to parasti darīja.
Tims žigli paraudzījās ārā pa logu. Neviļus viņš bija sakniebis lūpas.
Rikerta kungs nomanīja, ka viņa stāstījums zēnu gan saistīja, gan satrauca. Viņš mainīja sarunas tematu.
— Ko tu īsti gribi darīt Hamburgā?
— Gribu kļūt par viesmīļa mācekli uz kuģal — Tims atkal brīnījās par savu pēkšņo lēmumu, kas viņam acumirklī bija ienācis prātā, bet to viegli saprast, jo kaut kas taču jādara, ja grib braukt jūrā.
Viņam pretī staroja labvēlīgi lepnā mopša seja.
— Tim, tu esi laimes bērns! — Rikerta kungs sacīja gandrīz svinīgi. — Kad tu gribi nokļūt stacijā, tieši tevis dēļ kāds tramvajs brauc uz staciju; kad tev vajadzīgs darbs, tev ceļā pagadās tāds cilvēks, kas tev to var sagādāt!
— Vai jūs mani varētu iekārtot darbā par viesmīļa mācekli?
— Uz kuģiem viesmīļus sauc par stjuartiem, — rēderejas direktors pārlaboja. — Un tu droši vien sāksi kā misiņš jeb kuģa puika. Šobrīd svarīgi, vai tavi vecāki tam piekrīt.
Tims, mazliet padomājis, sacīja:
— Man vairs nav vecāku!
Par pamāti viņš noklusēja, jo zināja, ka tā nekad nedotu viņam piekrišanu braukt jūrā. Vispār viņš nepavisam nedomāja par pagātni.
Daudz vairāk viņš domāja par ko citu: vai sastapšanās ar Rikerta kungu bija patiešām laimīga sagadīšanās, vai arī šeit bija iejaukts rūtainais kungs, tāpat kā notikumā ar kapakmeni un tramvaju?
Līdz ar smiekliem Timām bija zudis vēl kaut kas: vientiesī- gums un uzticēšanās pasaulei un cilvēkiem. Un tas bija briesmīgi.
Rikerta kungs viņam kaut ko jautāja, un zēnam vajadzēja saņemties, lai saprastu vārdu jēgu, tik ļoti viņa galvā virpuļoji domas.
— Es jautāju, vai drīkstētu par tevi mazliet parūpēties, — jautāja Rikerta kungs. — Jeb vai tev nepatīk mana seja?
Tims atbildēja ļoti ātri:
— Ai, ko jūs! Pat ļoti patīk!
Viņš tik tiešām tā domāja. Pēkšņi viņš skaidri juta, ka šis vīrs ir rūtainā kunga darbinieks, bet ne līdzdalībnieks; un rūtainajam kungam Tima iztēlē bija jāpārvēršas par bagāto baronu Lefuetu. Tims atkal kļuva vientiesīgs, pavisam parasts, četrpadsmit gadus vecs zēns.
— Kas īsti ar tevi notiek? — Rikerta kungs tagad skaidri un gaiši jautāja. — Tu šodien nevienu reizi neesi smējies, kaut gan iemeslu smieties patiešām bija daudz. Vai tev kas ļauns noticis?
Tims tagad vismīļāk būtu apkritis Rikerta kungam ap kaklu, kā ļaudis dara teātra uzvedumos. Bet Tims neatradās teātrī un tikai juta briesmīgi kvēlu vēlēšanos pēc kāda cilvēka, kam viņš varētu visu izstāstīt.
Šo vēlēšanos apspiest bija tik grūti, ka aiz izmisuma un bezpalīdzības viņam asaras kā lielas, spožas lāses sāka ritēt pa vaigiem.
Rikerta kungs apsēdās viņam blakus un it kā starp citu lietišķi sacīja:
— Nu, neraudi! Izstāsti man visu, kas noticis!
— To es nedrīkstu darīt! — Tims iesaucās. Tad viņš piespiedās pie Rikerta kunga un ļāva, lai asaras plūst pa vaigiem. Viņa ķermenis raustījās.
Mazais, apaļīgais rēderejas direktors saņēma Tima roku un turēja to tik ilgi, kamēr zēns 110 paguruma ieslīga miegā.
Desmita loksne
LEĻĻU TEĀTRIS
Kuģi, uz kura Timām vajadzēja strādāt par stjuarta palīgu, sauca par «Delfīnu», un tas bija preču-pasažieru kuģis, kas brauca pa līniju Hamburga — Dženova.
Līdz kuģa atiešanai Timām bija vēl trīs dienas laika. Viņš drīkstēja dzīvot Rikerta kunga mājā. Šī māja bija, taisnību sakot, savrupmāja.
Tā atradās pie ievērojamās Elbas šosejas, bija balta kā mākonis pie vasaras debesīm, nama priekšpusē bija izveidots apaļš balkons, kas balstījās uz trim kolonnām, un zem balkona mazas kāpnītes, kuras no abām pusēm apsargāja divas laipna izskata smilšakmens lauvas.