Rikerta kungs, kas sēdēja mātei labajā pusē, centās pustumsā saskatīt Tima seju. Bet tikai pavisam tievs gaismas stariņš apspīdēja zēna pieri, kas bija tikpat bāla kā karaļa seja. Rikerta kungs šaubījās, vai māte pareizi darījusi, atvezdama Timu uz leļļu teātri, jo iepriekšējā dienā viņš bija redzējis zēnu raudam.
Timām bija tikai viena doma: «Kaut neviens ar mani nerunātu!» Kaut kas sažņaudza viņam kaklu, un viņš juta, ka no- smaks. Un atkal viņam atmiņā atausa priekšspēles pēdējais pants: «Ka smiekli mūs no dzīvnieka tak šķir. Un cilvēku vien pazīt var no tā, ka smieties prot tas stundā īstajā . . . smieties prot. . . smieties …»
Tad priekškars atkal pacēlās un Tima acis un maz pamazām ari domas pievērsās ļoti bālai, ļoti nopietnai princesei, kas raudzījās ārā pa pils logu.
Pils dārzā zem loga tagad parādījās princeses karaliskais tēvs. Kad meita viņu ieraudzīja, viņa ātri atkāpās no loga.
Viņa majestāte karalis atsēdās uz strūklakas malas un sūdzēja ūdenim un puķēm savas bēdas: viņš licis visdažādākajiem jokdariem un jokupēteriem nopūlēties, lai sasmīdinātu viņa meitu, taču diemžēl bez panākumiem.
Nopūzdamies karalis atkal piecēlās, un bērni zālē tagad bija klusi kā pelītes.
Viņa majestāte staigāja pa pils dārzu šurp un turp, žēlojās par sevi un meitu un pēkšņi apstājās, iesaukdamies:
— Kaut taču kāds viņu sasmīdinātu! Es viņam uz vietas atdotu princesi par sievu, turklāt pusi karaļvalsts!
Tieši šajā acumirklī klaidonis ar svešo, noskumušo karali ienāca pils dārzā. Viņš bija dzirdējis karaliskā tēva izmisīgo saucienu un bez aplinkiem sacīja:
— Majestāte, turu jūs pie vārda. Ja es princesi sasmīdināšu, es dabūšu viņu par sievu! Pusi karaļvalsts jūs varat paturēt, jo kungs, kas mani pavada, atdos man visu savu valsti.
Karalis izbrīnījies paskatījās uz abiem ceļotājiem, kas neviļus bija viņu dzirdējuši žēlojamies. Svešais, bālais karalis viņam patika labāk nekā veselīgais sārtvaidzis klaidonis. (Karaļiem šajā ziņā ir sava gaume.) Tomēr viņš turēja vārdu un sacīja:
— Ja tev, svešiniek, izdosies princesi sasmīdināt, tu kļūsi par princi un viņas dzīves biedru!
Klaidonim ar to pietika. Viņš aizsteidzās, atstādams karaļus vienus.
Tad nolaidās priekškars un sākās starpbrīdis. Izrāde mazos skatītājus bija aizrāvusi. Vai princese smiesies?
Tims Tālers klusībā cerēja, ka viņa paliks nopietna. Pa šo īso laiku princese bija kļuvusi viņam it kā māsa, ar kuru kopā viņi varētu spītēt smejošai pasaulei. Taču Tims pārāk labi zi« naja, kā beidzas vairums pasaku. Viņš satraukts gaidīja acumirkli, kad princese iesmiesies.
Diemžēl Timām ilgi nebija jāgaida. Kad priekškars pacēlās, princese atkal stāvēja, atspiedusies pret logu, un abi karaji sēdēja uz stūrklakas malas. Aiz skatuves bija dzirdama dziedāšana un smiekli, un pēkšņi pils dārzā ienāca klaidonis. Viņš veda gulbi zeltītā kakla saitē. Resns vīrs ar roku turējās pie gulb'a astes spalvas, it kā būtu pie tās pielipis. Ar kreiso roku viņš vilka tievu vīriņu, tas savukārt vilka vecu sievu, un sieva vilka zēnu un zēns meitenīti, un meitenīte suni. Un likās — kada burvju vara bija viņus visus citu pie cita piesaistījusi. Viņi lēca un lēkāja, it kā neredzamas atsperes viņus raustītu uz visām pusēm. Un viņi smējās tā, ka smiekli atbalsojās pils dārzā.
Princese tagad izliecās pa logu, lai labāk varētu redzēt. Acis gan izbrīnā papletās, taču seja palika nopietna.
«Nesmejies, mazā māsa!» Tims klusībā lūdzās. «Paliksim abi nopietni, kaut arī visa pasaule smejas!»
Bet Tims veltīgi lūdzās. Svešais, skumjais karalis tik neveikli paglaudīja suni, kas vilkās gājiena beigās, ka pēkšņi viņa roka pielipa pie suņa astes. Viņš izbijās un ar brīvo roku satvēra princeses tēva roku. Abu karaļu rokas cieši salipa, un viņi noslēdza savādo gājienu. No viņu kustībām varēja manīt, ka viņi labprāt gribētu atbrīvoties no šās neizprotamās burvības. Taču tas viņiem neizdevās. Viņiem vajadzēja samierināties ar dīvaino stāvokli, un šķita gandrīz, ka tas viņus uzjautrina. Viņu kājas neveikli cilājās dejā, lūpu kaktiņi raustījās, un pēkšņi viņi sāka lempīgi un jocīgi lēkāt un tad iespurdzās smieklos.
Šajā acumirklī no loga atskanēja princeses smiekli. Sāka spēlēt mūzika. Visi dejoja un lēkāja, un smējās, arī bērni zālē smējās un labpatikā sita līdzi kājām.
Nabaga Tims sēdēja šai smieklu vētrā nekustīgs kā akmens. Vecā Rikerta kundze viņam blakus smējās tik aizrautīgi, ka aizklāja ar rokām seju un noliecās uz priekšu, jo pār vaigiem viņai ritēja smieklu asaras.
Šajā mirklī Tims pirmo reizi pamanīja, ka cilvēki smejoties vai raudot ir līdzīgi. Un viņš izdarīja kaut ko briesmīgu: viņš aizklāja rokām seju, noliecās uz priekšu un izlikās smejamies.
Bet Tims raudāja. Caur asarām viņš murmināja:
— Mazā princese, kāpēc tu smejies? Kāpēc tu smejies?
Kad priekškars nolaidās un iedegās gaisma, vecā Rikerta
kundze izņēma no rokas somiņas mežģīņu mutautiņu, nosusināja acis un tad iedeva mutautiņu Timām, sacīdama:
— Tim, noslauki arī tu smieklu asaras. Es jau zināju, ka tu smiesies tādā izrādē! — Un vecā dāma triumfēdama paskatījās uz savu dēlu.
— Jā, māt — Rikerta kungs pieklājīgi sacīja. —Tu patiešām to labi izdomāji. — Bet viņa seja bija skum ja, kad viņš to sacīja. Viņš zināja, ka zēns savā labsirdībā un izmisumā bija maldinājis veco dāmu. Un Tims manīja, ka Rikerta kungs visu nojauš.