Tims nomākts skatījās uz šo saulaino, gaišo namu. Agrāk, kad viņš vēl bija smaidīgais zēns no mazās ieliņas, viņam šis nams droši vien būtu licies kā skaists sapnis, kā laimīga prinča pils pasakā. Bet tas, kas pārdevis savus smieklus, nevar būt laimīgs. Nopietns un bēdīgs Tims iegāja starp abām mīlīgajām lauvām baltajā savrupmājā.
Rikerta kungs dzīvoja kopā ar māti, apaļīgu, vecu dāmu ar sirmām matu cirtām un tādu balsi kā meitenei, un viņa prata par visu tā smieties kā bērns.
— Ko tu vienmēr stāvi tāds nobēdājies, zēn? — viņa sacīja Timām. — Tas nemaz nav labi tavā vecumā. Vēlāk dzīvē būs pietiekami daudz nopietna, vai ne Krišjān?
Viņas dēls, rēderejas direktors, pamāja ar galvu un pavilka māti sāņus. Viņš mātei paskaidroja, ka Timām laikam noticis kaut kas briesmīgs, un lūdza, lai viņa apejoties ar zēnu saudzīgi.
Vecajai dāmai bija visai grūti saprast, ko dēls īsti domāja. Vecāku mājā viņa bija dzīvojusi pārtikusi un jautri, kad precējās, viņa bija bagāta un jautra, un ari vecuma dienās viņa dzīvoja jautri un viņai bija daudz naudas. Par lielpilsētas mazajām ieliņām viņa zināja tikai no aizkustinošiem stāstiem, kurus klausoties skaļi raudāja, un strīdus, skaudību un viltīgu ļaunumu viņa gluži vienkārši neredzēja, jo negribēja tos redzēt. Visu mūžu viņa bija palikusi kā bērns. Viņa bija kā debeszils krokuss, kas nekad nepārstāja ziedēt.
— Vai zini ko, Krišjān, — viņa sacīja pēc sarunas ar dēlu. — Es ar zēnu mazliet iziešu. Tu redzēsi, es viņu noteikti sasmīdināšu!
— Esi saudzīga, māt! — Rikerta kungs noteica. Un vecā dāma apsolīja.
Pastaigas ar viņu Timām kļuva jo sevišķi grūtas tāpēc, ka viņš šo mīļo, astoņdesmit gadu veco bērnu ļoti labi ieredzēja. Kad viņa savā mazajā, mīkstajā rokā saņēma zēna roku, viņš labprāt būtu viņai pamirkšķinājis un pasmējies. Tims viņu būtu pat paķircinājis kā vecāko māsu, jo viņa tiešām izturējās kā vecākā māsa. Bet zēna smiekli atradās tik tālu no viņa paša. Ar tiem kaut kur uz zemeslodes skraidīja apkārt kāds bagāts, dīvains barons. Tims tagad zināja, ka viņš pārdevis visdārgāko, kas viņam jebkad piederējis.
Otrdien vecajai Rikerta kundzei radās dīvaina iedoma. Avīzē viņa izlasīja, ka leļļu teātris uzved pasaku «Pielīpi gulbim». Tā bija pasaka par princesi, kas nevarēja smieties. Rikerta kundze gluži labi atcerējās šo pasaku. Viņa nolēma apmeklēt izrādi kopā ar zēnu, kas nevarēja smieties.
Viņai šī ideja likās brīnišķīga, bet viņa nevienam par to nestāstīja. Visu rītu viņa klusi pie sevis smējās un tikai pēcpusdienā ielūdza abus vīriešus uz izrādi: Rikerta kungu un Timu. Viņi abi nevarēja atteikt vecajai dāmai un gāja līdz.
Leļļu teātris neatradās visai tālu. Tas darbojās Evelgenē, mazā, vientuļā Hamburgas priekšpilsētas rajonā, kas stiepjas starp pašu Elbu un tās augsto krastu un īstenībā izskatās kā mazu, tīru mājiņu un dārzu virkne. Šeit restorāna telpās, sētas pusē, bija iekārtots lellu teātris.
Mazā zāle bija bērnu pilna. Tikai šur tur sēdēja dažas mātes un tēvi.
Rikerta kundze tūlīt ieraudzīja trīs brīvas vietas otrajā rindā un smiedamās un žestikulēdama spraucās cauri uz šīm vietām. Viņai sekoja dēls un Tims. Un, tikko viņi apsēdās, zāle satumsa un nelielā teātra mazais, sarkanais priekškars atvērās.
Izrāde sākās ar dialogu dzejā starp karali un klaidoni. Abi satikās naktī klajā laukā, spīdot pilnam mēnesim. Karaļa seja bija bāla un nopietna. Klaidonim pat mēness gaismā bija veselīgi sārta un vienmēr smaidoša seja. Pasaka sākās ar šādu dialogu:
Karalis.
Reiz manā pili tika stāstits tas, Ka dzīvo princese, nekad kas nesmejas. Šķiet gudram vīram smiekli nicināmi, Tāpēc es gribu apprecēt šo dāmu. Bet kādā pilī princese šī mīt? Jel saki man, lai varu tevi apveltīt.
Klaidonis.
Jums, majestāte, teikšu, kur to rast, Jo arī man pie viņas jādodas. Bet brīdinu ar mani jums tā skrieties, Jo, kad es nākšu, jaunkundze sāks smieties.
Karalis.
Turp iesiet velti, ticiet, klaiņotāj,
Jo viņa nesmiesies! Tam smiekli stāj,
Kas atceras, ka visiem jāmirst mums, —
Un paliek tikai rūgtais atzinums:
zemeslode apaļā, kas viz,
Reiz pārsprāgs tā kā ziepju burbulis.
Vai cilvēks, ko šāds paredzējums nomāc,
Vairs cēli drūms par tukšiem smiekliem domās?
Klaidonis.
Jūs, majestāte, šķietat gudrs man, Bet aplami šis jūsu spriedums skan. Tā nāves gaidās dzīvot — prāts var zust! Ir dzīve — tikai tagadnību just. Nav glāze veidota, lai tūlīt plīst, Bet vīns lai tajā dzirksteļodams līst. Gan glāze zin, ka reiz tā saplīsīs, Bet, kamēr vesela, lai vīns pār malām līst!
Karalis.
Vai glāze priecājas, ka mirkli spīd, To zinot, ka tai drumslās jāsakrīt?
Klaidonis.
Jā, tieši tāpēc ir tik liels tai prieks, Ka zina — mūžam spīdēt glāzei liegts.
Karalis.
Kungs klaiņotāj, mums velti vārdus mīt, Pie princeses lai steidzamies tūlīt! Ja smiesities un viņa līdzi smies, Tad manā tronī varat apsēsties!
Klaidonis.
Lai saderam, kungs! Tomēr zināms ir, Ka smiekli mūs no dzīvnieka tak šķir. Un cilvēku vien pazīt var no tā, Ka smieties prot tas stundā īstajā!
Priekškars tika aizvilkts, un zālē tagad bija gandrīz pilnīgi tumšs. Tikai caur logu aizkariem ieplūda nedaudz gaismas. Vairums bērnu mazo priekšspēli nebija sapratuši, tāpēc viņi sačukstējās un dudināja, un nepacietīgi gaidīja, kad beidzot sāksies īstā izrāde.
Priekšā, otrajā rindā, trīs cilvēki klusu sēdēja savās vietās un domāja gluži par ko citu. Vecā Rikerta kundze dusmojās par to, ka viņa ar klaidoni bija vienis prātis. Klaidoņus viņa par cilvēkiem neuzskatīja (lai gan izdavāja nabagiem ļoti daudz naudas). Viņa gan labāk būtu piekritusi karalim, jo viņš bija tik nopietns un skaists.